Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Zilās krāsas valdzinājums

Zilās krāsas valdzinājums
22.04.2008 18:09

0

Liepājas mākslas galerijā “Promenāde” skatāma Sandras Krastiņas personālizstāde “Glezna un glezna”. Tajā redzami darbi mākslinieces iemīļotajā zilās krāsas gammā, kas tapuši kopš 2000.gada un pavisam nesen. 20.gadsimta 80.gadu sākumā uz latviešu mākslas skatuves parādījās grupa jaunu un radošu gleznotāju – Sandra Krastiņa, Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Frančeska Kirke, Dace Lielā. Mākslas kritiķi sāka runāt par tā saucamo sieviešu glezniecību – sievietes glezno sievietes.

Kopā ar Jāni Mitrēvicu un Edgaru Vērpi leģendāra kļuva šīs paaudzes mākslinieku izstāde – performance “Maigās svārstības”, kas 1990.gadā notika izstāžu zālē “Latvija”. Var teikt, ka viņi radikāli izmainīja sabiedrībā pastāvošos priekšstatus par latviešu figurālo glezniecību. 

Savā radošajā darbībā sākusi ar figurālo glezniecību, Sandra Krastiņa 90.gados pamazām pāriet uz abstrakciju. Jau kopš 1994.gada nozīmīgākais izteiksmes līdzeklis mākslinieces glezniecībā ir krāsa – burvīgi dziļais ultramarīns. Māksliniece pati par šo atraduma tolaik izteicās: “Sākumā zilais nebija tik dominējošs, bija darbs ar krāsu – apjausma, ko ar to var panākt. Ja krāsa sāk dominēt, figūra zaudē nozīmi. Un tad parādījās šie šablona cilvēciņi – visi cilvēki pa gabalu izskatās vienādi, bet katram ir sava pasaule. Es visu laiku izmantoju sieviešu un vīriešu piktogrammas un manipulēju ar tām. Man likās vilinoši ar viena cilvēciņa siluetu radīt emocijas, jo uzskatu, ka glezniecība un māksla ir ne tikai prāta, bet arī emocionāla nodarbe. Cilvēks ir viens, par spīti tam, ka viņš ir barā.”

Savukārt mākslas kritika uzsver: “Vai tie būtu minimālistiski traktētie, sagurušie cilvēciņu silueti, vai iedomātas ūdens virsmas spirāles, vai vēja ziedi – skatītāju prātos zilās krāsas maģiskums raisa poētiskus salīdzinājumus.” Pašlaik Sandra Krastiņa turpina attīstīt un pilnveidot savu glezniecisko ceļu, pielietojot jaunus, savdabīgus izteiksmes līdzekļus, īpašu uzmanību pievēršot faktūrām.

– Pirmo reizi Liepājā, akciju sabiedrības “UPB” izstāžu telpā “Nams”, viesojāties pērnā gada nogalē ar gleznu kolekciju “Krāsas stāsti”.
– Vispār Liepājā esmu bijusi epizodiski, bet jo vairāk šeit atbraucu, jo vairāk to iemīļoju. Ar izstādēm, ko atveduši arī citi mani kolēģi, caur cilvēkiem es iepazīstu šo pilsētu un tās mākslas dzīvi.

Spriežot pēc izstādes darbiem šeit, galerijā “Promenāde”, zilā krāsa jums joprojām ir aktuāla. Uz vairākām jūsu zilajām gleznām redzami arī no kaut kādas vielas veidoti silueti.
– Jā, ar zilo krāsu turpinu strādāt, jo tā ir tikpat kā mana sastāvdaļa. Es no tās vēl negribu atteikties, jo zilajā ir daudz variantu. Tomēr paralēli tai ir faktūra, šīs sienas, telpas ilūzija. Arī pirms gadiem desmit izstādē Nacionālajā muzejā bija aktuāla siena un glezna. Tagad arī mazākā modelī telpa ir ļoti dominējoša. Faktūrai ir tā otra lieta, – kad tehnoloģiski es viņu uzlieku, to vairs nevaru noņemt nost, nevaru neko izmainīt. Un tas ir kā dzīvē – kas ir izliets, to vairs nesasmelsi. Tas arī man patīk. Es nevaru kā eļļu visu nokasīt nost un sākt no jauna, varu tikai spert nākamo soli. Tas process mani ļoti interesē, jo jau no sākuma viss ir jāparedz un tad spontāni tajā piedzīvojumā jādodas iekšā.

Šie reljefie cilvēku silueti uz zilās krāsas – kāda ir tā tehnoloģija?
– Tā ir mana autortehnika, ko atklāju caur nejaušībām. Es no smiltīm un pelniem uzjaucu vielu un uz audekla lieku vienu uz otras, pēc tam to cieto faktūru var tikai ar kalšanu dabūt nost.

Pie kā jūs patlaban strādājat, ar ko vēl bez glezniecības nodarbojaties?
– Pašlaik strādāju ļoti intensīvi. Jau otro gadu esmu žurnāla “Dizaina Studija” galvenā redaktore. Līdz ar to esmu iegājusi pilnīgi citā sfērā, un tas man ir ļoti interesanti, jo ir pilnīgi cits domāšanas spektrs, lai gan dizains no mākslas nav atrauts. Šis darbs ļoti papildina manu pieredzi, un pie savas mākslas atgriežos ar citu skatījumu. Patiesībā gleznošanai atliek maz laika, tāpēc saku paldies Liepājai, jo nevar nākt pie skatītāja ar veciem darbiem, kaut kas ir jāpieglezno klāt. Un šī izstāde bija tam stimuls.

Vizītkarte
Sandra Krastiņa

– dzimusi 1957.gada 2.martā Rīgā;
– 1976.gadā beigusi J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu;
– 1982.gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu;
– 1986.gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas aspirantūru, profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcu;
– Sarīkojusi vairāk nekā 10 personālizstādes un daudzas grupu izstādes pasaules valstu dažādu pilsētu galerijās un izstāžu zālēs: Latvijā, Lietuvā, Itālijā, Vācijā, Nīderlandē, Dānijā, Krievijā, Francijā, Čehijā, Kanādā, Spānijā, Kiprā, Ungārijā, ASV u.c.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Māksliniece Sandra Krastiņa galerijā “Promenāde”.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz