Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Ceturtdiena, 22. augusts

Vārdadiena: Everts, Rudīte

Lauva un liepa  (1)

Atslēgvārdi liepājas ģerbonis

Liepājas muzejā kopš marta apskatāma izstāde "Liepājas ģerbonis laikmetu gaitā". Kā lauva atradusi liepu, kā mainījies ģerboņa atveidojums, kā pilsētvidē dzīvoja un joprojām dzīvo šie tēli?

Vairāk jautājumu nekā atbilžu

2007. gadā izdotajā grāmatā "Heraldika" tās autors Imants Lancmanis pauž atziņu: "Heraldika ir tā nozare, kurā īpaši spilgti izpaužas gan dziļa sabiedrības nezināšana, gan agresivitāte no to cilvēku puses, kuri pretendē uz kaut kādām zināšanām šajā jomā. Pasaules heraldikas kongresā Bezansonā 2000. gada maijā referenti secināja, ka heraldika pieder pie vismazāk apgūtajiem zinātnes novadiem un ka ar to saistīto aizspriedumu un kļūdainu pieņēmumu ziņā cilvēku vairākums dzīvo tikai dziļos maldos, kādi nav atrodami nevienā citā atziņu laukā.” Un turpina: "Heraldiskās zīmes ne vienmēr var interpretēt, nepastāv noteikta heraldisko figūru simbolika, bet ģerboņi atspoguļo katra laikmeta vispārējo abstrahēšanās līmeni, kad specifiski heraldiskiem jēdzieniem tiek pievienoti literāri, filozofiski un emblemātiski priekšstati un tēli."

Lasot šo Imanta Lancmaņa atziņu, kļūst saprotams, ka viennozīmīgi skaidrot ģerboņa simboliku nav iespējams. Vien meklēt tā saknes. Tās atrodamas 17. gadsimtā, kad Livonijas kara laikā izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste. Tā līdz pat 1795. gadam bija vasaļvalsts Polijas pakļautībā. Hercogistes ģerbonī lauva simbolizē Kurzemi, bet alnis – Zemgali. 1625. gada 18. martā, hercogam Frīdriham atrodoties Grobiņas pilī, Liepājai tiek dāvātas pilsētas tiesības.

Pilsētu jeb pašvaldību ģerboņi Eiropā attīstījušies no pilsētu zīmogiem. Iespējams, ka savu pirmo zīmogu Liepāja saņem drīz pēc pilsētas tiesību iegūšanas, bet senākais līdz mūsdienām saglabājies zīmogs ir datējams ar 1635. gada 26. septembri un pievienots maiznieku cunftes zeļļu amata šrāgām (statūtiem). Tagad šis pergaments glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

Ģerboņa turpmākā gaita ir kā ceļš, kur aiz katra līkuma – jauns pārsteigums. Mainās lauvas atveids, liepa sāk zaļot citādāk, ģerboņa vairogs maina krāsu. 

19. gadsimta blondā lauva

Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas 1845. gadā tapis Liepājas ģerboņa apraksts, kas sniedz gan sapratni par 19. gadsimta ģerboņa atveidu, gan palīdz atrast tā seno prototipu. Apraksts: "Zilā laukā saslējies zelta lauva ar izbāztu sarkanu mēli un virs muguras paceltu dubultu asti. Ar ķepām viņš balstās pret blakus esošu zaļas liepas stumbru." Un turpat piezīme: "Rakstiskas ziņas par ģerboņa piešķiršanu pilsētas arhīvā nav atrastas. Ģerboņa aprakstam tāpēc galvenokārt izmantots kopš seniem laikiem lietots pilsētas zīmogs, un kāds, neapšaubāmi 17. gadsimtā izgatavots, kolorēts, akmenī kalts ģerbonis, kas atrodas Annas baznīcā."

Ģerbonis – senākais pilsētvidē – tur atrodas joprojām. Domājams, dievnama koka celtnes apmūrēšanas laikā no 1671. līdz 1675. gadam, to Sv. Annas baznīcai dāvinājis tirgotājs Johans Ostergardens. Uzmanīgi aplūkojot to šodien, redzams, ka lauvas atveids bijis zelta krāsā, bet pamatne zila.

Seko 1865. gads un pilsētas birģermeistara Johana Frīdriha Ekhofa parakstīts Liepājas pilsētas maģistrāta ziņojums Kurzemes guberņas valdībai: "Šis valdības apstiprinātais ģerbonis par paraugu izmantojis ģerboni, kas kalts akmenī un kolorēts, atrodas Liepājas Annas baznīcā, un neapšaubāmi izgatavots 17. gadsimtā, (..) Liepājas pilsētas zīmogs, kas saglabājies no senākiem laikiem, ir pilnībā identisks ar šo ģerboni."

Špēra kungs dusmojas

1911. gada "Libauscher Kalender" Eduards Frīdrihs Špērs publicē rakstu par Liepājas ģerboņa vēsturi. Tajā ir ne viena vien kļūda jeb neprecizitāte, taču attiecībā uz ģerboni viņš ir konsekventi principiāls: "Heraldisks dzīvnieks vispār nav domāts tam, lai kalpotu par ilustrāciju Brēma grāmatai par dzīvnieku dzīvi, – tas ir vienīgi saskaņā ar speciāliem heraldikas likumiem stilizēts tēls. Ar to, protams, nav domāti lopiņi ar lielām galvām un tievām kājiņām, kādus pie mums visai bieži redz uzgleznotus vai iespiestus; tie ir ģerboņu briesmoņi, kas dažādos svinīgos pasākumos tik nepatīkami aizvaino ikviena kaut cik mākslinieciski izglītota cilvēka acis, ka tos būtu jānovieto iespējami augstu pie sienām." Taču arī uzslava turpat līdzās: "Vislabāk – smalkā rokoko ietvarā, lai gan vēja un laika apstākļu bojāts, izskatās ģerboņa cilnis vācu baznīcas portālā" (tagad Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāle. – U. G.).

Viņš skarbi kritizē ģerboņa krāsas: vairogam jābūt sudrabā, kuru var aizstāt baltā krāsa, lauvam – sarkanam: "Kas attiecas uz mūsu pilsētas ģerboņa krāsām, tad jāsaka, ka pār tām jau ilgāku laiku valda nelaimes zvaigzne. Mūsdienās lietotais kolorējums, kā tas noteikts arī guberņas likumdošanā, ir: sarkans lauva pie zaļa koka zilā vairoga laukā. Tā nu šis ģerbonis – skaisti raibs un nepareizs – dižojas pie rātsnama jau gandrīz vesela gadsimta garumā." Rātsnams atradās Kungu ielā 21 un gāja bojā 1941. gada jūnijā Otrā pasaules kara pirmajās dienās. Līdzīgi vārdi par tajā pašā laikā zudušo Biržas komitejas ēku un ģerboni tās fasādē: "Vienīgais iepriecinošais piemērs vērojams biržas nama zelminī: šeit ģerboņa figūras tik tiešām uzgleznotas uz balta vairoga. Tomēr pastāv aizdomas, ka šī patīkamā izņēmuma iemesls nav vis pareizas atziņas, bet gan fakts, ka krāsotājam nejauši aptrūkusies zilā krāsa."

Liepa

Tās atveids ģerbonī vēstures tecējumā radījis visvairāk jautājumu. 17. gadsimts. Kurzemes hercoga superintendants jeb luterāņu baznīcas augstākās administratīvās varas nesējs Pauls Einhorns  ar lielu entuziasmu nodevās latviešu mitoloģijas pētniecībai. Viņš deva impulsu liepu saistīt ar vārdu "Liepāja" kā latvisko pilsētas nosaukumu. 1845. gads: "Ģerboņa figūras – liepas – klātbūtne, saskaņā ar tās aprakstu kādā senā hronikā, izskaidrojama tikai ar to, ka pilsētas nosaukums ir "Libau" jeb "Liepa", kas latviski ir arī koka nosaukums."  Arī E. F. Špērs 1911. gadā raksta: "Iespējams, ka liepa pievienota ģerbonim kā mājiens uz vietas latvisko nosaukumu.

Taču Liepājas nosaukuma etimoloģiju jeb vārda cilmi nav iespējams pamatot ar vārdu "liepa". No pirmā pieminējuma 1253. gadā – Līvas ciems jeb "villa, quae dicitus Lyva" Kursas dalāmajā grāmatā, kas nepārprotami saistāms ar mūsdienu somu vārdu "liiva" – dubļi, gļotas vai igauņu vārdu "smiltis", nosaukums Lyva dažādos vēstures avotos tiek lietots līdz 16. gadsimtam, kad notiek līdzskaņa "v" nomaiņa ar "b": "Liba" (1508), "Lybaw" (1625), kas vēlāk kļūst par "Libau".

Taču it kā latviskais nosaukums pamudina uz vēlmi liepu asociēt ar visu latvisko Liepājā. Tā Krišjānis Valdemārs savai jaunības un skološanās laika pilsētai 1879. gadā Maskavā dod "Īpašu uzdevumu Liepājas latviešiem": "Tagad Jaunliepāja top visvairāk uzbūvēta no latviešiem. Tiem nu liktenis, acīm redzot, ir to lielo godu novēlējis, lai Liepājas latviešu vārds arī uz priekšdienām paliek cieņā un godā, lai liepas visur, kur tas izdarāms, pie namiem top stādītas un koptas…”

1925. gads. Liepāja gatavojas savas 300 gadu jubilejas svinībām. "Kurzemes Vārdā" feļetons: "Uz lieliem svētkiem pošoties, pilsētas valdīšana likusi nokrāsot svinībām piemērotā krāsā pilsētas namu.

Augstu pāri laika rādītājam virs rātskungu galvām pašā pajumtē tika redzams Mencavas gadu simteņus vecais ģerbonis: Lauva stutē liepu. Lauva – Mencavas augstākā vara, pārdzīvojusi visādas varas, cerams, pārdzīvos vēl daudzus varenus kungus (..)

Ja nu šī vara nebūtu mūsu liepu stutējusi, kas gan būtu no mūsu varas pāri palicis? Visiem lieliem kungiem ir savi stutētāji, un pēc mūsu zemes svētā likuma tāds ir arī mūsu pilsētai.

Ļaunas mēles gan melš, ka lauva nemaz to liepu nestutējot, bet mēģinot viņu apgāzt un rādot stutējamai liepai savu sarkano mēli un ar savu dubulto asti vēdinot uz to pus, kura vairāk solot. (..)

Un var pat gadīties, ka sliktais vējš .. uznes uz tavu mūžīgi izstiepto sarkano mēli kādu slimības dīgli un tu pats atstiepies un notirini savu dubultasti.

Lai Dievs mūs pasargā no tam!"

1925. gada 31. oktobris

Valsts prezidents Jānis Čakste apstiprina un Heraldiskās komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks paraksta Liepājas ģerboņa aprakstu: "Sudraba laukā stāvoša lauva ar paceltu dubultu asti. Lauva ar priekškājām atspiežas pret zaļu liepu vairoga labajā pusē." (heraldikā labā puse nozīmē kreiso un otrādi. – U. G.).  Ģerboņa autori – Rihards Zariņš un Kārlis Krauze.

Šis ģerbonis atjaunots 1989. gada 9. jūnijā. Dokumentu paraksta Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Heraldikas komisijas vadītājs Imants Daudišs.

Raksts sagatavots, izmantojot Latvijas Valsts vēstures arhīva un Rundāles pils muzeja arhīva materiālus, E. F. Špēra, K. Metinga, I. Lancmaņa, S. Šnē un J. Gintnera pētījumus un publikācijas.

  • Komentāri (1)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!