Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 15. septembris

Vārdadiena: Gunvaldis, Gunvaris, Sandra, Sondra

Maģiskās zvanu skaņas  (2)

Atslēgvārdi kultūras pulss | campanella | mūzika

Zvani ir īpaši ar to, ka tie, ja tā var teikt, vieno zemi ar  debesīm. Tie, piestiprināti mājlopiem, skanējuši un skan gan zemnieku sētā vai Alpu kalnos, gan dažādos zvanu torņos, kas brīdina par kādu nelaimi vai kopā sauc ļaudis, gan ir neatņemami dievnamu atribūti. Visbeidzot kā mūzikas instrumenti tie spēj uzrunāt un saviļņot cilvēkus. Tieši par šo spēju un atrasto darbošanās nišu notiek mūsu saruna ar Emiļa Melngaiļa Mūzikas vidusskolas pedagoģi, zvanu ansambļa "Campanella" vadītāju Astru Ziemeli.

– Pilsētā un ārpus tās Liepājas zvanu koris gūst arvien lielāku popularitāti. Sākumā kā palīdzei, vēlāk kā vadītājai zvanu mūzikas meklējumos un atradumos būs aizvadīti jau desmit gadi. Vai sākumā varēji iedomāties, ka šis sirdsdarbs tev un audzēkņiem pavērs tik interesantu pasauli?
– Nekādi ne, bet viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek. Tu pareizi teici par to sirdsdarbu. Ja nepatiktu, tad jau arī nekas nesanāktu, jo nekādus lielus materiālus labumus tas nenes, bet gandarījumu, dažkārt pat dvēselisku saviļņojumu gan – kā mums pašiem, tā klausītājiem. Jā, un arī lielāku izpratni par cilvēkiem. Dažādos koncertos redzēts un piedzīvots daudz kas.

 – Paši zvani kā mūzikas instrumenti nav lēts prieks. Lai varētu apgūt koncertprogrammu, nepieciešams liels skaits zvanu un arī prasmīgi spēlētāji.
– Te vajadzīgs neliels atskats vēsturē. Mūsu darbība ar to arī sākās, ka 1999.gadā pie Liepājas Metodistu draudzes atbrauca ciemiņi no Detroitas (ASV) draudzes un atveda un uzdāvināja četrus čemodānus ar 37 zvaniem – trīs oktāvu komplektu. Ar šiem zvaniem darboties un zvanu kori "Gloria Deo" ("Slava Dievam")  vadīt sāka Miervaldis Ziemelis (diriģents un mūzikas pedagogs – I.I.). Tā kā skaņdarbu zvaniem praktiski nav, aranžējumus veic  Miervaldis. Laika gaitā, pieaugot muzikālām prasībām, ar mācītāja A.Vīksnas atļauju zvanu koris sāka strādāt arī Liepājas Mūzikas vidusskolā. Miervaldim Ziemelim aizejot no darba skolā, es pārņēmu zvanu ansambļa vadību. Tātad tagad ir divi zvanu ansambļi Liepājā – ar veco zvanu komplektu strādā Miervaldis Ziemelis, kura zvanu kora sastāvā ir vairāk tādi iesācēji mūzikā, mūzikas mīļotāji, tādēļ viņam darbs ir daudz grūtāks, bet es strādāju ar Mūzikas vidusskolas sastāvu. Tam var izvirzīt augstākas prasības, jo tur ir profesionāli mūziķi. Ar to tika pavērts ceļš zvanu spēles izaugsmei un koncertdarbības attīstībai. Tā kā mēs sākām ļoti daudz spēlēt dažādos pasākumos, ne tikai garīgo mūziku, izvēlējāmies neitrālu nosaukumu "Campanella" jeb "Zvaniņš". Viena no problēmām ir nepārtraukti mainīgais sastāvs, jo audzēkņi skolā pavada 4 gadus, pēc tam aiziet mācīties citur. Arī zvanu skaits ir palielinājies līdz 42, tas ir 3,5 oktāvas, kas ir sarežģītāk, bet ievērojami paplašina zvanu spēles iespējas.

– Šo zvanu komplektu tu iegādājies par saviem līdzekļiem. Kāpēc, jo tas nav lēts prieks, tāpat kā sagatavot koncertu programmu?
– Tāpēc, ka kopš 2007.gada kā sabiedriskā organizācija "Liepājas zvanu biedrība "Campanella"" man rada stabilitāti. Neesmu ne no viena atkarīga un varu plānot darbu. Zvanu koris daudz koncertē gan Latvijā, gan arī ārzemēs – Vācijā, Polijā, Francijā, Zviedrijā, Lietuvā. Šajos gados izspēlēti daudzi skaņdarbi – garīgā mūzika, klasika, tautas mūzika, populāra mūzika u.c. 2008.gadā sniedzām vairāk nekā 90 koncertu, liela daļa no tiem ir labdarības koncerti dievnamos. Mums ļoti nozīmīgs bija Ziemassvētku koncerts Rīgas Doma baznīcā, arī piedalīšanās Vecrīgas torņu mūzikas koncertos, dalība Latvijas Dziesmu svētku pasākumos. Valsts svētkos mums ļoti latvisks koncerts bija Rīgā, VEF Kultūras pilī, kur mūs ļoti labi uzņēma. Īpašs notikums bija TV Koru karu šovs kopā ar Liepājas Sarkano kori. Gada beigās mūs uzaicināja Latvijas radio 3 "Klasika". Veselu stundu spēlēt publikai un vēl tiešraidē, kur klausītāju ir daudzi tūkstoši, tā bija liela atbildība, bet mēs nospēlējām ļoti labi un balvā saņēmām koncerta ieskaņojuma matricu, kuru varam pavairot.

– Kādas īpašības ir svarīgas zvanu ansambļa spēlētājam. Laba ritma izjūta...?
– Arī, bet galvenais ir jāpatīk tam, ko tu dari. Parasti uzaicinu pirmkursniekus, lai nāk, kas vēlas. Beigās sanāk, ka paši azartiskākie, artistiskākie un labākie spēlētāji kļūst tie, kuri sākumā atnāca ar gariem zobiem. Mēģinājumi mums ir divas reizes nedēļā, pa pusotrai stundai. Mazie zvaniņi prasa lielāku meistarību, lai gan kļūdās vairāk tas resnais gals. To pati esmu piedzīvojusi, kādu reizi paspēlējot – tik ilgi gaidi to savu iesitienu līdz nokavē vai pat aizmirsti. Faktiski jau ir tā, kuram atliek laika un ir vēlēšanās pēc stundām nākt uz zvanu mēģinājumiem un korī padziedāt, tas var arī ar fizkultūru nodarboties, var visu paspēt. Bet ir tādi, kas negrib  neko. Slikti, ka zvanu ansamblī ir liela rotācija, sastāvs mainās ik pēc trim četriem gadiem. Tādēļ tagad papildus strādāju ar otru, rezerves, grupu. Man jādomā par ansambļa nākotni, kās saka – dari, ko darīdams, apdomā galu. Tas ir tāds melnais darbs – smags, bet tas rada zināmu drošību, ja kāds no pamatsastāva nevar piedalīties koncertā. Tas dod arī savu pozitīvu momentu – konkurences sajūtu pamatgrupai, kurā šad tad viens otrs kļūst iedomīgs, kā neaizstājams.

– Tu koncertos allaž sniedz arī bagātīgus, interesantus komentārus par konkrēto komponistu, viņa laiku un skaņdarbu. Vai tas, ka tev ir divas augstākās izglītības – latviešu valodā un mūzikā – palīdz strādāt gan ar audzēkņiem, gan ar publiku?
– Diezin vai bez tām zināšanām tas būtu iespējams. Pēc Pedagoģiskā institūta latviešu valodas un literatūras specialitātes studijām 10 gadu vēlāk pabeidzu arī Latvijas Valsts konservatoriju mūzikas pedagoģijas specialitātē. Tur galvenokārt daudz mācījos diriģēšanu. Tad domāju: kur es to varēšu pielietot? Sākumā Mūzikas vidusskolā nedaudz pastrādāju ar bērnu kori, bet tad jau mācīju tikai latviešu valodu un literatūru, kultūras vēsturi. Esmu pārliecinājusies, ka publikai ļoti patīk šie komentāri. No otras  puses es tīri praktiski aizpildu neveiklās pauzes, kad spēlētāji pārgrupē zvanus, pāršķir notis un sagatavojas nākošajam skaņdarbam. Svarīgi ir arī tas, kā programma tiek sastādīta. Cilvēki labprāt klausās skumjo Orfeja āriju no Gluka operas “Orfejs un Eiridīke” saliktu blakus ar dzīvespriecīgo Ofenbaha galopu, kas būtībā ir tā paša tēma par Orfeju, bet šoreiz stāsts ir par to, kā viņš, meklējot savu sievu mirušo valstībā, it ņipri izklaidējas ar fūrijām. Viena no pieprasītākajām ir krievu senā dziesma “Večerņij zvon”, kas parāda visas zvanu iespējas. Publika mīl arī Raimonda Paula mūziku, daudzas viņa dziesmas ir brīnišķīgas, lai gan mūsu snobiem ir raksturīgi viņu noniecināt. Bet man patīk tas teicies: “Es jau neesmu pieclatnieks, kas visiem patīk.” Cita lieta ir koncerti baznīcās, kur jākoncentrējas uz garīgām lietām. Domāju, ka katrai vietai ir savs uzdevums un misija, lai gan nav vajadzības tikai pēc vienas vienīgas sērīgas mūzikas. Man kā tādam seno laiku cilvēkam vairāk patīk baroka mūzika, arī neoklasicisms. Bet tā kā man ir jāstrādā ar jaunatni, tad viņi uzaranžē kaut ko paši. Jāatzīst, ka tā nav vienkārša mūzika, pietiekami sarežģīta. Man ir prieks, par viņu iniciatīvu un vēlēšanos kaut ko tādu pamēģināt.

– No kā tu esi mācījusies zvanu spēli?
– Vispirms jau no pašiem spēlētājiem. Viens izmēģinājis tādu triku, otrs atkal to mācējis pakustināt šitā, cits atradis kaut kādu tremolo... Vadītājs noteikti aug reizē ar ansambli, mēs esam pilnīgi autodidakti, jo zvanu spēli jau nevienā skolā nemāca. Šo to esmu sapratusi un mācījusies no saviem trīs dēliem, no kuriem divi ir čellisti, tikai vidējais – Eduards Bezprozvānovs – izstudēja par ekonomistu un strādā bankās.

– Ivars Bezprozvānovs jau ir ļoti pazīstams mūziķis, arī Nacionālās operas gada balvu ieguvis. Savukārt jaunākais dēls Māris Ziemelis spēlē Normunda Šnē vadītajā orķestrī "Sinfonietta Rīga".
– Man ir arī pieci mazbērni un vasarā būs jau sestais. Visi gan dzīvo un strādā Rīgā. Māris arī kādu laiku spēlēja pie manis zvanus. Starp citu, čells ar zvaniem ļoti labi skan kopā. Nesen arī koncertā Svētās Trīsvienības katedrālē "Sinfoniettas" pirmais čells Kārlis Klotiņš nekautrējās kopā ar mums paspēlēt zvanus, bet mans dēls Māris spēlēja čella solo.

– Ar humoru nopietnas lietas var izgaismot spilgtāk? Tava asprātība ir visnotaļ zināma.
– Nu, jā, humors man nav svešs. Es ar lielu piesardzību pieņemu pārlieku nopietnus cilvēkus, pasarg dies', ar tādiem pajokot. Manī tādi izsauc pretēju reakciju – es sāku uzvesties vieglprātīgi. Uzjautrina mūs arī paši klausītāji. Viņi ne tikai jautā, bet arī nāk pārliecināties, vai zem galdiem nav paslēpts magnetofons, sintezators, vai tik kaut kur nestiepjas vads, kas iespraust kontaktā. Tāpēc arī mēs praktizējam to, ka pēc koncerta parādām interesentiem, kādi ir tie galdi, kā skan katrs zvans – pats lielākais un pats mazākais. Dažreiz arī pirms koncerta publikas priekšā kārtojam galdus, lai redzētu, ka nekādu noslēptu aparātu nav, viss notiek pašu rokām. To iemācījāmies Vācijā – visu parādīt un runāt ar publiku. Mums pat ir bijuši tādi kuriozi, kad pasūtītājs  prasa: kam tik daudz cilvēku un zvanu jums jāved līdzi, vai nepietiek ar diviem trim? Man ir 11 spēlētāju, kas darbojas ar 42 zvaniem. Mums tā ir vērā ņemama bagāža – sešas, septiņas lielās somas. Tad mums ir nepieciešami apmēram astoņus metrus garš galds, poroloni, kas jāliek zem galdautiem, tad tērpi, paši zvani...

– Noprotu, ka runa ir par korporatīvajiem vakariem. Kā jūtaties, kad esat uzaicināti kā fons jubilejas svinībām ar ēšanu un dzeršanu?
– Ar to sirds sasildīšanu ir tā, ka brīžiem esam tikai tāda piedeva pie ēdieniem un dzērieniem, lai gan nereti mūsos arī tad ieklausās, kā kurā vietā. Kur esam piedeva pie vakariņām, tur kaut ko mums arī samaksā. Kur mēs citur to naudiņu dabūtu, lai nopirktu detaļas zvanu remontam, uzšūtu tērpus, sagādātu aksesuārus, cimdus utt., tāpat lieli ir arī transporta izdevumi. Tomēr tādā kompānijā ne vienmēr ir laba sajūta. Kad mūs uzaicina spēlēt, tad vienmēr vispirms pajautāju, kam tas koncerts domāts – jauniem vai veciem cilvēkiem, vai, Anšlāva Eglīša vārdiem sakot, ļoti izgudrinātai publikai, vai esam tikai piedeva pie klātiem galdiem, kad ar mums tikai grib pārsteigt klātesošos viesus. Tomēr gadās, ka arī pie tiem klātiem galdiem ieklausās un tā īpašā zvanu mūzika aizskar sirdis. Tā ir tāda netverama maģija. Ar zvaniem nospēlējot visvienkāršāko mūziku, tā iegūst citu skanējumu. Esam spēlējuši arī ministriem īpašos pasākumos: Zalānam – Ventspilī rūpnīcas jubilejā, tāpat Eglītim, arī Godmanim – Rīgas Latviešu biedrības namā, kad Dziesmu svētku laikā bija tikšanās ar ārzemju latviešiem.

– Zvanu mūzika ir ļoti dvēseliska. Vai tā tomēr vairāk nav piemērota baznīcā?
– Dabiski, ka vairāk gandarījumu dod koncerti baznīcās, kur cilvēki tiešām atnāk klausīties mūziku, bet tie lielākoties ir labdarības koncerti. Bet arī skolu jaunatni tā interesē un aizskar dziļākas sirds stīgas. Man, piemēram, vislabākie iespaidi ir par Valmieras jaunatni. Tur lielajā Svētā Sīmaņa baznīcā trīs koncertos, kas bija pārpildīti ar sākumskolas un tīņu vecuma skolēniem, valdīja absolūts uzmanības pilns klusums. Žēl, ka to pašu nevaru teikt par visiem Liepājas skolēniem. Mēs esam atteikušies arī no atklātiem koncertiem laukā. Zvani ir jutīgi, tāpat kā smalka un jūtīga ir to radītā mūzika. Laukā pazūd zvanu skaņu burvība, tam nepieciešama telpa, kas rada arī to īpašo gaisotni.

Astra, tu jau kādu laiku māci latviešu valodu arī ieslodzītājiem Liepājas cietumā. Vai arī tur zvanu ansamblis ir uzstājies?
– Jā. Tas ir stigrā režīma vīriešu cietums. Februārī bijām ar dažādu tautu dziesmu aranžējumiem. Liku viņiem uz tāfeles tās tautas dziesmas uzrakstīt, un tad mēs spēlējām, bet viņiem bija jāuzmin, kurai tā pieder. Varēja redzēt, ka viņiem zvanu koncerts patika. Kā zināms, tur ir dažādu tautību pārstāvji, lielākoties gan krievu. Tur var sajust, cik dažādās pasaulēs mēs dzīvojam. Cik dažādās informācijas telpās eksistējam, jo viņi dzird un klausās tikai krievu radio un skatās Maskavas telekanālus, kur informācija radikāli atšķiras no latviešu medijos paustā.

– Bet varbūt viņi normālu dzīvi nav izbaudījuši, un tas ir kas jauns?
– Viņiem tas viss ir tāls un svešs. Kā viņi man teica: “Skolotāj, mēs dzīvojam dažādās pasaulēs.” Es pilnīgi viņiem piekrītu. Nereti jāstrādā pēc intuīcijas. Viņiem ar mani jārunā par dažādiem tematiem, kas ir paredzēti programmā. Piemēram, par ģimeni. Tas ir ļoti grūti, ja zinām, kas tas par kontingentu, no kurienes nākuši un kāda tā dzīve viņiem ir bijusi. Tādas atmiņas viņiem uzplēš rētas, viņi kļūst skumji, aizmirstas visa jautrošanās stundas laikā. Viņi labprāt runā par mīlestību, par meitenēm, jautā, cik ilgi tāda mīlestība pastāv. Tad es ļauju viņiem izrunāties. Ir daži ar redzamu intelektu, runā par sengrieķu filozofiju, par Diogēnu un Platonu, tad nodomāju – ārprāts, labi, ka Mūzikas vidusskolā mācu kultūras vēsturi, citādi gan man klātos grūti.

– Maz tādu, kam pietiek drosmes tur ieiet, kur nu vēl strādāt. Kā spēj kontaktēties? Vai arī šajā gadījumā palīdzēja mūzika?
– Lai cik arī to gadu nebūtu, skolas solā visi ir skolēni, zināmā mērā kā tādi bērni. Tā ir korekcijas klase, kur pieaugušiem cilvēkiem jāapgūst  9.klases viela, kas jāmāca 30 gadu un vecākiem vīriem. Cenšos sarunāties ar humora palīdzību. Nesūdzos, aizeju un uzlaboju viņiem garastāvokli. Pasmejamies. Citādi nemaz tur nevar. Neslēpšu, palīdzēja arī tas, ka tomēr esmu ieguvusi maģistra grādu psiholoģijā. Mūzika nāca pēc tam. Jā, bija arī tādi, kuriem, zvaniņus klausoties, acīs asaras sariesās. Tādā vidē ļoti skaidri sajūti, ka mūzikai nav tautību, nav robežu, bet tai neapšaubāmi piemīt maģiskas spējas iedarboties pozitīvi.

Indra Imbovica,

Astra Ziemele (pirmā no labās) kopā ar savu zvanu ansambli “Campanella”.

  • Komentāri (2)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!