Šopiektdien Liepājas teātrī atkal svētki. Pirmkārt, pirmizrāde Osvalda Zahradnīka pasaulslavenajai lugai “Zvanu solo”, kuru iestudējis režisors Fēlikss Deičs. Otrkārt, ar šo iestudējumu reizē tiek prezentēta jaunapgūtā Mālderzāle, proti, mazās zāles vajadzībām pielāgotā kādreizējā dekorāciju darināšanas telpa. Tā atrodas teātra ēkas pašā augšā un skatītāji pievārēs vairāk nekā 60 pakāpienu, lai nokļūtu līdz tai un varētu izbaudīt aktieru lomu un dzīves situāciju radīšanas brīnumu. “Zvanu solo” ir izrāde, kurā savu meistarību var spoži demonstrēt aktieru vecākā paaudze.

Septiņdesmitajos gados arī liepājnieki uz sava teātra skatuves šajā izrādē varēja vērot Nacionālā teātra seniorus – spožos skatuves māksliniekus Liliju Ēriku un Lilitu Bērziņu, Alfrēdu Jaunušānu, Kārli Sebri u.c. Tagad, iezīmējot Liepājas teātra simto sezonu, šāda iespēja dota arī mūsu vecākās paaudzes aktieriem. Bet, tāpat kā izrādē, arī reālā dzīve izdara savas liktenīgas korekcijas – panes Konti lomas tēlotāja Iza Bīne pēkšņi aizgāja Mūžībā, un pirmizrāde ir Liepājas teātra saimes veltījums Izai Bīnei un viņas paaudzes aktrišu piemiņai.

“Zvanu solo” savā būtībā ir ļoti gaiša, dzīvi apliecinoša izrāde, kurā netrūkst kolorītu raksturu, humora, labestības, arī noslēpumainības, jo varoņiem taču aiz muguras ir gara dzīve. Izrāde stāsta par cilvēkiem, kuru dzīve noritējusi citā laikā, kas jauniešiem šķiet sirma pagātne. Taču seniori nesūkstās par jaunajiem laikiem, bet, dzīvojot veco ļaužu pansionātā, prot atrast savu prieka un pat laimes saliņu. Reizi nedēļā bijusī aktrise pane Konti (Anda Albuže) tiekas ar četriem vīriešiem, kuru sirdis joprojām pieder viņai. Tie ir pans Hmelīks (Jānis Dreiblats), pans Ābels (Aivars Kalnarājs), pans Reiners (Juris Āboliņš), inspektors Mičs (Zigurds Akmentiņš), kā arī jauniešu pāris – Ābela mazdēls Pāvels (Kaspars Gods) un viņa meitene Daša (Karina Lučiņina).

Izrādes režisors ir Fēlikss Deičs, kurš pēc ilgāka pārtraukuma atkal iegriezies Liepājas teātrī. Kopš 1992.gada Fēlikss Deičs strādā Valmieras Drāmas teātrī, kur režisors veiksmīgi īsteno savas radošās ieceres, vairākkārtīgi ir nominēts un kļūst par Latvijas Teātra sezonas labāko režisoru, ir saņēmis E.Smiļģa prēmiju par izciliem sasniegumiem režijā un Triju Zvaigžņu ordeni. Īsi pirms pirmizrādes Fēlikss Deičs par “Zvanu solo” jauniestudējumu dalījās pārdomās ar “Kurzemes Vārdu”.

– Kāpēc izvēlējāties iestudēt “Zvanu solo”?
– Mani uzaicināja Liepājas teātris, lai uz tā simtgadi saviem aktieriem-senioriem pasniegtu dāvanā šo iespēju pēc ilgāka pārtraukuma atkal atgriezties uz skatuves. Tā ir arī dāvana skatītājiem, kuri mīl un atceras šos aktierus. Kā jau droši vien zināt, galveno lomu vajadzēja spēlēt brīnišķīgajai aktrisei Izai Bīnei. Es biju ļoti laimīgs, jo tā ir ļoti interesanta aktrise, jo esmu ar viņu jau agrāk strādājis. Bet Iza pēkšņi aizgāja viņsaulē, tā teikt, rokās turēdama šīs lugas eksemplāru. Viņu pieminot un viņai par godu tomēr gribējās turpināt iestudēt šo darbu, lai gan laika bija maz.

– Vai jūs jau pašā sākumā bijāt iecerējis, ka šo lomu dublēs aktrise Anda Albuže?
– Tā bija iecerēts, bet, tā kā laika bija maz, domāju tikai par Izu Bīni. Taču vēlāk man deva papildu laiku mēģinājumiem, un esmu priecīgs tagad strādāt ar Andu, jo viņa ir ļoti laba aktrise. Anda ir cienīga maiņa Izai, lai gan katrs aktieris ir personība un nevar cits citu vienkārši aizstāt.

– Pēdējā laikā redzams, ka Anda Albuže atkal ir uz radošā viļņa. Kaut vai viņas kolorītā Hetija Džilindžera iestudētajā izrādē “Dāma bez kamēlijām”, tā jau izvirzīta Latvijas teātru 2005.– 2006. gada sezonas nominācijai “Labākā aktrise otrā plāna lomā”.
– Jā, viņa pašlaik ir labā formā. Andai gan izrādē jāspēlē sieviete, kas ir gados ievērojami vecāka par viņu.

– Kā jūs sastrādājaties ar aktieriem, kuri kādu laiku nav spēlējuši, nemaz nerunājot par lielākām lomām?
– Kad aktieris vēlas strādāt, tad viņš arī visu izdara. Tāpēc gan Jānis Dreiblats, gan Aivars Kalnarājs, gan Zigurds Akmentiņš strādā aizrautīgi. Kopumā viņi visi ir laba komanda. Es ceru, ka tas atnesīs veiksmi. Viņi visi savā laikā daudz spēlējuši, arī lielas lomas. Kad pienāk zināms vecums, lomu skaits ir ierobežots, bet radošais potenciāls un vēlēšanās spēlēt paliek.

– Uz ko jūs kā režisors izrādē “Zvanu solo” liekat galveno akcentu?
– Vispirms jau tā ir ļoti populāra luga, kas iestudēta uz daudzu valstu teātru skatuvēm un guvusi lielus panākumus. Izrādei piemīt tīra intonācija, tā ir aizkustinoša ar savu tēmu. Cilvēkam novecojot, viņa enerģija, viņa spēks, vēlēšanās nemirst, bet koncentrējas. Tā ir tā atšķirība. Fiziskie spēki it kā zūd, bet gars paliek un ir stiprs. Tādēļ šie četri vecīši, kas dzīvo veco ļaužu mājā, katru piektdienu sapulcējas pie savas draudzenes un rada sev tādu dzīvi un gaisotni, kādu viņi dzīvojuši kādreiz, pirms daudziem gadiem. Tas ir kā svaiga gaisa malks, kas viņiem dod spēku dzīvot tālāk. Šis dzīvesprieks, mīlestība uz dzīvi, šī pieķeršanās dzīvei ir ļoti vērtīga un svarīga, tāpēc ka daudzi veci cilvēki samierinās ar situāciju, nolaižas, jo zaudē interesi par dzīvi. Tādēļ arī viņi vēl ātrāk noveco – zaudē savu personību, savu fizisko formu un līdz ar to ātri aiziet no šīs pasaules. Bet cilvēks, kurš vēlas paildzināt savu dzīvi uz šīs grēcīgās zemītes, mīlēt to, kāda tā bija – tas ir aizkustinoši, dažbrīd varbūt arī smieklīgi un uzjautrinoši, bet tas izraisa cieņu.

– Cik liela un kāda ir vecās dāmas kā vienīgās sievietes loma šo tikpat veco vīriešu dzīvē?
– Jūs jau būtībā pati atbildējāt uz šo jautājumu. Lai arī cik liels būtu vecums, sieviete vīriešu vidū vienmēr rada dinamiku. Vīrietis vienmēr jutīsies citādi, un arī sieviete jutīsies īpaša vīriešu sabiedrībā.

– Šo piecu senioru starpā ir arī divi jauni cilvēki…
– Jā, starp vecīšiem ir arī viens jauns pāris, kuru tēlo Kaspars Gods un Karīna Lučiņina. Šie jaunieši skatās uz vecīšiem un cenšas viņus izprast, daudz ko arī nesaprot, bet kaut ko arī no viņiem mācās un paņem, gūst kādu pieredzi. Arī vecie ļaudis jauniešu sabiedrībā apjūk, bet kaut ko arī iegūst, paši kļūst jaunāki.

– Ar šo izrādi Liepājas teātris prezentēs savu mazo zāli jeb Mālderzāli. Kā jūs vērtējat šo notikumu?
– Tas ir ļoti svarīgi, jo Liepājas teātris bija vienīgais Latvijā, kuram nebija savas mazās zāles. Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī un Valmieras teātrī tādas ir pat divas. Tādējādi Liepājas skatītājs līdz šim kaut kādā ziņā tika apzagts, jo tuvplāns, kādā aktieris rada savu lomu, izdzīvo emocijas, skatītājam ir ļoti interesants. Arī aktierim ir gan grūti, gan arī ļoti svarīgi sajust šo tuvību skatītājam. Mūsu “Zvanu solo” ansamblim ir arī neliels satraukums, jo Mālderzāle vēl nav līdz galam pabeigta un neesam arī vēl īsti to apguvuši gan telpiski, gan no akustikas viedokļa.

– Jūs šobrīd strādājat Valmieras teātrī, bet iestudējat izrādes arī citos Latvijas teātros. Kā jūtaties, atgriežoties Liepāja teātrī tam nebūt ne vieglākajā brīdī? Te savulaik esat iestudējis ne vienu vien izrādi.
– Man gadījās strādāt Nacionālajā teātrī laikā, kad arī tam nebija direktora. Acīmredzot tāds ir mans liktenis (smejas). Nu, bet nopietni runājot, es te pazīstu daudzus aktierus un citus teātra ļaudis. Tikko iecelts arī direktors – Ivars Lūsis, kuru es ļoti labi pazīstu kopš Valmieras teātra laikiem, kad viņš tur vēl strādāja. Ivars teātri pazīst, saprot un zina, kas te jādara. Slikti, ja ar direktoru nav kontakta, bet šajā gadījumā problēmu nav.

– Vai bez Liepājas teātra jūs vēl kādā šobrīd kaut ko iestudējat?
– Man šogad ir divi iestudējumi Valmieras teātrī, viens būs Nacionālajā teātrī, kur iestudēšu “Jauno Niskavuori saimnieci”. Vēl ir piedāvājumi, bet nav laika.

– Savulaik tieši Valmieras teātris šo lugu sēriju veiksmīgi iestudēja. Vai tai sākusies renesanse?
– Jā, tur ir piecas lugas. Vienu tagad es iestudēšu Nacionālajā teātrī, bet pie otras Valmieras teātrī ķēries Oļģerts Kroders.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds” 

Režisors Fēlikss Deičs iepazīstas ar Liepājas teātra Mālderzāles iespējām.