Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Piektdiena, 20. septembris

Vārdadiena: Ginters, Guntra, Marianna

"Es varu arī nodedzināt tiltus"  (4)

Atslēgvārdi kultūras pulss | teātris

Valdis Lūriņš saņēma vairākus darba piedāvājumus, kuros varētu sevi izpaust kā režisors šajā Ziemassvētku laikā. Viņš izvēlējās Liepājas teātri, kur iestudēja skaistu svētku koncertu ar triju paaudžu aktieru piedalīšanos. Kāpēc tāda izvēle?

Tāpēc, ka mūsu pilsētā dzīvo labi čomi, ar kuriem kopā smiets un spriests, te uzvestas daudzas izrādes un te piedzīvoti daudzi skaisti un no atmiņas neizdzēšami brīži. Šķiet, tas varētu būt gana labs pamatojums rīdzinieka izvēlei. Ne?!

– Ziemassvētki ir tāds pārdomu laiks, kad ļaudis izvērtē gada laikā padarīto. Vai starp daudzajiem darbiem, braukāšanas šurpu turpu no Rīgas uz Liepāju, jums atlicis brīvs brīdis, lai izsvērtu savu veikumu? 
– Jāsaka, ka aizgājušais gads man bijis ļoti ražīgs. Ir izveidotas trīs nopietnas izrādes – "Bille" Nacionālā teātra Mazajā zālē, "Sapnis par Brodveju" Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves un "Klase – XX gadsimts" teātrī "Skatuve" – un radio iestudējums gandrīz četru stundu apjomā, kura autors ir ar Liepāju saistīts cilvēks – mūziķis un rakstnieks Tālis Vaiders. Vēl pa vidu ir izveidota koncertprogramma Aishai, ir bijuši vairāki mazāki projekti un, protams, šis Ziemassvētku koncerts Liepājas teātrī.

Man no bērnības lieli svētki asociējas ar vientulības sajūtu. Es augu pieaugušo sabiedrībā, man līdzās nebija daudz bērnu. Kad bija svētki, es labāk jutos kaut kur nolīdis, teiksim, aizdurvē pie mēteļiem. Droši vien tās bija skumjas. Tagad es domāju, ka svētkos ir svarīgi atrast savu kompāniju. Un, lai cik tev kādreiz dzīvē arī būtu grūti, svētki ir jātur svēti. Vienalga, vai iepriekšējā dienā esi stūmis vagonus vai racis ogles. Tajā svētku brīdī ir jānomazgājas, jāuzvelk balts krekls un jāatrod savējie. Šajā sakarībā man prātā nāk horeogrāfe Tamāra Ēķe. Esmu redzējis to pāreju, kad sasviedrēto darba kostīmu viņa nomaina pret burvīgu kleitu un uznāk uz Liepājas teātra skatuves paklanīties – gan pēc ļoti smagiem darbiem, gan pēc smagām cilvēciskām iekšējām peripetijām.

– Par ko domājat, kad, teiksim, dodaties uz Liepāju?
– Par daudz ko. Lielā mērā domāju par darbu, par valsti. Par to, kāpēc mēs pārdzīvojam un vai mums ir jāpārdzīvo viens vai otrs process. Jau pirms gadiem trim tika runāts par to, ka cilvēki netiek informēti. Domāju, ka šai zemei un cilvēkiem, kas šeit dzīvo, ir liels potenciāls. Ja ļaudis zinātu, kas būtu jādara, viņi no savas algas tāpat ziedotu kādu trešdaļu valsts budžetam un, iespējams, nevajadzētu vienu otru apgriezt, kuram tas ir sāpīgi.

Ceļa posms no Rīgas uz Liepāju ir ļoti interesants – šoseja ir līkumaina un paveras skaisti skati. Kad uzbraucu tajā kalnā, kur ir atzīmēts Liepājas rajons, vienmēr atceros vecos vīrus no savas kādreizējās izrādes "Šveiks". Kad braucām uz Liepāju, tur apstājāmies un uzpīpējām. Tāpēc man šī vieta saistās ar "Šveiku".

Savukārt, kad ienāku Liepājas teātrī, man ir liels prieks, ka varu satikt tos cilvēkus, kurus pazīstu. 1. stāvā ir plāksnīte ar uzrakstu "Nepiederošiem ieeja aizliegta". Kad to ieraugu, man ir sajūta, ka uz kādu brīdi es esmu piederīgs Liepājas teātrim.

– Cik jums vispār ir svarīga piederība savai dzimtajai vietai? Nevarētu būt tā, ka kādu brīdi jūs uzvestu izrādes kādas citas valsts teātrī?
– Nē! Bet ir bijuši piedāvājumi. Protams, ir interesanti uz kādu brīdi aizbraukt pastrādāt kaut kur citur, tā var novērtēt savu profesionālo varēšanu. Kad nonāc pilnīgi svešā kompānijā, tu pārbaudi, cik ļoti saskan ar citiem profesionālā valoda. Bet pavisam laikam es neaizbrauktu, lai arī cik grūti te būtu.

– Mūsdienās daļu no prombraukšanas notur tikai ģimene, jo apzinās, ka bez tās nespētu dzīvot. Skatoties uz jums un meitu Ditu Lūriņu, šķiet, ka starp jums valda ļoti cieša saikne.
– Pirms daudziem gadiem mana pirmā sieva Marita, Ditas mamma, pateica frāzi, ko joprojām atceros: ka es esmu piestrādājis pie savām attiecībām ar meitu. Tā patiesi ir viena no lielākajām uzslavām, ko esmu saņēmis. Es pats nebiju par to aizdomājies. Esmu laimīgs, ka ar meitu esam viena kompānija. Ja kaut kas dzīvē atgadītos, otrs noteikti nāktu palīgā.

– Vai vēlējāties, ka meita dodas jūsu pēdās?
– Es viņu nebūtu iespaidojis nekādā veidā, lai arī kādu profesiju viņa būtu izvēlējusies. Kad bērnam ir deviņi, desmit gadu, viņš jau ir stabila personība. Ja negribi pazaudēt to personību, tev ar bērnu jārēķinās. Kad Dita stājās Kultūras akadēmijā, iestājeksāmenu laikā aizbraucu uz laukiem – rušinājos pa zemi, kaut ko ezerā darīju. Vēlējos būt prom, lai nebūtu jādomā. Kad atbraucu atpakaļ un prasīju, kā viņai gājis eksāmenos, viņa teica: "Es tiku!" Tikai tad sapratu, cik ļoti biju uztraucies par viņu.

– Vai viegli strādāt, ja iestudējumā spēlē meita?
– Man ir liels pagodinājums, ka viņa mani uzaicināja veidot iestudējumu "Sapnis par Brodveju", jo viņai tā profesionālā latiņa ir uzlikta diezgan augsta. Viņa uz skatuves neatražo lietas, nemitīgi strādā ar sevi. Arī es mēģinu tā darīt, jo citādi nav interesanti. Dita mani paņēma nevis aiz žēluma, bet tāpēc, ka zina, ka es to varu izdarīt. Un, ja arī tas cilvēks ir tavs radinieks, iestudējuma tapšanas laikā tas paliek otrajā plānā. Varbūt citiem tas ir citādāk.  

– Kad ir vieglāk – kad esi jauns režisors ar ideju pilnu galvu, kuru īstenošana vēl priekšā, vai tad, kad daudzas no idejām jau īstenotas, ir uzkrāta pieredze, bet skatītāji no tevis prasa arvien vairāk un vairāk?
– Manuprāt, ir svarīgi, lai tam, kas uzsāk režisora darbu, būtu ko teikt. Ja nav ko teikt, tad tas faktiski ir dekoratīvisms. Kā tu uzrakstīsi grāmatu, dziesmu vai simfoniju, ja tev nebūs ko teikt? Tāpat ir ar teātra izrādi.

Mana bagātība ir tā, ka šajos gados bijusi izdevība sastapties ar daudziem talantīgiem cilvēkiem un, godīgi sakot, daudz ko no viņiem tieši vai netieši iemācīties. Ja kādreiz par savu garīgo skolotāju uzskatīju Pēteri Pētersonu, tad, gadiem ejot, esmu sapratis, ka arī Alfrēds Jaunušāns manī atstājis neizdzēšamas pēdas.

– Jums ir bijuši tādi tukšuma brīži?
– Jā, neapšaubāmi, kā katram cilvēkam.

– Ko tad darāt?
– Esmu visu kaut ko darījis. Esmu gan zināmā veidā plosījies, gan sitis sevi un lamājis. Vislabākais ir pamainīt vidi, izlekt ārā no ikdienas slieces. Man bieži vien uzlādē tas, ja uz trijām dienām varu aizbraukt no Rīgas un vispār nedomāt par tām lietām. Ir gadījies tā, ka sezonas vidū dodos uz ārzemēm. Bet galvenais – vispirms jāmēģina sakārtot savu māju.

– Kā jums kā režisoram klājas laikā, ko citi sauc par iespēju brīdi, bet daļa apgalvo, ka šie krīzes gadi nav piemēroti ideju īstenošanai, kaut kā jauna uzsākšanai? 
– Es strādāju un gribu strādāt. Tas ir tas būtiskākais. Man bija grūti pirms kāda laika, jo es nevienam nevarēju iestāstīt, ka ir nepieciešams arī cits teātris. Pēdējā laikā mēs teātrī esam nodarbojušies ar cilvēka dabas noliegumu. Domāju, ka cilvēka dabā ir daudz traģikomiskā un smieklīgā. Mani vilina tā lieta, kas saistās ar skaistumu, varbūt ar smeldzi pēc šī skaistuma. Katrā ziņā es neiekļaujos to vidū, kas mēģina pateikt, ka tā dzīve nekas nav un arī nebūs.

– Vai iespējams paredzēt, kurš darbs, tā teikt, aizies tautā?
– Nē, bieži vien viss saslēdzas pēdējā brīdī. Iepriekš nevar saprast, kā skatītājs to visu uztvers. Šajā sakarībā man ir stāsts par "Lāčplēša" pirmizrādi. Mēs septiņos no rīta beidzām gaismot un pa dienu vēl kaut ko mēģinājām. Vakarā bija pirmā izrāde. Bet īsi pirms tam vēl nevarēju saprast, kas beigu beigās sanāks, vai tās daļas, ko esam sastrādājuši, saliksies kopā. Bet bija patīkama trīsu sajūta, nebija tā, ka šķistu – tas viss būs garām.

– Pēdējā vērienīgā izrāde, ko iestudējāt, bija "Sapnis par Brodveju". Vai pašlaik ko iestudējat vai tuvākajā laikā to domājat darīt?
– Jā, man ir viens piedāvājums. Bet man vēl negribētos atklāt izrādes nosaukumu. Varu pateikt, ka darba tēma ir sociālisma laika bohēma. Respektīvi, par to brīvības telpu, ko sniedza dzeja un mūzika laikā, kad ap mums bija dzelzs priekškars. Būs konkrēti vārdi, uzvārdi un konkrēti notikumi. Pirmizrāde, ceru, būs februāra beigās vai marta sākumā.

– Jūs esat ne tikai režisors, bet arī aktieris. Tāpēc nevaru jums nepajautāt par dalību seriālā "Ugunsgrēks". Ko tā jums deva?
– Tas ir interesanti, tāds skaists piedzīvojums. Tā ir improvizācija, jo seriāla filmēšana notiek ātrā tempā, jātaupa līdzekļi, un ir ierobežots laika limits. Es uz šīm filmēšanās reizēm braucu ar lielu aizrautību.

– Arī jūs izjutāt to tautas mīlestību, ko parasti saņem aktieri, kas filmējas seriālos?
– Jā, tā atpazīstamība ir milzīga. Ir pat bijuši kuriozi. Man laukos pazīstamiem zvanījuši cilvēki un teikuši: ir nu gan tas Valdis Lūriņš nodzēries! Kā tādu vispār rāda televīzijas ekrānā!

Pašlaik daudziem nav pieejas aktieriem, tāpēc seriāli paliek kā vienīgā iespēja viņus redzēt. Tas ir jauki, ka seriālus skatās. Cilvēkiem tie ir vajadzīgi. Arī aktieriem.

– Vairākiem cilvēkiem apjautājos, kāds esat ārpus televīzijas ekrāna, tā teikt, dzīvē. Lielākoties dzirdēju tādus raksturojumu: ar viņu ir ļoti viegli; viņš ir humora vecis; viņš vienmēr ir pieklājīgs un savaldīgs. Tā ir?
– Nē, nē, nē, es neesmu vienmēr savaldīgs! Es esmu pat draņķīga rakstura cilvēks, ja runa ir par lietām, kas man neliekas īsti pareizas. Jā, es varu arī salauzt un nodedzināt tiltus. Un es nedomāju, ka tā ir laba īpašība. Bet tāds nu es esmu. Gadiem ritot, esmu novērtējis un vēl vairāk iemīlējis tos cilvēkus, kas pacietuši manus nesavaldības mirkļus.

– Ar jums kā režisoru viegli strādāt?
– Kā ar kuru un kā kuru reizi. Viens otrs aktieris saka, ka esmu smags režisors, ka man svarīgākais esot mākslinieku piežmiegt. Es tā kā negribu piežmiegt. Pēdējā laikā tas strādāšanas brīdis kļūst arvien priecīgāks. Vai nu tas ir jaunās ekonomiskās situācijas dēļ, kad cilvēki priecājas par katru darbu, kas parādās. Vai arī aktieri kļuvuši radošāki, ir atmetuši kaut kādus nevajadzīgus pieņēmumus un važas.

– Esat sevi apliecinājis kā tēvs, aktieris, režisors. Kādā jomā vēl vēlētos sevi izpaust? 
– Tā ir tik sena lieta, ka man ir bail pieminēt. Es ļoti gribētu uzrakstīt grāmatu bērniem par pasauli. Ja to izdarīšu, būšu ļoti priecīgs. Mēs katrs diemžēl kaut kam paliekam parādā, un es ar šo grāmatu varētu nolīdzināt to parādu, ko esmu atstājis savai mammai.

– Kas aizkavējis grāmatas tapšanas darbu?
– No vienas puses es pats, no otra puses – nav pilnībā sakārtojusies tēlu sistēma. Bet nesen viena ļoti laba dziedātāja man izstāstīja stāstu par savu tēvu. Sapratu, ka tas ir viens no personāžiem, kā man pietrūka.

– Gadumijā cilvēki dod solījumus nākamajam gadam. Ko sev solīsit?
– Faktiski tā būtu frāze no viena Andra Jakubāna stāsta. Krogū pie galda sarunājās četri zvejnieki un teic šādus vārdus: "Dzīve tomēr ir velnišķīgi skaista, bet nevajag pašiem cilvēkiem tajā cūciski dzīvot."

Inita Gūtmane,

  • Komentāri (4)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!