Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 15. septembris

Vārdadiena: Gunvaldis, Gunvaris, Sandra, Sondra

Dzīve kā ziņģe  (3)

Atslēgvārdi grāmata | literatūra | pauls raimonds | remess andžils

Šodien apgādā "Jumava" klajā nākusi Andžila Remesa grāmata "Dzīve kā ziņģe", kas vēsta par Maestro Raimoda Paula vēl vienu talanta šķautni − vella dzīšanu.

Sprēgājošo humora un sarkasma žanru komponists sev raksturīgā manierē kopj gadu desmitiem un Latvijas lielākā reģionālā laikraksta "Kurzemes Vārds" redaktors Andžils Remess, pats būdams jautrības kultivētājs, gan dzirdēto, gan līdzdarbīgi piedzīvoto savijis žiglā stāstījumā. Lasītājiem tiek piedāvāti vairāki humora pilni pastāsti, dažus no kuriem ļauts iepazīt arī "Kultūras Pulsa" auditorijai.

Šantāža

Kādā vēla rudens vakarā septiņdesmito gadu vidū Raimonda Paula dzīvoklī atskanēja telefona zvans, un vīrieša balss pieprasīja komponistam 17 tūkstošus rubļu. Maestro nodomāja, ka draugi āzējas. Cik tad reižu viņš pats nebija iznesis cauri citus, un tagad kāds acīmredzot sadomājis atspēlēties. Kad zvanītājs sāka draudēt, lai padomā par saviem ģimenes locekļiem, Pauls nometa klausuli, jo joks šķita neizdevies.

Pēc nākamā zvana Pauls pasūtīja runātāju vienu māju tālāk. Taču zvani atkārtojās un Maestro kļuva tramīgs. Runas par viņa milzu bagātību klīda visfantastiskākās, un ej nu sazini, kas kādam var ienākt prātā. Komponists devās pie izmeklētājiem, un Aloīzs Vaznis izstrādāja operāciju. Paula dzīvokļa telefonam pievienoja iekārtu, kas sarunas ieraksta. Un noteica: ja zvanīs atkal, jāpiekrīt maksāt. Zvanīja arī un pieprasīja naudu atvest uz Mežaparku un atstāt tādā un tādā vietā. Izmeklētāji iedeva Paulam portfeli, kuru verot vaļā, izšļāktos krāsa.

Tajā pēcpusdienā Mežaparks dzīvoja savu parasto dzīvi. Mātes vizināja ratiņos bērnus, pensionāri izveda pastaigā suņus, skolēni devās ekskursijā uz Zooloģisko dārzu. Un cilvēki nenojauta, ka apkārtnē izvietojušies izmeklētāji, turot ieročus šaušanas gatavībā.

Pauls izkāpa no taksometra, nolika portfeli norādītajā vietā un devās atpakaļ. Nervi bija uzvilkti līdz pēdējam, jo viena lieta ir lasīt kriminālromānos un skatīties detektīvfilmās šādas operācijas, bet pavisam cita – iesaistīties tajās pašam. Un viņš nepievērsa uzmanību vīrietim, kas pagāja garām. Vēlāk izrādījās, ka tas arī bijis šantāžists. Cilvēks, kuru milicija jau meklēja par divām slepkavībām.

Pēc nedēļas Pauls saprata, ko nozīmē nervi. Naktīs bija tāda sajūta, ka visu ķermeni dursta ar tūkstoš adatiņām. Bet pēc daudziem gadiem Maestro satika izmeklētāju, kam tajā operācijā bija uzticēta taksometra šofera loma, un uzzināja, ka operācijas vadītājs saņēmis pārmetumus, jo riskējis ar komponista dzīvību, sūtot uz Mežaparku viņu, nevis dubultnieku.

Bet tūlīt pēc šīs operācijas Paulam izsniedza gāzes pistoli. Tas tā, katram gadījumam. Pie pistoles viņš grasījās ķerties, kad kādā vēlā vakarā pēc koncerta devās mājās kājām. Vakars bija kluss, ielas tukšas. Un tad viņš izdzirdēja soļus. No ielas pretējās puses skriešus tuvojās divi vīri. Pauls jau grāba kabatā pēc ieroča, taču vīri sāka atvainoties par traucējumu. Esot lidotāji, ieradušies Rīgā, devušies pastaigā un pamanījuši populāro komponistu. Tādu izdevību garām palaist nevarot, un lūdza autogrāfu. Nekādu citu papīru nebija, tikai lidotāju apliecības, un Raimonds Pauls uz tām uzšņāpa savu parakstu.

Deja

Arvīdu Ozoliņu var saukt par vienu no Latvijas baleta lielmeistariem. Pēckara gados viņu uzskatīja par baleta mākslas etalonu. Kad jaunajiem talantiem vajadzēja izvirzīt mērķi, horeogrāfi teica: "Tev jākļūst par nākamo Ozoliņu."

Baleta pasaulē Ozoliņu respektēja ne jau tāpēc, ka viņam vienam no pirmajiem republikā piešķīra Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu un PSRS Valsts prēmiju, bet galvenokārt Ozoliņa attieksmes dēļ. Tā bija perfekta, kā jau vecās baleta skolas pārstāvim. Ja, piemēram, operas solists Kārlis Zariņš varēja izrādes laikā, kamēr dzied koris, turpat uz skatuves statistēm uz ātro izstāstīt kādu divdomīgu anekdoti, Ozoliņam izrāde bija svēta lieta. Ja kāja bija jāpaceļ tādā leņķī, tad nebija iedomājams, ka Ozoliņš to paceltu par kādu centimetru augstāk vai zemāk. Ozoliņš pirms izrādēm mēdza telefoniski brīdināt ātro palīdzību, lai tā ir gatava ierasties, ja viņam kaut kas samisējas, un baletdejotājs varētu nodejot līdz izrādes beigām. Paldies Dievam, nekas tāds neatgadījās. Bet, ja būtu atgadījies, skatītāji to nemanītu. Nav šaubu, ka līdz mediķu atbraukšanai Ozoliņš dejotu sakostiem zobiem, bet izturētu.

Kāpēc tik garš stāstījums par Arvīdu Ozoliņu? Tāpēc, lai labāk saprastu gan jaunā pianista Raimonda Paula uztraukumu, kad viņam uzticēja klavieru pavadījumu Ozoliņa koncertā Virsnieku namā, gan arī situāciju, kāda koncertā izveidojās.

Ar vārdu sakot, lai mazinātu lampu drudzi, Pauls pa ceļam bija ne tikai ieskatījies Rīgas bohēmas mājvietā "Skapī", bet tur pakavējies ilgāk. Līdz Delība "Valsim" viss gāja jauki. Pianists spēlēja, pats priecādamies, cik izjusti viņam tas izdodas, un baletdejotājs virpuļoja pa skatuvi. Taču "Valša" laikā Raimonds Pauls izdzirda sev aiz muguras Ozoliņa kluso, korekto un tomēr izmisuma pilno balsi: "Biedri Paul, beidziet jel, Dieva dēļ!"

Izrādījās, pianists bija tā aizrāvies un nepamanīja, ka jau kuro reizi spēlē vienu un to pašu. Bet Ozoliņa ētika neatļāva ne pārtraukt uzstāšanos, ne aizrādīt pianistam. Ja reiz pianists spēlē, tad viņam jādejo, kaut arī vienu un to pašu atkal un atkal. Un baletdejotājs neizturēja tikai tad, kad juta – spēki ir galā, bet pianists negrasās beigt. Tikai tad viņš atļāvās bikli izdvest sakramentālo frāzi: "Biedri Paul!", un tā tālāk.

Reforma

Tas notika tajā decembra dienā 2008. gadā, kad Saeima gatavojās apstiprināt likumprojektu par administratīvo teritoriju reformu. Šis jautājums bija viļāts kā karsts kartupelis vairāk nekā desmit gadu garumā, katrai partijai cenšoties uztiept sev izdevīgāku variantu, un arī tagad draudēja kļūt par cinīti, kas gāž valdību. Zaļo un zemnieku savienība atteicās pievienoties koalīcijas balsojumam, un Tautas partija brīdināja viņus izmest no ratiem.

Gaisotne bija sakāpināta, un pie Saeimas nama spietoja žurnālisti, mēģinot pārķert deputātus un no viņiem izdibināt, kas varētu notikt plenārsēdē. Tautas partijas pārstāvis Raimonds Pauls Vecrīgā bija sastapis Žoržu Siksnu un dziedātājs pavadīja komponistu pa Jēkaba ielu, runājoties par ierakstiem televīzijas raidījumam "Krodziņā pie Paula".

Netālu no Saeimas viņus pārķēra kāds žurnālists, protams, vispirms diktofonu vēršot pret Paulu. Maestro reaģēja zibenīgi. Viņš jau sen bija saskatījis Siksnas lielo līdzību vaigā ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Edgaru Zalānu, un te nu bija izdevība pārbaudīt, vai līdzību pamanījuši arī citi. Pauls svinīgi norādīja uz savu ceļabiedru, sak, jautājiet lielākam speciālistam.

Žoržs Siksna neapmulsa un raiti sāka stāstīt, ka novadu reforma kopumā ir izstrādāta pareizi, ka tā veicinās reģionu attīstību un tā tālāk. Un, lai savu kompetenci parādītu pārliecinošāk, ministrs vēl piebilda, ka vajadzētu tikai nedaudz izmainīt likumprojekta tādus un tādus pantus.

Žurnālists jutās gandarīts, ka ieguvis speciālista viedokli, bet Raimonds Pauls stāvēja un klausījās, droši vien prātodams, cik plašas ir politiķu rezerves tautas masās.

Kļūda

Atmodas laiks jūsmības viļņa virsotnē uzšūpoja Eduardu Rozenštrauhu. Tās melodijas, kuras kādreiz atļāvās dziedāt pie klāta galda tikai uz rīta pusi, un arī tad tikai vienīgi pusčukstus, tagad varēja dzirdēt pa radio. Raimonds Pauls rīkoja Rozenštrauha koncertus. Kad ieskanējās "Vecās likteņdzirnas", klausītāji ritmiski šūpojās līdzi. Pēc "Zilā lakatiņa" pirmajām taktīm ļaudis cēlās kājās. Popularitātes saules dāsni apspīdētais Rozenštrauhs stāvēja uz skatuves apgarots, bet cilvēki tik nesa un nesa ziedu klēpjus. Un pēc koncertiem meklēja dziesmu autora sabiedrību, lai vēlāk varētu padižoties, ka sēdējuši pie viena galda ar pašu Rozenštrauhu. Bet viņš šo popularitātes kausu baudīja lieliem malkiem.

Koncertturnejas laikā pa Latviju Maestro centās ierobežot šos Rozenštrauha dvēseles plašos lidojumus, savukārt Eduards šķendējās, ka Pauls laikam esot bijis čekists, ja tik acīgi protot izošņāt viņa neceļus un tos pārtraukt brīdī, kad dzīve sāk likties tik skaista, tik skaista.

Liepājas koncertu starplaikā gaidīja pirts. Šoreiz namatēvs bija Ilmārs Paipa no Jūrmalciema. Atstāt Rozenštrauhu vienu pašu Liepājā bija riskanti, un, lai nākamajā dienā Eduards uz skatuves būtu sprauns, Pauls viņu ņēma līdzi.

Pirts priekštelpā klātais galds lūza no cienastiem. Rozenštrauhs tramīgi skatījās uz Maestro, bet neķērās klāt tam, pēc kā dvēsele alka. Cerībā, ka briesmas nedraud, Pauls iegāja pirtī. Un tā bija viņa kļūda. Rozenštrauhs nokavēto atguva strauji, un drīz vien akordeona pavadījumā skanēja slavinājums Vecpiebalgas ūdensrozēm, atmiņas par kādu meiču Cesvainē un skumjas par nosirmojušo jūru.

Pauls sabozies iznāca no pirts un piesēdās pie galda. Rozenštrauhs uz brīdi tā kā pamīdījās, tā kā saminstinājās. Taču slūžas bija parautas vaļā un apturēt vairs nevarēja ne tikai dziesmas plūdumu. Maestro saprata, ka nekas vairs nav glābjams. Ka tur, kur ir laime, var būt arī posts, tikai savām acīm negribēja šo postu vērot. Viņš piecēlās un sarauktu pieri izgāja pagalmā. Nelīdzēja namatēva kārdinājumi ar zušiem un lašiem. Pauls vientuļi sēdēja, skumji veroties Jūrmalciema naksnīgajās debesīs, bet pirts sienas vibrēja no Eduarda Rozenštrauha balss.

Torte

Uz konkursa "Jaunais vilnis" kārtējo koncertu Raimonds Pauls tovakar ieradās kā jau parasti, žilbinoši smaidošs un omulīgs. Vairs tik ļoti nekremta tas, ka sabiedrības viena daļa raugās uz viņu šķībi par iesaistīšanos šajā mūzikas sarīkojumā, redz, Pauls uz Jūrmalu atvelk Krievijas miljonārus, lai tie varētu te padižoties, un kāpēc vispār jāskatās austrumu virzienā! Jā, pie pelšanas jau bija pierasts. Viņš apzinājās, ka tādējādi varējis palīdzēt Latvijas dziedātājiem pavērt plašāku ceļu un televīzijas translētie "Jaunā viļņa" koncerti uz Eiropu, Āziju, Ameriku, Austrāliju ļauj Latvijas vārdu iepazīt tālāk pasaulē, un tas priecēja.

Tērpies elegantā uzvalkā, Maestro Dzintaru koncertzālē sniedza intervijas, smaidīja fotoreportieriem un televīzijas kameru priekšā, atbildēja uz popmūzikas zvaigžņu sveicieniem. Un īpašu uzmanību nepievērsa jauneklim, kas tuvojās ar tortes kārbu rokās. Parasti gan tādās reizēs mēdz pasniegt ziedus, bet kāpēc nevarētu būt arī torte?

Maestro attapās tikai tad, kad pasaule ap viņu uz mirkli kļuva tik balta, balta, un saprata, ka tā vairs nav balta, balta saulīte, kas pār viņa galvu mirdz. Pret Maestro muguru bija izšķīdusi torte, un šī garduma šļakatas uz brīdi aizsedza skatu. Vēlāk izrādījās, ka nacionālboļševikiem nav paticis tas, ka Pauls iestājas oranžo partijā un viņi neko citu nav pratuši izdomāt, kā tikai tādā veidā izteikt savu viedokli. Žūrijas līdzpriekšsēdētājs Igors Krutojs ar karatē paņēmienu gan noguldīja metēju, taču žaketi tas vairs nespēja glābt.

Vakarā pēc koncerta atgriezies Rīgas dzīvoklī, Pauls žaketi uzkarināja krēsla atzveltnei. Bet tad no vasarnīcas pārradās dzīvesbiedre, līdz kurai ziņa par incidentu vēl nebija paspējusi aizkļūt. Ieraudzījusi aptašķīto apģērba gabalu, Lana skumji šūpoja galvu: "Es tevi negribu rāt. Pie tā jau esmu pieradusi, ka tu apsmulē kreklu, šlipsi un žaketes priekšu. Tikai pasaki, lūdzu, kā tev, ēdot torti, izdevās nosmērēt žaketes muguru?"

Maestro vannā

Stāsta aktieris Imants Skrastiņš

1981. gada rudenī mūs ar Raimondu Paulu iekļāva PSRS mākslinieku grupā, kas devās koncertēt pie saviem tautiešiem. No katras republikas divi pārstāvji un katram pārim līdzi viens drošības cilvēks. Mums tas bija ļoti saprātīgs cilvēks – Sašiņš.

Un tā nu ierodamies Kanādā, mūs ievieto viesnīcā Monreālā. Abus vienā istabā. Skatāmies, vairākas durvis gar sienu, tātad vairāki skapji. Es atveru vienas skapja durvis un iekarinu savas drēbītes. Raimonds taisa otras, bet burtiski lēkšus atsprāgst atpakaļ. Priekšā vecis ar garu bārdu. Vēlāk Raimonds teica, ka pirmā doma – tā, kāds jau ielīdis skapī noklausīties, ko runā padomju cilvēki. Izrādās, tie bija dubultnumuri jeb sapārotie numuri, kā tos tur sauc. Bet tās durvis bija uz blakus istabu, kurā ielika divus krievu garīdzniekus no mūsu delegācijas. Arī viens no popiem bija sapratis, ka tās ir skapja durvis, un tajā brīdī gribējis vērt vaļā tās no otras puses. Manuprāt, Raimonds pārbijās vairāk, jo bārda tam vīram bija ļoti iespaidīga.

Pods bija arī Ņujorkā. Iebraucam, ieved mūs viesnīcas numurā. Karsts, gribas noskaloties dušā. Raimonds vannas istabā iet pirmais un pēc brīža sauc: "Eu, nāc paskaties, te nekā nevar saprast. Neviena krāna nav. Kas tā par vannas istabu?" Abi pētām, grābstāmies, nekā, ūdeni nevar dabūt, ķitvainazīt! Raimonds saka; "Zini, aizej pie Sašiņa. Varbūt viņš kaut ko saprot?" Aizeju pie Sašiņa, abi nākam atpakaļ uz mūsu numuru. Ienākam, un no vannas istabas dzirdam Raimondu nikni lamājoties, arī viens otrs sulīgs vārds krievu valodā pa vidu. Skatāmies – Raimonds stāv glaunā uzvalkā, bet slapjš no galvas līdz kājām, visa kloze pagalam.

Bet noticis bija tā. Raimonds tomēr gribējis pats atrast, kā dabūt ūdeni. Lai tuvāk papētītu, kas un kā, noģērbis kurpes, iekāpis vannā. Bet tur viss iekārtots uz fotoelementiem, un tajā brīdī, kad viņš iekāpis vannā, ūdens no augšas – žļāks, virsū.

Tā nu mums tur gāja, padomju cilvēkiem svešā zemē.

"Kultūras Pulss"

Ja tu, draudziņ, nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tās nava... Raimonda Paula tosts jaunībā par tautu draudzību.

  • Komentāri (3)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!