Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Otrdiena, 15. oktobris

Vārdadiena: Eda, Hedviga, Helvijs

"Pret teātri jutu lielu pietāti"  (2)

Atslēgvārdi kultūras pulss | kalniņš normunds | mūzika | teātris

Normunds Kalniņš astoņus gadus bija viens no grupas "Tumsa" dalībniekiem. Bet pērn no apvienības aizgāja. Lai kaut ko mainītu savā dzīvē. Lai pieņemtu jaunu izaicinājumu – strādāt Liepājas teātrī, pildot muzikālā vadītāja pienākumus.

Šī ir pirmā sezona, kad teātrī esi muzikālais vadītājs. Kāds tad bijis tavs ceļš līdz šim amatam?
– Ja nemaldos, ir jau četri vai pieci gadi, kopš piedalos Liepājas teātra Ziemassvētku koncertos. Pirmais koncerts bija saistībā ar Emiļa Melngaiļa Mūzikas vidusskolu – meiteņu koris Andra Kontauta vadībā dziedāja Ziemassvētku koncertā, es biju kora koncertmeistars. Vēl bija izrāde "Lupatu Anna", kurai Andris Kontauts rakstīja mūziku, bet es dziesmas aranžēju un sagatavoju fonogrammas. Tā tas pamazām aizgāja. Ivara Lūša (Liepājas teātra bijušais direktors. – I.G.) laikā bija "Skroderdienas Silmačos", "Sniegbaltītes skola", kurām arī aranžēju mūziku un veidoju fonogrammas. Man ļoti patīk strādāt teātrī, tas ievelk sevī kā narkotikas. Tur ir patīkama vide, nerimstoši radošs process, laba atmosfēra, vienots un spēcīgs aktieru kolektīvs. Paldies direktoram par doto iespēju. Priecājos, ka aktieriem varu kaut ko dot. Viņi strādā ar lielu entuziasmu, ceru, ka tas nenoplaks.

Kāda ir tava muzikālā vadītāja ikdiena?
– Ir jāgatavo mūzikas materiāls izrādēm, jāpalīdz aktieriem iemācīties dziesmas. Strādāju gan par vokālo pedagogu, gan koncertmeistaru. Darbs teātrī man ir jāapvieno ar manu pamatdarbavietu Mūzikas vidusskolā, kur esmu koncertmeistars un arī pedagogs.

Kā strādāšana ar skolēniem un mūziķiem atšķiras no darbošanās ar aktieriem?
– Atšķirība ir tā, ka ne visi aktieri pazīst notis, līdz ar to jāatrod cits veids, kā iemācīt melodiju. Tāpat strādāt ar pieaugušajiem ir pilnīgi citādāk nekā ar skolēniem.

Droši vien vajadzīga liela pacietība?
– Kur nu bez tās! Bet rezultāts ir tā vērts.

Pacietīgs esi jau kopš bērnības vai arī laika gaitā šo īpašību esi izkopis?
– Pēc dabas esmu ļoti mierīgs, tāpēc man nav problēmu sastrādāties ar aktieriem.

Tavs miers noder, arī strādājot skolā?
– Protams. Skolā gan vairāk darbojos par koncertmeistaru, spēlēju pavadījumus bērniem. Tas ir tas, ko māku un kas man sanāk.

Tur reiz teici, ka aktieri strauji progresē dziedāšanā.
– Ar katru izrādi es un viņi gūst pieredzi. Aktieri ir iemācījušies dziedāt daudzbalsīgi, kas nav raksturīgi teātru kolektīviem. Pēdējā Ziemassvētku koncertā, arī mūziklā "Pūt, vējiņi!", vairākos priekšnesumos varēja saklausīt ļoti baudāmu četrbalsīgu dziedājumu.

Kādu redzi Liepājas teātra nākotni?
– Es ceru, ka muzikālās tradīcijas turpināsies, ka būs muzikālas izrādes, arī kāds mūzikls. Zinu, ka direktoram ir domas un pārdomas šajā jautājumā. Noteikti turpināsies sadarbība ar Liepājas Simfonisko orķestri.

Kādas bija tavas attiecības ar teātri, pirms sāki tajā darboties?
– Ļoti aktīvs teātra apmeklētājs neesmu bijis. Vienmēr esmu respektējis teātri, tas vienmēr šķitis kaut kas ļoti cēls, augsts, pret to jutu lielu pietāti. Kad uzeju uz teātra skatuves, ir neaprakstāmas izjūtas! Tas ir kaut kas īpašs. Nevarēju iedomāties, ka tur strādāšu. Pirmā izrāde, kas uz mani atstāja spēcīgu iespaidu, bija Liepājas teātra brīvdabas izrāde "Trīnes grēki", kuru redzēju Kalnu estrādē. Biju vēl mazs, un tas man bija ļoti spilgts notikums.

Nesen aizgāji no "Tumsas". Oficiālais paziņojums bija tāds, ka esi izdomājis vairāk pievērsties akadēmiskai mūzikai.
– Daļēji tā ir taisnība. Pēdējos gados teātris mani sāka arvien vairāk ievilkt sevī. "Tumsas" koncertdzīve vairs nebija tik aktīva. Galvā raisījās domas, ka vajadzētu pielikt punktu spēlēšanai grupā. Notikumi tajā izvērtās tā, kā izvērtās, un mana aiziešana no grupas bija visai likumsakarīga.

– Vai seko līdzi tam, kas tagad notiek "Tumsas" dzīvē?
– Protams, sekoju. Tas būtu pilnīgi aplami, ja man būtu vienaldzīgs "Tumsas" liktenis. Arī draudzība ar grupas puišiem nekur nav pazudusi. Aktīvi piedalos arī Mārtiņam Freimanim veltītajā mūziklā.

Cilvēku domas dalās par to, vai pēc Mārtiņa aiziešanas Aizsaulē "Tumsai" bija jāturpina sava darbība.
– Pirmajā mirklī likās, ka nevajag turpināt, bet es respektēju puišu lēmumu spēlēt tālāk. Katrā ziņā novēlu "Tumsai" radošus panākumus. Pagaidām tas viss vēl ir Mārtiņa iespaidā. Vai vajadzēja paturēt "Tumsas" vārdu? Tā kā neesmu grupā darbojies no sākta gala, man nav tiesību spriest par tās vārda tālāku izmantošanu vai ne.

Tu "Tumsā" spēlēji astoņus gadus. Kas tev no šī laika palicis visspilgtāk atmiņā?
– Koncerti ar lielām ļaužu masām, fanēm, kas spiedz par "Tumsas" uzstāšanos. Mārtiņš bija grupas radošā dvēsele, tās  sirds. Lai arī viņš ne vienmēr dziedāja perfekti, ar savu harizmu, pašatdevi uz skatuves viņš publiku paņēma savā varā. Mārtiņš uz skatuves bija patiess, nekad nemācēja sevi pataupīt, vienmēr sevi izlika pilnīgi, kaut arī nākamajā dienā bija koncerts. Nonācis no skatuves, viņš dažreiz vienkārši sabruka, bet aizrādīt Mārtiņam, lai sevi pasaudzē, bija bezjēdzīgi. Viņš vienkārši citādāk nemācēja. Man vēl tagad brīžiem šķiet, ka Mārtiņš piezvanīs. Ilgi bija neticība, ka viņa patiesi vairs nav…

Spēlējot "Tumsā", tu bieži izbaudīji nakts dzīvi. Vai tagad tas ir mainījies?
– Tagad vairāk sāku izvērtēt, ko darīt un ko ne, jo ļoti daudz spēka ir vajadzīgs arī dienā. Sadarbojos arī ar ceļojošo leļļu teātri "Maska" un dzejnieku un komponistu Māri Reinbergu, kuru daiļrade ir domāta bērniem. Savā radošajā darbībā cenšos rast līdzsvaru. Kad spēlēju "Tumsā", man pretstatā bija bērnu vokālais ansamblis "Gaismiņa". Nemeklēju tos, bet viņi paši atnāca pie manis – "Tumsa" un "Gaismiņa".  

Tu spēlē gan populāro, gan akadēmisko mūziku. Kura tev ir tuvāka?
– Ir labi, ka ir dažādība. Man svarīgi, lai mūzikā būtu melodija. Droši vien, ka repa mūziku nespēlēšu, smagais metāls arī nav sirdij tuvs. Varbūt tāpēc, ka nespēlēju ģitāru, ja tā būtu, visticamāk, jaunības gados būtu gājis cauri trakajai roka skolai.

Bet kā tu nonāci līdz klavierēm?
– Mani vecāki strādāja mūzikas skolā. Tētis mācīja kontrabasa un akordeona spēli, bet mamma, kas beigusi kordiriģentus, mūzikas skolā ilgus gadus strādāja par grāmatvedi. Es mācījos turpat blakus, Liepājas 1. vidusskolā un pēc skolas uzreiz devos pie vecākiem, kuri izdomāja: ko nu Normunds tāpat sēdēs, jāiet mācīties! Kāpēc tieši klavieres, tas būtu jāprasa vecākiem. Piektajā, sestajā klasē bija tāds posms, kad gribēju mūzikas skolu pamest. Citi varēja skraidīt pa lauku, atpūsties, bet man bija jāvingrinās klavierspēlē. Divās skolās mācīties tomēr ir grūti, bet paldies vecākiem, ka viņi man neļāva pamest mūzikas skolu.

Kad iepriekš ar tevi runāju, atzini, ka tev vairāk patīk, ja uz skatuves līdzās ir vēl kāds, nevis esi priekšplānā kā solists.
– Tā tas ir, nezinu, viens varbūt jūtos bailīgi. Atceros, ka koledžas laikā, kad bija jāspēlē eksāmeni specialitātē, parasti ļoti satraucos. Bieži vien manas uzstāšanās nebija veiksmīgas lielā uztraukuma dēļ. Atklāju, ka, spēlējot divatā vai lielākā sastāvā, izjūtas pilnīgi mainās. Loģiski, ka izvēlos spēlēt tā. Tagad bieži vien uztraucos nevis par sevi, bet pārējiem, piemēram, vai aktieri kaut ko nesajauks, vai nodziedās pareizi. Kad spēlēju "Tumsā", domāju, lai visa grupa veiksmīgi uzstātos.

Lielu tavas dzīves daļu un ikdienu aizpilda mūzika. Kam vēl ir svarīga loma?
– Protams, ģimenei, kur nu bez tās. Jāsaka paldies sievai, jo bieži vien viņai bērni jāaudzina vienai pašai. Aizņemtības dēļ man maz sanāk būt mājās.

Un kā tu atgūsti spēkus pēc lielās slodzes?
– Cenšos apmeklēt baseinu, man patīk peldēt. Esmu uzstādījis mērķi, ka tam laiks jāatrod. Kādreiz nodarbojos ar basketbolu. Bet pēc tam, kad vairākas reizes traumēju pirkstus, es sapratu, ka tas var traucēt manai profesijai. Vēl atpūšos, pavadot laiku ar ģimeni dabā.

Vai atklāsi, kādi ir tavi nākotnes sapņi, ieceres?
– Sapņi tāpēc ir sapņi, kurus neatklāj, lai tie piepildītos. Bet iecere ir – lai būtu kārtīgs atvaļinājums un varētu kaut kur aizbraukt kopā ar ģimeni atpūsties.

Esmu laimīgs, ka man ir dota iespēja strādāt tādu darbu, kas man patīk.

Vizītkarte 

Normunds Kalniņš
– Dzimis 1975. gada 25. jūnijā Liepājā.
– Mācījies  Liepājas 1. vidusskolā, E. Melngaiļa Mūzikas koledžā, Pedagoģiskajā institūtā.
– Darbavietas: E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola, Liepājas teātris, Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskola, Skolēnu interešu centrs.
– Spēlējis grupās "Willow Farm" un "Tumsa".
– Ir precējies, sieva Andra, bērni – Laura, Hanna, Edžus.

Inita Gūtmane,

Laika gaitā Normunds ir mainījis savu tēlu – kādreiz grupas "Tumsas" taustiņnieks bija ar gariem matiem. Atceraties?

Egona Zīverta foto

Normunds Kalniņš ikdienā sadarbojas gan ar bērniem, gan mūziķiem, gan aktieriem.

  • Komentāri (2)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!