Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 16. oktobris

Vārdadiena: Daiga, Dinija

Jaunu kārtību, kārtīgu politiku!  (2)

Atslēgvārdi kultūras pulss | autortiesības | mūzika

Autortiesības nupat nonākušas politiķu redzeslokā – maijā Saeimas komisija skatīja un konceptuāli atbalstīja grozījumus "Autortiesību likumā", paredzot, ka radio programmu atskaņošana nav uzskatāma par publisku izpildījumu. AKKA/LAA blieza pretī: patlaban likumā iekļautā publiskā izpildījuma kārtība pārņemta no Bernes konvencijas.

"Izstāties no Bernes nozīmētu to pašu, ko izstāties no civilizētās pasaules," teikts organizācijas paziņojumā.

Diez vai kāds apšauba, ka māksliniekiem par savu darbu jāsaņem atbilstoša atlīdzība. Taču nepieciešamība iegādāties licenci, lai klausītos radio ārpus, kā to traktē likums, ierastā ģimenes loka, gada sākumā sabiedrībā sacēla lielu vētru, kas nerimstas. Akkas un Laipas jeb Latvijas autoru biedrības "Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/ Latvijas Autoru apvienība" un biedrības "Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība" vārds dažādos locījumos daudziem uz mēles. Taču šī trača aizsegā draud aizmirsties būtiski nozares jautājumi, no kuriem svarīgākais – Latvijai ir nepieciešama vienota kultūrpolitika.

Sistēma nav caurspīdīga

Lielās valstīs, kur ir liels tirgus, autortiesību aizsardzība ir viena lieta, bet mazajā Latvijā tie paši likumi nedarbosies. Tā par situāciju autortiesību aizsardzības jomā saka mūziķis Aivars Brīze.

"Ja man logi vaļā un skan mūzika, bet kaimiņš pie tās dejo, tad viņam arī jāmaksā par mūzikas klausīšanos publiskā izpildījumā?" retoriski vaicā A. Brīze un piebilst, ka abu organizāciju uzdevums, protams, ir aizstāvēt autoru tiesības, taču radio nodeva liecina vien par vēlmi ātri un daudz nopelnīt.

Autoru un izpildītāju tiesību aizsardzība Latvijā kopumā – kā to vērtē mūziķis? "Es šai sistēmai neuzticos," viņš atbild. Arī tādēļ, ka tā nav caurspīdīga: "Mēs nezinām, cik saņem paši Akkas un Laipas darbinieki." A. Brīze atstāsta gadījumu, kad sarīkojis koncertu ar bezmaksas ieeju, kur izpildījis savas un arī draugu sarakstītas dziesmas – viņi ļāvuši tās izmantot. Taču Akka norādījusi, ka jāmaksā tai tik un tā. "No viena tūkstoša apmeklētāju divsimt latu – tāda viņiem esot takse, un viss. Es dāvinu dziesmas publikai, bet man ir jāmaksā – tas ir absurds!"

Autori un izpildītāji, kuriem atskaņojamu darbu ir daudz, saņem labi, taču, ja neesi no šīs izlases, runa var būt par pavisam nelielām summām, saka A. Brīze. Tāpat viņš šaubās, vai ir iespējams izkontrolēt, kā Latvijā tiek pārstāvētas ārzemju izpildītāju un autoru tiesības. Juridiski viss it kā sakārtots, viss atbilst citu valstu pieredzei, taču Latvijas apstākļiem šī pieredze neder – te ir pavisam cita situācija. Mūziķis uzskata: autortiesību administrēšanas jomā ir nepieciešams no pašiem pamatiem veidot jaunu kārtību. Taču, pēc visa spriežot, likumdevējiem šī joma nešķiet svarīga.

Dinas Beltas foto

"Ir forši, ka man samaksā. Bet ir jāskatās, kāda kopumā ir situācija Latvijā," Aivars Brīze, runājot par autoru un izpildītāju tiesību pārstāvēšanu, kļūst emocionāls. Daudzas lietas esošajā sistēmā ir greizas, viņš uzskata.

 

"Bet tad nāca internets"

"Es kā autors esmu aizsargāts," saka fotogrāfs Andris Krampis. Ar AKKA/LAA fotogrāfs sadarbojas kopš pašiem tās pirmsākumiem.

Toreiz ieraudzījis kādā grāmatā publicētu savu darbu, sācis meklēt informāciju par autortiesībām, iespēju aizsargāt savējās un gūt atlīdzību. Sadarbība izveidojusies laba – pietiekot organizāciju informēt par nesankcionētu publikāciju, un tā ņem lietu savās rokās. Pretējam piemēram A. Krampis min kādu savu kolēģi, kurš nesadarbojas ar autortiesību administrētājiem, par savām tiesībām necīnās, tik lūdzas, lai norāda viņa autorību. "Es cīnos, jo tas ir mans darbs."

"Bet tad nāca internets, un zagļu tagad ir tik daudz, ka tos vairs nav iespējams apkarot." Tīmeklī katrs, kuram nav slinkums, var publicēt, ko vien vēlas.

A. Krampim ir viedoklis arī par nepieciešamību iegādāties licences, lai darbavietās klausītos radio: "Tas ir nepareizi. Tur gan aizgājuši drusku par tālu. Atklājuši dzīslu, kur var slaukt naudu."

Ģirta Gertsona foto

"Tur diezin vai ko panāks," Andris Krampis šaubās par iespējām nodrošināt autoriem pienācīgu aizsardzību internetā.

 

Vajag mākslinieka statusu

"Ja politiķi neredz cilvēku kā kultūras radītāju, tad problēmas nāk ārā pa visām pusēm kā ezim adatas," situāciju plašāk vērtē rakstniece, dzejniece un dramaturģe, Latvijas Rakstnieku savienības valdes locekle Sandra Vensko.

AKKA par literātiem gādā, arī par tiem, kas nav reģistrējušies kā tās biedri, saka S. Vensko. Piemēram, kad Latvijas radio ik pavasari pārraida rakstnieces garstāstu "Lielās pļavas iemītnieki", viņa allaž saņem atlīdzību. "Tā nav liela. Bet vai es esmu tāds ģēnijs, kam to vajag ļoti lielu?"

Mūziķi no literātiem būtiski atšķiras, viņi skaļāk uzstājot uz savām tiesībām, tāpēc, iespējams, vairāk arī dabūjot. Un mūziķu aizmugurē droši var justies arī dziesmu tekstu autori.

Bet otru galējību rakstniece saredz to aktieru, mūziķu, literātu un citu radošo darbībā, kas saka: man neko nevajag, lai tikai izpilda un parāda manis radīto. "Tas gan ir bīstami un sāpīgi," S. Vensko skaidro – tas liek nojukt kritērijiem par to, kā novērtēt mākslinieka darbu. Viens cenšas iegūt atlīdzību, cits no tās atsakās. "Latvijā kopumā nav sakārtota autoru darba samaksas sistēma. Tai ir jābūt vienotai." Viens no uzdevumiem, kas jāpaveic, lai to panāktu, ir mākslinieka statusa noteikšana, kā tas jau izdarīts Igaunijā, kur valstij sava kultūrpolitika ir un darbojas. Kustība šajā virzienā drusciņ jau notiek – S. Vensko atsaucas uz Kultūras alianses sarunām ar kultūras ministri. Bet Saeimas rindās viņa neredz tādas uguntiņas, kas ļautu noticēt, ka tur kādu šie jautājumi patiesi interesē. "Nav kulturālas valsts – nav kultūrpolitikas," rakstniece aicina skatīties uz šiem jautājumiem plašāk, nevis tikai ļauties masu saziņas līdzekļu saceltai ažiotāžai ap kādu vienu jautājumu, piemēram, radio nodevu.

Egona Zīverta foto

AKKA/LAA ir vienīgie, kas cenšas nodrošināt autortiesību aizsardzību, saka Sandra Vensko: "Jā, protams, viņi no tā dzīvo. Taču viņi [šo jomu] pārzina. Netaisīs taču tagad jaunu organizāciju – gan jau tā atkal kādam nepatiks."

 

Uzziņai
Saskaņā ar "Autortiesību" likumu autortiesību objekti jeb aizsargājamie darbi neatkarīgi no izpausmes formas un veida ir: literārie, dramatiskie un muzikāli dramatiskie darbi, scenāriji, audiovizuālie darbi, horeogrāfiskie darbi un pantomīmas, muzikālie darbi, zīmējumi, glezniecības, tēlniecības, lietišķās mākslas darbi, dizaini, fotogrāfijas, celtņu, būvju, arhitektūras darbu skices, meti, projekti, ģeogrāfiskās kartes u. c.

Avots: AKKA/LAA

Dina Belta,

  • Komentāri (2)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!