Liepājas jauniešu teātra studija pēc divus gadus ilgas gatavošanās izveidojusi un pilnveidojusi izrādi “Zirneklis”, kuras pirmizrāde notika Liepājas Latviešu biedrības namā. Izrāde ir divās daļās veidots šausmu stāsts, tā uzvesta pēc Hansa Heinca Eversa drāmas motīviem. Pirmo daļu veido vairāki sirreāli un baisi stāsti ar skaņas un gaismas specefektiem. Šī daļa vairāk domāta skatītāju noskaņošanai un sagatavošanai izrādes “Zirneklis” vērošanai.

Studijas režisors un vienīgais vadītājs Juris Ločmelis aizraujas tikai ar tām lietām, kas viņam patīk, un tas bieži ir kas jauns un neredzēts. Tāpat arī šoreiz Juris izrādi izvēlējās pēc savas vēlmes, patikšanas un visbeidzot derēšanas. “Šāda tipa iestudējums ir kaut kas rets Liepājā, turklāt jauniešiem tas patīk,” bilda režisors. “Turklāt, kā jau šausmu stāstam pienākas, tas neiztiek bez maldīgā skaistuma, nāves bailēm un elpu aizraujošiem notikumiem.”

Uldis Kalns izrādē “Zirneklis” tēlo Rišāru Brakemonu, jaunu kaismīgu studentu, kurš beigās iet bojā. Viņš raksturoja savas izjūtas: “Izrāde man ļoti patīk, tā man šķiet aizraujoša un noslēpumaina. Mistiskas ir lelles, kuras atstāsta manas domas, iekšējos pārdzīvojumus. Viņas it kā ir manā pusē, bet tomēr beigās palīdz mani nonāvēt. Par sevi varu teikt tikai to, ka man šeit izteikti bija jāattēlo Rišāra emocijas, bailes un jāiemācās daudz teksta. Ļoti svarīgi ir datumi, kuri tur regulāri mainās, dienas rit, Rišāra pēdējā stundiņa tuvojas, es to it kā sajūtu, bet tad jau ir par vēlu. Vēl man ļoti patika stāsti pirms mūsu daļas, tie bija satriecoši – kliedzieni, spiedzieni, gaisma, tumsa. Man patika. Juris vispār ir superīgs režisors.”

Dramatiskais stāsts “Zirneklis” ir par kādas viesnīcas mistisku istabu Nr.7. Galvenais, kas tajā notiek, ir regulārās pašnāvības pie istabas loga šķērskoka piektdienas novakarēs. Stāstā darbojas pieci tipāži, un katram ir sava nozīme. Viens ir jauns un azartisks students, kura uzdevums ir atklāt nāves gadījumu cēloņus, viena ir mistiska būtne, kura pavedina jaunos vīriešu (šī numura vienīgos apmeklētājus) un 4 mirušas sievietes, dāmas, kuras atstāsta baisās domas izmeklētāja galvā, pierakstus no izmeklētāja dienasgrāmatas un psiholoģiski ietekmē viņu. Prieks un līksme par bailēm, dusmas par atraidījumu un kontrole pār vienīgo dzīvo cilvēku istabā Nr.7 ir šo leļļu galvenais uzdevums. Viņas nabaga studentu un izmeklētāju Rišāru nomāc un pakļauj, taču reizē valdzina un vilina ar savu balto ietērpu un auksto izturēšanos. Protams, galvenais spēks piemīt mistiskajai būtnei Klarimonai. Kā jau drāmai pienākas, beigās vienīgie mistiskā nozieguma atklājēji ir skatītāji, jo arī pats izmeklētājs iztaisa pašnāvību, pareizāk gan to saukt par slepkavību…

Pirms pirmizrādes dalībnieki sprieda, ka tā varētu nepatikt vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo bieži ir baisa skaņa, kliedzieni, taču izrāde ir dziļi nopietna un aizgrābjoša. Tomēr visi skatītāji atzinīgi vērtēja izrādi. Kāds skatītājs pat izteicās, ka šī izrāde viņu uzrunāja vairāk nekā profesionālajā teātrī iestudētās: “Šeit nebija kumēdiņu, bet gan patiesi iestudēta izrāde, kurai ir iespējams ne tikai noticēt, bet pat tajā iejusties.”

Dace Lūkasa,
“Kurzemes Vārds”

Skats no lugas – students, kuru atveido Uldis Kalns, un mirušās lelles.