Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 15. septembris

Vārdadiena: Gunvaldis, Gunvaris, Sandra, Sondra

Kandžas "dzinēja" tēls mainās  (11)

Atslēgvārdi kultūras pulss | kandža

Viens no treknākajiem aizspriedumiem mūsu sabiedrībā, kuras visatļautību mēdz piesaukt bieži, ir... kandža. Tas pats arī  pašbrūvētais, ļurcis, grāvju vaimanas, dzimtenīte, plītsūdens.

Ja viens otru gribēs dziļi apvainot un ierādīt citiem, ka tas nu gan ir pēdējais, viņš teiks: "Ko tu klausies tajā cilvēkā – tas taču tecina kandžu!" Bet daži cilvēki ir nolēmuši mājas brandavu uztvert kā kultūras sastāvdaļu, atgādināt ļaudīm, ka pirms rezultāta vienmēr būs process, un mācīt kandžas dzīšanas praktiskās gudrības.

Valūta meistaram un traktoristam

Latvijas laikā dzīšanu liedza spirta valsts monopols. Padomju varas gados tas vienkārši bija ārpus likuma, un par to draudēja reāls cietumsods. Tikai šogad likums padevies tiktāl, ka ļauj brūvēt paša vajadzībām.

Iespējams, tieši slepenības un pretlikumīgas rīcības aura, kas vējo ap šo procesu un tā galaproduktu, tagad raisa ļaužu interesi – tāda cilvēka dabas īpatnība. "Pie mums cilvēki vēl īsti nevar saprast – spēj viņi pārkāpt kandžas tecināšanai kā stereotipam vai ne," prāto starpnozaru mākslas grupas "Serde" kultūras, mākslas un kultūras mantojuma projektu vadītāja Signe Pucena.

Tikmēr ne vienam vien šī lieta saistās ar izteiksmīgām bērnības atmiņām. Kā mazs puika, kam naktī nenācis miegs, ielavījies virtuvē, ierāpies vectēvam klēpī un skatījies, kā tek. Līdz uguns rūkšana krāsnī iemidzinājusi. Kā virtuves plauktā aiz raiba aizkariņa rindojušās garkaklu pudelītes – valūta, ar ko meistariem un traktoristiem samaksāt. Kā reizi mēnesī pie radiem pilsētas daudzstāvenē ieradās onkulis ar aparātu padusē, jo viņa dzīvoklī nebijis procesam nepieciešamā tekošā ūdens. Un tad nakts pavadīta, dežurējot pie aparāta, spēlējot kārtis un spriežot par to, kā no iekšienes graut pastāvošo varu. Kā omei pie gultas uz skapīša maza pudelīte stāvējusi, no kuras viņa katru vakaru pa ēdamkarotei lietojusi.

"Točkai" – gada balva

"Uz šādu kannu vajadzētu apmēram septiņi litri ievārījuma un vēl kādi trīs kilogrami cukura. Ja gribas to procesu ātrāk un kontrolējamāku, tad vēl var pielikt paciņu rauga," Signe Pucena Aizputē uzsāk nemateriālās kultūras mantojuma prasmju darbnīcu sadaļu, kas veltīta brandava jeb kandžas gatavošanas pamatu apguvei. "Bet, ja ir laika gaidīt, tad lai darbojas ierūgušais ievārījums vien – galvenais to turēt siltumā," viņa lietišķi apmaisa pēc skāba vīna garšojošo brāgu un izkāš to caur dzenamās iekārtas tvertnē.

Pirms trim gadiem "Serde" radīja projektu "Točka" – kandžas gatavošanas māksliniecisku un kultūrvēsturisku interpretāciju. Tas saņēma "Lielo folkloras balvu –2007" nominācijā "Tradicionālās kultūras mantojumā balstīta jaunrade". Ir notikušas darbnīcas, kuru laikā interesenti iepazīstināti ar kandžas dzīšanas tradīcijām Viduskurzemē – projekta dalībnieki ir rūpīgi pētījuši tematu, tikušies ar ļaudīm, pierakstījuši atmiņas un receptes.  

Dažs no pēdējās, oktobra sākumā Aizputē notikušās darbnīcas dalībniekiem turp speciāli braucis pat no Jūrmalas, septembrī Rīgā notikušā mūsdienu kultūras foruma "Baltā nakts" laikā redzētās publiskās kandžas dzīšanas ietekmēts.

Dzen no visa, kas rūgst

"Točku" īstenoja mākslinieki Uģis Pucens, Egons Baranovs un tradicionālās kultūras speciālistes Signe Pucena un Ieva Vītola. Viņi paši saka: aicinājuši palūkoties uz labi zināmu tradīciju no atšķirīga skatupunkta, uzsvaru liekot uz cilvēka spēju piemērot sev pieejamos priekšmetus un lietas, lai veiktu sarežģītus tehnoloģiskus procesus.

Šoruden Signe Pucena ir vēl tiešāka: šis ir laiks, kad cilvēkam atkal daudzas lietas jāmācās darīt pašam. "Serde" ir gatava palīdzēt. "Mēs jums mācām prasmi," viņa uzrunā apmēram pusotra desmita ļaužu, kas drebinās vēsajā šķūnītī un mazliet mulst no skartā temata. Te ir gan mākslinieki un dzīves mākslinieki, gan kultūrvēstures speciālisti, gan vienkārši interesenti. Kopš laika, kad dzima "Točka", jau diezgan daudziem, kam iepriekš tā bijusi pelēkā zona, kļuvis skaidrs: starp paša dzītu mantu un nenosakāmas izcelsmes pa kaktiem nopērkamu spirtu ir mi-i-ilzīga atšķirība.

Dzīt ir iespējams no visa, kas rūgst – no zirņiem, dažādiem augļiem, labības, tomātu pastas... Padomju laikā ļaudis īpaši radoši piegājuši šim procesam, izmantojuši, piemēram, sasalušus kartupeļus, kas ēšanai ir diezgan nebaudāmi. Visai skarbajā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, kad daudzas preces veikalos nebija pieejamas, dzinuši no sūķenēm – sēdējuši nopietni vīri un stundām tinuši konfektes no papīriņiem. Citi tikmēr brīnījušies, ko tās konfektes no veikalu plauktiem tik ātri pazūd.

Izejmateriāls, protams, ietekmē garšas īpašības. No zaptes dzītajai dzirai ir tīkams ievārījuma aromāts.

Sieviešu padarīšana

Atsevišķa kandžas dzīšanas prakses nozare ir bļodiņšņabis. Lai to iegūtu, nav nepieciešams lielais aparāts ar fūzeļa nostādnēm. Pietiek sastiprināt bļodiņu sistēmu, likt to uz uguns un nepiemirst par dzesējamā ūdens apmainīšanu.

"Bļodiņšņabis ir tāda sieviešu padarīšana," raksturo Signe Pucena. Kad saimnieka nav mājās, bet no kolhoza vajadzējis dabūt traktoristu pushektāra aparšanai, jānorēķinās taču bija. "Bet tak neskries desmit kilometru uz tuvāko bodi – pati saliek uz plīts ierīci, un kārtībā!"

Tikai viens būtisks trūkums: šis produkts nav paredzēts lietotājam ar pretenzijām, jo par fūzeļiem sauktie sliktie piemaisījumi šajā sistēmā netiek atfiltrēti, bet paliek gatavajā dzirā. Bet dažādu uzlējumu gatavošanai, lai kompreses taisītu, tāds ir pavisam labs.

Būs nopietns izdevums

Ekspedīcija, kuras rezultāti apkopoti tradīciju burtnīcā "Brandava gatavošanas tradīcijas Viduskurzemē", no ierastas folkloras materiālu vākšanas atšķīrusies vispirms jau ar to, ka nevar tā vienkārši ierasties pie teicēja mājās un vaicāt: "Pastāstiet, lūdzu, kā jūs kandžu tecināt!" Bijis arī tā, ka uzrunātie gan bikli atzinušies, ka gadījies tādu procesu redzēt, bet paši gan, Die’s pas, to neesot darījuši. Un tikai pēc pacietīgiem pūliņiem, uzticību iekarojot, viņi atzinušies, ka dara gan.

Pētniekiem neesot gadījies redzēt nevienu Latvijas laika aparātu. "Bet divi teicēji par tiem laikiem atcerējās, ka redzējuši vecvecākus  mežā pie avotiņa rosāmies ap koka kubliem un ugunskuru," saka Signe Pucena. Tāpēc viņa noliedz apgalvojumu, ka kandža ir tipisks padomju telpas produkts.

Viss turpinās. Tradīciju burtnīca esot tikai pirmais solis – "Serde" vēloties izpēti turpināt un ar laiku sagatavot nopietnu izdevumu par šo tematu.

Reibinošu dzērienu darīšana mājas apstākļos atgriežas. Zinātāji spriež – ar vīna raudzēšanu mazāka čakarēšanās nekā ar alu, kuram process no grauda līdz liešanai kausā daudz garāks un grūtāks. Tāpēc latvieši pašlaik biežāk kļūstot paši sev par vīndariem, ne aldariem. Bet arī kandžas dzinēja tēls, iespējams, drīz mainīsies.

Uzziņai

– Iespējamā vārda "kandža" izcelsme esot meklējama krievu – japāņu kara laikā. Latviešu karavīri Tālajos Austrumos iepazinuši ļoti sliktu šņabi, kas korejiešu valodā saukts "handža".
– Tāpat šo dzērienu sauc Igaunijas teritorijā mītošās setu tautas valodā.
– Angliskais nosaukums kandžai ir "moonshine" – mēnesnīca. Tas tā esot tādēļ, ka dzīšana notikusi pa nakts melnumu.
– Latgalē kandžu vairāk dzen no miltiem, un produktu sauc par miltenieku. Kurzemē iecienītāks ir cukurnieks.
– Ekstrēmākās teicēju minētās pašdzītā izejvielas: beigts kaķis un mazmājiņas saturs.
– Pēdējais savā ziņā raksturo latviešu un lietuviešu kaimiņattiecības: latvieši mēdzot stāstīt, ka tā dara Lietuvā, bet lietuvieši to pašu apgalvo par Latviju.

Dina Belta,

Dinas Beltas foto

Šis atkal ir laiks, kad dzīve piespiež cilvēkus darīt pašiem, jo uz veikalu pēc visa gatava aiziet tik bieži vairs nevar atļauties. Tātad – ir iespēja atkal ieraudzīt, kas no kā un kāpēc rodas un ka iegūšana ir pieveicams process. Arī kandžu "dzenot".

"Mūsu mērķis ir mainīt attieksmi pret tradīciju. Ja kādam liekas, ka kandža nes morālu degradāciju, mēs gribam parādīt, ka tā nav, – arī liels daudzums kūku neko labu cilvēkam nedod," saka Signe Pucena.

  • Komentāri (11)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!