liepajniekiem.lv
”Te mēs esam mēģinājuma tērpos. Tie ir no auduma, kas labi uzsūc sviedrus,” neslēpa A. Lejas-Sausa (no labās), kura uz savu pirmo nodarbību aizgāja pirms 23 gadiem. Tagad viņa ir viena no profesionālām flamenko dejotājām Latvijā.
S. Cisnerosa (centrā) dejot sāka jau bērnībā:
”Man šī deja nozīmē visu. Jau no rīta pamostoties, dzirdu flamenko mūziku un sāku dejot, jo tā ir mana dzīve.”
D. Pirogova (pirmā no kreisās) desmit gadus bija A. Lejas-Sausas audzēkne. Viņa stāsta: ”Kopš pirmajiem mēģinājumiem šis mākslas veids manī norezonēja, un tagad es ar to dzīvoju. Iespējams, tāpēc, ka manī ir septiņu dažādu asiņu sajaukums un mans temperaments grib izpausties. Patiesībā flamenko ir ne tikai hobijs, bet dzīvesveids, kas prasa daudz individuāla darba.”
Tieši tāpēc Aija un Daiga apguva spāņu valodu un nu regulāri brauc uz Madridi, Barselonu un citām Spānijas pilsētām, lai zināšanas papildinātu turienes meistarklasēs.
Pēc sava rakstura flamenko deja ir ritmiska, sarežģīta, izaicinoša, lepna un traģiska, tai piemīt īpaša estētika, kas prasa kā emocionālo, tā dvēseles briedumu, deja ir kāju, roku un visa ķermeņa sarežģītu kustību savienojums. Lai to iemācītos, vajag pacietību un lielu izturību.
Uz jautājumu, kas raksturo tiešām labu flamenko dejotāju, visas atbildēja, ka ļoti svarīga ir dejas tehnika, prasme pārvaldīt savu ķermeni un stingra pašdisciplīna.
Vēl spēja savas emocijas un izjūtas ietērpt kustībās jeb izteikt bez vārdiem, skatītājam sniedzot patiesu līdzpārdzīvojumu, ko flamenko saziņā spāņu valodā apzīmē ar vārdu duende.
Šo terminu ieviesa spāņu rakstnieks Federiko Garsija Lorka, skaidrojot, ka duende ir flamenko gars jeb īpašs brīdis muzicēšanā, dziedāšanā, dejošanā, kad parādās radīšanas maģija – visi klātesošie sajūtas kā citā realitātē, izbaudot kopīgo mirkļa burvību. Pēc tā tiecas visi, kas dzied, spēlē un dejo flamenko.
Ikvienam flamenko māksliniekiem ļoti svarīga ir passion, latviski – kaislīga aizrautība, nodošanās ar visu sirdi tam, ko dari.
A. Lejas-Sausa: ”Flamenko dejotājas bez citiem mūziķiem bieži pavada palmeros, kas ar plaukstām sit līdzi ritmu. Ar palmām te nav nekādas saistības, jo spāņu valodā plaukstas ir palmas.
Gan pati dejotāja, gan viņas ķermenis ir kā viena liela universāla perkusija,
jo dejojot tiek piesistas kājas, plaukšķināšanai un piesitieniem pie ķermeņa tiek izmantotas plaukstas, ar pirkstiem sit knipjus, reizēm arī izdod skaņas ar muti u.c.
Ļoti svarīga flamenko dejotājas kvalitāte ir spēja būt patiesai pret sevi un skatītāju, nododot savu vēstījumu. Ko tur liegt, visbiežāk flamenko tiek apdziedātas, izdejotas dažādas ciešanas, pārdzīvojumi, šķiršanās, arī nāve.
Caur ciešanām tiek radīta līdzpārdzīvojuma emocionālā katarse skatītājos, taču savas uzstāšanās beigās dejotāja nepaliek sabrukusi mūžīgās ciešanās, bet deju beidz spēkpilna un no skatuves aiziet ar paceltu galvu.”
D. Pirogova (attēla centrā) skaidroja, ka tas lielā mērā ir tāpēc, ka Spānijā valdošā ir katoļticība, kur cilvēki, par spīti ciešanām, paļaujas uz augstākajiem spēkiem.
A. Lejas-Sausa papildināja: ”Skatītājs jebkurā flamenko dejā atradīs savas emocijas, līdzpārdzīvos un atbrīvos savu kluso, iespējams, neapzināto sāpi. Pašdziedināšanās un terapija vienlaikus.
Flamenko ir spēcīga deja spēcīgam skatītājam.
Pārdzīvo līdzi, vai arī ej prom. Ne visiem patīk. Tas tikai normāli.”
Flamenko dejo ar speciālām kurpēm vai zābaciņiem. Kvalitatīvus un autentiskus apavus Spānijā joprojām gatavo īpaši kurpnieki tikai ar rokām.
Jau tika minēts, ka flamenko dejotājs pats ir kā viena liela perkusija, tāpēc arī apavi tik svarīgi. Ar tiem dejojot taisa specifiskos piesitienus un piesitienu virknes.
Apavi specifiski ar to, ka ir tikai no ādas un gan zoles purngalā, gan pie papēža iesistas metāla nagliņas. Zolē zem pēdas vēl ir gaisa spilvens, kas dod papildu skaņu un vienlaikus amortizē piesitiena spēku. Tās noteikti nav stepa kurpes, kam ir pavisam cita uzbūve.
Cik augstu papēdi izvēlēties, tas pašas dejotājas ziņā. Tie var būt 3–8 centimetrus augsti.
Viens no aksesuāriem, ko dejojot bieži izmanto, ir vēdeklis. Daiga, Aija un Sandra fotografēšanas brīdī rādīja neliela izmēra vēdekļus. Tiek uzskatīts, ka vēdekļi flamenko dejās parādījās Spānijas koloniju un galma modes ietekmē.
Vēl par neiztrūkstošiem aksesuāriem var uzskaitīt lielus, ar rokām izšūtus zīda lakatus, galvas rotas, garas bārkstis u.c.
Kleitas, svārkus, blūžu piedurknes grezno izteiksmīgi volāni. Taču bez tiem un skatuves apģērba ļoti liela nozīme ir arī netveramām lietām.
A. Lejas-Sausa:
”Esmu konkrēts apliecinājums tam, ka flamenko maina personību, ceļ sievietes pašpārliecību.
Kā tas notiek? Atnākot uz mēģinājumu un sākot dejot, dejotājai jāiztaisno mugura, jāpaceļ krūtis, zods, jāizslienas un jāpaskatās uz sevi spogulī ar sievišķīgas, pašpārliecinātas sievietes skatienu. Jādejo treniņos tik ilgi, kamēr tev patīk tas, ko redzi zāles spoguļos. Ja nesanāk, centies vēl!”
Mirklis pirms došanās uz skatuves. Jāpiekārto tērpi un galvasrotas.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.