liepajniekiem.lv
Par daudz lieluma un krāšņuma
Ar Rasas Bugavičutes-Pēces lugu Toma Treiņa režijā pāri okeānam devās aktieri Edgars Pujāts, Sandis Pēcis un Artūrs Irbe, kopā ar viņiem – “mūsu mamma”, izrāžu vadītāja Rita Krodere.
Dekorācijas līdzi nebija. Amerikas turnejā izrādes nenotika teātros, tās spēlēja latviešu centros vai kādās īrētās telpās – pasākumu zālītēs, no kurām dažās nemaz nebija skatuves, un pat bārā ar spoguļbumbu.
“Scenogrāfijas pamata vadmotīvi mums bija skaidri, un tad mēs to uzimprovizējām no tā, kas ir uz vietas,”
stāsta S. Pēcis.
Artūram un Sandim šis bija pirmais aizokeāna ceļojums. “Ja mūs reizi 50 gados ved, tad viņam jau ir ceturtā reize,” kolēģi pavelk uz zoba Edgaru, kurš teic, ka esot jau tik vecs, ka Ameriku apmeklējis vairākkārt.
“Man nekad nav licies, ka mans aicinājums ir ceļot,” atzīst A. Irbe, “taču aizbraukt uz izslavēto, filmās redzēto Ameriku bija interesanti. Pirmajā nedēļā bija aizraujoši –
lielas mājas, ceļi, mašīnas, viss liels, bet tad pie tā pierod, otrajā nedēļā iedzīvojas un trešajā jau prasās uz mājām.”
Sandis piekrīt, ka Rietumu kultūrai Amerika esot tāda kā vaduguns, jo kopš bērnības ar filmām dzīvojam tās informatīvajā telpā, kas veido arī estētiskos kritērijus. “Man tas viss aizgāja līdz absurdam, es amerikāņu sapni izsapņoju,” viņš atzīst.
“Iespaidi, protams, ir, jo amerikāņiem naudas un materiālo resursu ir bijis vairāk nekā mums, latviešiem, kas te ir stipri knapinājušies,” saka aktieris.
Liepājnieki secinājuši, ka tur cilvēki prot radīt biznesu no nekā. Uzkāpi tornī – maksā! Tevi piespiedu kārtā nofotografē un pēc tam paprasa 45 dolārus.
Edgars pirmoreiz ASV bijis apmēram Artūra vecumā. “Man bija tieši tāda pati sajūta. Toreiz bijām vēl ilgāk, un trešajā nedēļā es gribēju uz mājām. Tagad redzu kādas jaunas lietas. Tur arī bišķiņ krīze, kā viņi paši saka,” pastāsta aktieris.
Amerika notrulina ar lielumu un krāšņumu, secina Sandis. “Sākumā ir – vau, debesskrāpis! Kad ir piektais un desmitais, to vairs neuztver. Kad privātmāja okeāna krastā ir gandrīz tik liela kā mūsu 5. vidusskola un naktī visi logi gaiši, lai kaimiņi redz, cik liela. Lai viņi dzīvo, es braucu atpakaļ uz savu Latviju,” viņš saka.
Sagaidīja tautas tērpos
Aktierus visur uzņēma vietējās latviešu kopienas. Viesmīlība bijusi vienmēr, jo tie ir latvieši, savējie, tas bijis ļoti patīkami.
Bostonā Edgars saticis savu paziņu no skolas laikiem, taču viņu pārsteidzis, cik tur daudz jaunu cilvēku iesaistās latviešu kultūras dzīvē, tāpat bijis Čikāgā.
Bostona ir universitāšu pilsēta, tāpēc tur šķiet, ka visa pilsētas bāzējas uz studentiem, piebilst Sandis.
Esot arī pilsētas, kur latviešu kopienas sūdzas, ka vecie izmirst, bet jaunos tas, ko kopiena dara, nemaz neinteresē, viņi tur nezina, kā jauniešus piesaistīt. “Ja vecie uzcēla centrus un tie bija satikšanās punkti, tad tagad jau no rīta visi satiekas WhatsApp. Ko tur tikties, es tev aizsūtīju bildi, čau!” stāsta S. Pēcis.
Asimilācija notiekot. Kāda braša latviešu ome stāstījusi, ka savai mazmeitai teikusi:
“Tu man ārzemnieku mājās neved, tev jāapprecas ar latvieti!”
Viņa klausījusi, jau kādus divus trīs latviešus nomainījusi.
Skatītāju gan netrūka nevienā vietā, un tie nebija tikai vecāka gadagājuma ļaudis. Detroitā organizatori cerējuši, ka vismaz puse zāles būs aizpildīta, bet beigās nācies likt krēslus klāt.
Tūres otrajā pusē “Vilkiem” jau slava gājusi pa priekšu. Dažviet izrādi sākuši pat pusstundu vēlāk, jo cilvēki turpinājuši nākt.
Čikāgā viņi sagaidīti latviešu tautas tērpos. “Tad, kad mēs dzīvojam savā zemē, mēs krievizējamies, amerikāniskojamies, eiropizējamies, nav neviena iemesla, kāpēc savās mājās saglabāt mūsu tradīcijas, ja vien nenotiek Dziesmu svētki,” pauž Sandis,
“bet Amerikā visur ir latviešu skoliņas, kur bērniem māca valodu un tradīcijas. Šajos centros tur latvietību varbūt vairāk nekā mēs.”
Tradīcija ļāvusi latviešu centriem saglabāties, un tāpēc daudzi jauni cilvēki spēj runāt latviski gandrīz bez akcenta.
Tomēr Amerikas latvieši, runājot par pārcelšanos uz tēvzemi, bijuši piesardzīgi, nav daudz satikti tādi, kuri teiktu, ka sapelnīs naudiņu un tad – uz Latviju! “Es divus vai trīs tādus dzirdēju, kuri teica, ka tāda doma ir. Bet viņi tur ir labi iedzīvojušies, grūti pamest savu māju,” saka Artūrs.
Turklāt cilvēki ļoti seko līdzi informācijai par Latvijā notiekošo, pat zina, kādas nebūšanas katrā teātrī bijušas, un nesakārtotās lietas valstī, varas dalīšana viņus attur.
Īpaši nedrošība tagad, kad esam uz kara sliekšņa, bet viņi ir pāri okeānam.
Nevis “Beta”, bet “Wolmart“
Lai arī luga “Vilki” vēstī par Latvijai raksturīgām sociālām problēmām, Amerikas skatītājiem tas netraucēja izjust izrādi, jo priekšplānā tomēr ir vecāku un bērnu attiecību tēma.
Cilvēki nākuši klāt un teikuši, ka parādīta tieši viņu situācija. “Daži teica, ka grib izlasīt lugu.
Arī zāles reakcija to parādīja – mēs labi redzējām publiku, kas gan pasmējās, gan raudāja,”
stāsta Edgars.
Tā kā zāles bija lielākas nekā Liepājā, publika atradās tālāk un daudz bija vecu cilvēku ar dzirdes aparātiem, tad aktieri ātri sapratuši, ka jārunā skaļāk nekā mājās.
S. Pēcis arī piemin, ka ASV latviešiem tomēr vārdu krājums ne vienmēr ir pietiekami plašs. “Visu laiku jādomā līdzi, ka kādus vārdus viņi varētu vienkārši nesaprast. Arī jēdzieni sveši. Ja saku par “sūda “Betas” algu”, viņiem tas ir meitenes vārds, un var uztvert, ka Klāvs tērē viņas algu savam ārlaulības bērnam,” smejas Sandis.
Mēģinājuši lietot nosaukumu “Lidl”, bet arī šis lielveikalu tīkls tur nav tas izplatītākais. Jāsaka “Wolmart”, lai cilvēki saprot, ka domāts kāds lētais veikals, saka Artūrs.
No brauciena Artūram atmiņā paliks lielās pilsētas, uzkāpšana debesskrāpjos un skats uz tām no augšas, pasakainais Niagāras ūdenskritums.
Sandis būtu gribējis vairāk redzēt dabu, bet saspringtā grafika dēļ tas nebija iespējams. “Pārbrauciens ir 600 kilometru garš, un pilsēta īsti nekad nebeidzas,” viņš stāsta.
“Privātmājas, šoseja, un starpā stirnas ganās. Meža zvēri dzīvo kopā ar cilvēkiem, jo viņiem nav vairs māju.”
Iespaidu atstājusi Vašingtona un Kapitolijs.
“Es tāds piedzīvojumu cilvēks esmu, man visvairāk palika atmiņā Čikāga. Es tur iepazinos ar kolosāliem cilvēkiem,” pauž Edgars.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
