Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 22. jūlijs

+19°C
Vējš: ZR 5.3 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Marija, Marika, Marina

Ar mūzikas skolas doto pamatu

Atslēgvārdi kultūras pulss | Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskola | jubileja

Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskola 95 gadu laikā devusi milzum daudz talantīgu mūziķu, pedagogu un citu jomu pārstāvju, kuri paši nemuzicē, bet kuru dzīvi mūzika bagātina. Ko skola devusi absolventiem, jautājām viņiem pašiem.

Mūzikas izglītībā – nejauši

Lai gan šodien mūzikas skola īsteno arvien jaunas izglītības programmas, piesaista jaunus profesionāļus un, plānojot jaunas virsotnes, attīstās plecu pie pleca un zem viena jumta ar mākslas skolu kā Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola, tieši paša laiks šajā skolā katram tās absolventam šķiet visnozīmīgākais.

1922. gadā dibinātās Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas, toreiz – Liepājas Tautas konservatorijas, 95. gadadienā muzikālajā Liepājā sapulcējās jauni un veci, tuvi un tāli absolventi, pedagogi, darbinieki. Vieni atcerējās skolas direktorus Valdi Vikmani, Agri Engelmani, Zitu Karlsoni, citi – savus pedagogus, kursa biedrus, darbus un nedarbus. Bet kāds tad bijis skolas ieguldījums un skolas laiks, stāsta paši absolventi.

"Mūzikas vidusskola, protams, bija nozīmīgs posms manā profesionālajā dzīvē. Tā bija pirmā mūziķa profesijas sagaršošana, kas prasīja daudz darba, disciplīnas un iedziļināšanās, kā arī laiks, kurā pavisam skaidri sapratu, ko vēlos darīt savā dzīvē," stāsta mūzikas vēstures un teorijas nodaļas 2006. gada absolvente, tagad skolas pedagoģe un komponiste Laura Gustovska. "Pirms tam manām attiecībām ar mūziku bija gadījuma raksturs – varētu pat teikt, ka nokļuvu mūzikas izglītībā nejauši, taču esmu par to ļoti pateicīga, jo bez mūzikas vidusskolas startēt tālāk šajā nozarē būtu ārkārtīgi grūti."

Tiekas katru gadu

Salidojumā satikušās kursa biedrenes, 20. gadsimta sešdesmito gadu absolventes Dagnija Eihena, Dzidra Neimane un Silva Krašauska-Krauze. Viņas ar kursa biedriem satiekas katru gadu. Visas trīs ar dziļu cieņu piesauc skolas direktora V. Vikmaņa vārdu. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmā arfa 30 gadu garumā, savulaik arī pedagoģe D. Eihena ir no Liepājas mūzikas skolas arfas klases pirmā izlaiduma. "Sāku mācīties vijoli pie Jāņa Liepiņa, Zigmara Liepiņa tēva, tad Vikmanis – paldies viņam – izdomāja, ka vajag arfas klasi, un 1960. gadā to atvēra. Līdz tam arfu mācīja tikai Rīgā. Bet Vikmanim bija postulāts, ka vajag vietējos kadrus izmācīt," pastāsta Eihenas kundze un uzsver, ka Liepājas mūzikas skola devusi stipru profesionālo un dzīves pamatu.

"Direktors Vikmanis bija ne tikai skolas saimnieks, viņš mums tiešām bija kā tēvs," savukārt sacīja čelliste Dz. Neimane un atgādināja: "No Vikmaņa vadītā pedagogu orķestra izauga tagadējais simfoniskais orķestris."

Flautas klases absolvente, flautas spēles pedagoģe Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā Silva Krašauska-Krauze pastāstīja, ka uz salidojumu ieradusies ar mīļām sajūtām, un atminējās, ka skolā valdījusi radoša gaisotne. "Bija gods mācīties mūzikas skolā," viņa atzina.

Nezināja ne flautu, ne fagotu

1962. gada absolventi fagotists Jānis Ranga un flautists Mārtiņš Jauģietis bijuši kursa biedri arī konservatorijā, dzīvojuši vienās kopmītnēs un vienādas cepures nēsājuši. M. Jauģietis uz salidojumu Liepājā atbraucis pirmoreiz. "Kamēr jūties jauns un vesels, tikmēr jānāk," smaidīdams pamato J. Ranga.

J. Ranga gadus 37 nostrādājis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, skolojot fagotistus, gandrīz 40 gadus aizvadījis operas orķestrī. Bet, stājoties Liepājas mūzikas skolā, par tādu instrumentu kā fagots neko nav zinājis. "Es mēģināju iestāties kā trompetists, mani neņēma, lūpa pušu, suns iekoda," viņš stāsta un rāda uz rētu virs augšlūpas. "Tad es ieraudzīju, ka ir fagots. Kas tas ir, es nezināju, sāku spēlēt. Tā es turpināju ilgi un dikti."

M. Jauģietis ir sabiedriski aktīvs, vada Brāļu Jurjānu biedrību, darbojas Rīgas Latviešu biedrībā, 25 gadus nostrādājis par pedagogu Jelgavā, strādājis arī operā un simfoniskajā orķestrī. "Es jau arī flautu nezināju, nebiju spēlējis. Atbraucu uz klarneti stāties," viņš atcerējās mūzikas skolas sākumu. "Vikmanis teica – spēlēsi oboju. Bet obojas nebija, sāku spēlēt flautu. Tā vairāk nekā 50 gadus."

Pēc pieciem gadiem skola sagaidīs simtgadi, un tās absolventi un pedagogi atkal pulcēsies kopā, lai satiktos, atcerētos un pateiktos.

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!