Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 24. septembris

+15°C
Vējš: A 5.7 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Agris, Agrita

Aizputes sirdspuksti  (4)

Atslēgvārdi aizpute | serde

Soļojot pretim Latvijas simtgadei, strādāju pie izstādes "Stiprā Made. Latvija". Tās centrā ir personisks stāsts par vecvecmāmiņu, kura tika deportēta 1941. gada 14. jūnijā un nometināta Krasnojarskas novadā, Manas rajonā. Jūlija pirmās sešas dienas nodevos radošam darbam Aizputē, rezidenču centrā "Serde". Pētīju Aizputes pilsētvidi, ar riteni izbraukāju tālākos pilsētas punktus, ar kājām izstaigāju un tuvāk iepazinu ikdienas ritējumu. Vācot gan nemateriālu, gan taustāmu materiālu, papildināju taktilo mākslas darbu kolekciju ar vairāk nekā 30 jauniem darbiem.

Jau labu laiku mani aizrauj dabas ritmu pētīšana un paralēļu vilkšana ar cilvēka dzīvi. Pārsvarā to daru ar koku lapu palīdzību. Visbiežāk tās ir liepas un ozola lapas. Sievišķais un vīrišķais. "Terra Tiliae" no latīņu valodas nozīmē Liepas zeme, tādēļ arī savos darbos attēloju liepas lapu kā dzīvības simbolu. Lai gūtu arvien jaunas atklāsmes, pievienoju papildu tēmu – "Faktūras pilsētvidē". No purviem, laukiem, mežiem savā mākslā pārceļos uz pilsētu – pētu apbūvi, vietējo floru un cilvēku dienas ritmu. Ņemu faktūru paraugus un veidoju no tiem mākslas darbus – taktilus, grafiskus, rodu jaunus izteiksmes veidus.

Pirmā diena. Ierašanās

Darbs notiek vienā no Aizputes vēsturiskākajām ēkām Atmodas ielā 9. Ēku komplekss Atmodas un Jāņa ielas stūrī ir vietējās nozīmes vēstures piemineklis. Tur mani sagaida saimnieki Signe un Uģis Puceni, kā arī iepriekšējā vakarā ieradušies mākslinieki no Amerikas Savienotajām Valstīm. Darbnīcā strādā meitene no Berlīnes, un vēlāk satieku somu izcelsmes mākslinieci. Saimnieks Uģis nosaka: "Galvenais – nepārstrādāties!" Es gan esmu izstrādājusi sev stingru režīmu, jo novērtēju šo iespēju – strādāt "Serdē". Nolieku ceļasomā to, ko zinu par Aizputi, un izpakoju to, ko pat nenojaušu. Pieņemu, ka esmu balta lapa un ļaujos Aizputes otām, krāsām un reizi pa reizei arī dzēšamgumijām.

Signe mani iepazīstina ar ēku, telpām un iekšējās kārtības noteikumiem. Plauktos, uz sijām, pie sienām ir mākslas darbi no iepriekšējiem gadiem. Šogad aprit piecpadsmit gadi! Tas ir apsveicams un vērā ņemams vecums bezpeļņas organizācijai. "Serde" ir vienīgā nevalstiskā organizācija Baltijā, kas 2016. gadā saņēmusi UNESCO starpvaldību komitejas padomdevēju institūcijas akreditāciju.

Nolieku somas un līdzpaņemtos materiālus istabiņā, ko man ierāda Signe. Logi ir uz Jāņa ielu. Jau pirmajās minūtēs noskaidroju Aizputes novada Tūrisma informācijas centra darba laiku un diedzu skatīt "Serdes" 15 gadu jubilejas izstādi. Tajā apskatāmi gan Latvijas, gan ārvalstu mākslinieku darbi no paša pirmā pasākuma 2003. gadā līdz šajā gadā tapušiem. Tāpat arī iespaidīgs ir "Serdes" veidoto un izdoto grāmatiņu skaits sērijā "Tradīciju burtnīca" – kopš 2007. gada dienas gaismu ieraudzījuši 19 izdevumi.

Pirmajā dienā atlaides sev nedodu un dodos pastaigā pār Tebras upi uz Misiņkalna kapiem, caur kluso Misiņkalna parku, kur pa gabalu redzu lielu, sakumpušu akmeni. Svētsvinīgs un baiss miers mani pārņem – akmens represēto aizputnieku piemiņai, sapnis par dzimteni pagalvī likts.

Gar Misiņkalna mototrasi augšup pa Upes ielu iepazīstu Kalvenes ielas sestdienu. Viegla lietus rasinātā vakarā vēl aizeju līdz Aizputes dižskābardim. Tas ir Latvijas dižākais purpurlapu dižskābardis (Fagus sylvatica ‘Purpurea Latifolia’). Jaunākie pieejamie mērījumi vēsta, ka tā augstums ir 16 metri, apkārtmērs – 4,72 metri un vainags – 380 m². Dižskābardim visa dzīve ierakstīta īpatnēji veidotā stumbrā un zaros. Vijumi, liekumi, saaugumi. Šķiet, ka viņa dzīves stāsts nav no vieglajiem, bet turas liels, stiprs un spēcīgs. Vēlāk uzzinu, ka šis ir mākslinieces Mētras Drulles bērnības koks. Nez, cik paaudzes šis dižais izauklējis?

Pirmā nakts rezidenču centrā paiet mierīgi. Nav jau tā, ka Aizpute ir pilsēta, kas nepārtraukti ir nomodā. Aizpute arī atpūšas. Viņa guļ, pievērusi vienu aci, uz vienas kājas, ar vienu roku atbalstoties. Kā visur Latvijā, vakaros pa ielu pretim nāk pa retam gājējam. Toties naktī un agri no rīta bez putnu dziesmām un senās ēkas nopūtām klusumu pāršķeļ steidzīgs auto, klepojošs kājinieks vai riteņbraucis. Esmu nomodā no pulksten pieciem, līdz dievkalpojumam vēl piecas stundas.

Otrā diena. Svētdiena

Baznīcas zvanu skaņas aicina. Mans vīrs Jānis ir dzimis Aizputē un kristīts Aizputes Sv. Jāņa baznīcā. Noteikti jādodas uz dievkalpojumu. Izrādās, arī šis ir kristībām veltīts. Pirmo reizi klausos mācītājā sievietē. Mag. theol. Ieva Puriņa sprediķo par garīgo robežu paplašināšanu un neapjausto pieskaršanos mūžībai. I. Puriņa mācītājas amatā ordinēta  2014. gada 9. februārī. Viņa bija pirmā luterāņu baznīcā garīgajam darbam Latvijā pēdējos 20 gados ordinētā sieviete. Baznīckalns un baznīca ir saistoši arī ārpus svētdienas. Baznīcas vēsturi iesaku papētīt ikvienam, kā arī uzzināt vairāk par ērģelēm, un, iespējams, jums izdosies sarunāt aplūkot Kurzemes bīskapa H. Bazedova kapa plāksni.

Iespējams, pasaulē ir milzumdaudz pilsētu, mazpilsētu, metropoļu, kurās cilvēki dzīvo līdzās dievnamiem un Livonijas ordeņa pils drupām, kur centrā atrodas spilgti melnbalta Pandas mamma ar mazuli (mākslinieks Jasuši Kojama (Yasushi Koyama)), ir mākslas darbi uz sienām – āboļošanas tematika (ideja – Silvija Greisa Borda (Sylvia Grace Borda)) un "Linmeijera" brandmūris (māksliniece Gerda Stūre). Bet varbūt tomēr nav nemaz tik daudz? Mūsos un mūsu pilsētās ir potenciāls, ja vien ne savādi iegrozījusies situācija, par kuru kādreiz rakstīs vēstures bukletos. Laiks mūs ir nospiedis uz ceļiem. Tiem, kas dara un strādā ar pievienoto kultūras vērtību, piesaista pilsētai tūristus, draud izdegšanas sindroms. Tiem, kas vēlas tikai strādāt, pelnīt un sestdienās pacept desiņas sētā, krietni jāpapūlas. Pārējie ir mazi bērni, sirmgalvji un aizbraukušie.

Trešā diena. Lazdas stāsts

Sētniekiem ir sava komunikācijas sistēma. Tā mani mudina celties, tīrīt istabu un dienasgaismā strādāt pie sava projekta, kā arī izplānot dienas maršrutu. Garām ūdensdzirnavām, kalnup un Aizputes Novadpētniecības muzejā iekšā. Ekspozīcija "Padomju režīma represijas 1941. un 1949. g.". Brīdis, kad atrodu savu radu vārdus deportēto sarakstā. Kas tā ir par sajūtu? Mistiska atkalsatikšanās, respekts, lepnums? Kad koku uz pusēm pāršķeļ zibens. Kad pārsprāgst akmens. Salūst sirds. Ir smagi. Tomēr jādara. Esmu ceļā uz izstādi – stāstu "Stiprā Made. Latvija". 

Divas dienas un vienu vakaru iepazīstot pilsētu, riņķoju pa Aizputes ielām. Nez kādēļ ik pa laikam atduros Austrumu un Zvaigžņu ielas krustcelēs. Pirmdien nolemju uzmanību veltīt konkrētai adresei. Nekā. Manis meklētās lazdas nekur nav. Visās kartēs ir, realitātē nav. Sāku lūkot, varbūt ir celms. Māju saimniece ievēro manus pieklājības normās ieturētos centienus un nāk aprunāties. Ļoti jauka un skaista sieviete. Noskaidrojas, ka lazda devusies viņsaulē. Ik pa divi gadi ražojusi gardus riekstus līdz pēdējai stundiņai, kaut vidus bijis sapuvis, satrunējis. Tomēr neesmu tukšām rokām. Dabas draugi atveduši un saimnieces vīrs iestādījis jaunu kokveida lazdu. Dusi saldi iepriekšējā, ar dabas retuma ordeni apveltītā. Un daudz spēka jaunajai! Iespējams, pārspēs iepriekšējās koka dāmas datus: Aizputes lazda bija Latvijā lielākā kokveida lazda (Corylus colurna). Šis dabas piemineklis bija pārstāvēts "Dabas retumu krātuvē".

Ceturtā diena. Līdzsvars

Agra rīta brauciens ar velosipēdu. Šķiet, briest saulaina diena. Mazliet vēlāk laika apstākļi strauji mainās un pērkondārdi pamatīgi nobiedē gan mani, gan saziņu ar ārpasauli. Pie mājām valsts karogi ar sēru lentēm – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Lietus upes plūst pa Aizputes ielām un traucas uz Tebras upi un Dzirnavdīķi.

Pieļauju, ka jebkurā pilsētā, arī Aizputē, katrs piedzīvo savu stāstu. Tūristiem domātās kartes ir liels atbalsts, lai atrastu pieturpunktus. Aizputnieki, kuri par savu pilsētu noteikti zina visu, jau apnikuši klausīties jūsmīgos atbraucēju izsaucienus un izzinošus jautājumus par vēsturisko apbūvi. Ja vajag maizi, zāles vai gumijas zābakus, šīm vajadzībām ir konkrēti veikali. Ja vēlies Aizputi, to nevar nopirkt. Aizputei nevaru pielikt kādu konkrētu saukli, jo tā ir dažāda – sena, īpaša, entuziasma pilna un ar logiem, no kuriem dveš apnikuma aromāts. Varu vien aicināt – atbrauciet uz Aizputi! Neskrieniet uzreiz cauri, bet prātīgi.

Mani uzrunāja viens vārds no sarunas ar Signi – līdzsvars. Mūsu valstī ir izjaukts līdzsvars. Vienmēr būs cilvēki, kuri dara no sirds, kuri paveic vairāk un kuri nevar nedarīt. Piemēram, atjaunot senu būvi, pulcēt cilvēkus, rīkot pasākumus, padarīt pilsētu īpašu. Līdzsvaram būtu jāsmejas namos, kas tagad klusē, jāveido ģimenes, bērni jāsūta mākslas un sporta skolās, bet Līdzsvars ir satriekts pīšļos. Katru dienu redzu, cik Līdzsvaram labi klājas. Tas atbrauc Līgo svētkos pie vecākiem. Ko Līdzsvars darīs, kad vecāki nomirs un tos apbedīs Misiņkalna vai jebkuros citos kapos. Tas būs tikpat vientuļi, kā tajā dienā, kad viena gāju caur mitro Misiņkalna parku un sastapos ar akmeni represētajiem aizputniekiem. Tik baisi vientuļi.

Piektā diena. Ziedpilsēta

Aizputē ir Kastaņu un Liepu aleja. Kā arī Ziedu, Pļavu, Bērzu, Ceriņu un Vītolu iela. Aizputē ir arī bulvāri un pavisam īsas ielas. Kā tāds kamols – tin pavedienus, un, skat, cilvēks arī pietīts. Aizputē mīl dārzoties un puķoties. Ne kā citās ziedpilsētās, bet pa savam. Individuāli. Gan centrā, gan nostāk. Gan liels un dārgs pušķis un dekorācija, gan dzīvespriecīgs nieciņš. Ceriņu ielā remonts un smaržojošs rožu krūms. Arī Avotu ielu kā spilgta broša rotā rožkrūms.

Muzejā ekspozīcijā par Aizputes sporta dzīvi rādīta pilsētas sporta vēsture – ātrāk, augstāk, tālāk. Tajos nu jau tālajos laikos sports vienoja ļaudis. Rallijs, slēpošana, volejbols, badmintons, novuss, motobols un vēl, un vēl. Sports un kultūra rada pozitīvas emocijas. Dalība, cīņa, uzvara, zaudējumi, un nav vienaldzības. Ja kultūra ne visiem iet pie sirds, tad sports savās daudzējādās izpausmēs aizrauj gandrīz visus.

Sestā diena. Katrs kaktiņš

Ieskatos vienā no "Tradīciju burtnīcām" – "Novadpētniecība. Mirdza Birzniece". Cienījamai skolotājai, novadpētniecei esmu ļoti pateicīga, jo viņas biogrāfiskajā vārdnīcā "Ar Aizputi un novadu saistītie" atrodu pavedienu savai izstādei/stāstam "Stiprā Made. Latvija". M. Birznieces veidotajā vārdnīcā izlasu, kas bija mans vecvectēvs un acīmredzot par ko viņu un viņa sievu Madi izsūtīja.

Atbrauc vīrs un meita, kopā papildinām "Serdes" Atmodas dārzu ar samtenēm – lai zied!

Šo sešu dienu laikā esmu pieredzējusi, ka tūristu grupas plūst un mainās. Signe Pucena jebkurā laikā ir gatava stāstīt par ēkas vēsturi un restaurāciju. Kā gan savādāk – ieguldīts neizmērāms darbs, spēks, entuziasms un ticība. Tāpat arī Latvijas, Kurzemes, Aizputes vārds ir dzīvs mākslinieku aprindās ārpus mūsu zemes. Vērojot "Serdes" rezidencē strādājošos māksliniekus no citām valstīm, ievēroju viņu mērķtiecību, darboties gribu un lielās darba spējas. Te nevalda vieglprātība, katrs kaktiņš ir pilns ar darbu. Mākslinieki aizbrauc ar zināšanām un izpratni par Latvijas kultūru. Daudzi atgriežas citu gadu. Pucenu ģimene uzmana Aizputes sirdspukstus.

  • Komentāri (4)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Kultūras Pulss

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!