Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 22. septembris

Vārdadiena: Maigurs, Mārica, Māris

Svētku eglīte greznojas

Atslēgvārdi kultūras pulss | eglīšu rotājumi

Ziemassvētku eglīte ir gaidīta viešņa gandrīz ikvienā mājā. Tā sagādā prieku ne tikai bērniem, arī pieaugušie, skatot izrotāto eglīti, kurā iemirdzas gaismiņas, sajūtas kā bērnībā, kad sniegs bija baltāks un kupenas dziļākas. Eglīšu greznošanai katrā ģimenē ir savas tradīcijas. Rotāšanas mode gadu gaitā mainās. Taču ir arī mājas, kur eglīti grezno ar mantiņām, kas vienā vecumā ar jau pieaugušajiem bērniem.

Zvaigzne un gurķītis

Liepājniece Anna Strode atver vecu čemodānu vēl no pirmskara laikiem. Tas no laukiem reiz atvests. Izskatās, ka rūķu cepures no tā vēlas izkļūt laukā un svinēt svētkus. Bet eglīšu mantiņas gribētos pa vienai izcilāt, papriecāties un iekārt zaļā zarā, lai atstaro sveču liesmiņas. To vidū īpaši izceļas liela zvaigzne. Kādreiz bijusi uzsēdināma egles galotnē, tagad vairs tikai iekarināma. "Bērni bija maziņi, vēl skolā negāja. Varēja būt ap 1975. gadu. Staigājām pa veikaliem un speciāli meklējām zvaigzni. Dēli bija izdomājuši, ka vajag, jo eglītei Kremlī taču arī galā ir zvaigzne," atceras Annas kundze.

Čemodānā ir arī citi oriģināli rotājumi, kādus mūsdienās veikalos neatrast – zaļš gurķītis, gailītis, mājiņa. Strodu ģimene katru gadu pirkusi eglīšu mantiņas. Protams, daudzas ir saplīsušas. "Vīrs pirka eglīti līdz griestiem, tur jau daudz vajadzēja. Kad nāca svētki, gājām un stāvējām rindās, lai sapirktu. Tādu mīļāko mantiņu nebija ne bērniem, ne arī man kāda īpaši pie sirds. Tikai tās smukās saplīst ātrāk," stāsta A. Strode. Laukos bija palikuši rotājumi vēl no viņas bērnības, no plāna stikla, taču tos žurkas sagrauzušas vai klētī kāds tiem uzkāpis.

Kad bērni auga, uz Ziemassvētkiem Annas mājās bija maza eglīte, uz Jaungadu – liela. "Dēli Andis un Jānis rakstīja vēstules Salatētim. Tagad paši par to smejas. Kad nāca lielāki, tad rakstīja, ka Salatētim vairs nevajag nākt pie viņiem, ka esot jau lieli. Lai iet pie citiem," smej A. Strode. Ģimene svētkos pušķojusi visas istabas ar virtenē izvelkamiem papīra rotājumiem, kādus varēja nopirkt veikalā. "Bija gulbīši un puķītes. Tādi saspiesti papīri, kurus varēja izstiept pa visu istabu. Kad Jaunajā Rīgas teātrī, kur Andis spēlē, iestudēja "Revidentu", viņš tos turp aizveda dekorācijām izmantot."

Tagad Annas mājās eglīti pušķo ar šīm pašām veco laiku mantiņām. "Es nepērku tagad klāt. Veikalos nemaz neskatos, kādi tagad tie rotājumi ir. Ja nu kāds pie dāvanām pieliek, tad uzrodas," viņa rāda dažus sudrabainus bumbuļus. Tagad egli līdz griestiem vairs istabā nenes, uzliek mazu. Rotājumu tai arī vajag mazāk. Turklāt eglītē iededz dabīgās svecītes, lai smaržo. "Eglīti pušķoju 23. decembrī. Bērni parasti brauc 24. decembrī, tad dienu iepriekš iztīra māju un uzliek eglīti," stāsta A. Strode. Rūķu cepures arī tiek laukā no čemodāniņa, jo Salavecim tāda vienmēr jāuzliek galvā. "Šo lomu parasti uzņemas Jānis. Andis tikai dzejolīšus skaita."

Āboli atgādina par vasaru

Egle jau sen pirms Kristus dzimšanas bijusi iecienīts koks dažādos rituālos. Senajā Romā egles un citus mūžzaļos kokus rotāja dzīru laikā, kas notika par godu romiešu dieviem. Senie ķelti ziemas saulgriežu laikā kāra egles zaros ziedojumus dievībām. Daudzas no Eiropas pagāniskajām tautām ticēja gariem, raganām un spokiem. Ziemā ļaužu sirdis pildīja bailes, ka saule varētu vairs neatgriezties. Šā iemesla dēļ ziemas saulgrieži tika sagaidīti ar dažādiem rituāliem, piemēram, ķelti un galli rotāja savus namus ar zaļiem augiem, lai nodrošinātu garu labvēlību. Skandināvijā, kur ziemā saule nebija redzama daudzas dienas, ziemas saulgriežu laikā ļaudis sēja pie koku zariem ābolus, kas viņiem atgādināja, ka pavasaris un vasara atkal atgriezīsies. Izplatoties kristietībai, egles rotāšanas tradīcija ieguva jaunu jēgu un veidolu.

Liepājas muzeja muzejpedagoģe Maruta Eistere stāsta skaistu leģendu. Kristus dzimšanas naktī visa dzīvā radība nākusi pie Viņa ar dāvanām. Palma atnesa dateles, vīģeskoks – svaigas vīģes, vīnogulājs – vīnogu ķekarus, vienīgi eglei nebija nekā, ko dot. Tā noskumusi stāvēja nomaļus, līdz par viņu iežēlojās eņģelis. Viņš pavēlēja zvaigznēm nostāties ap egles kuplajiem zariem un spoži mirdzēt. Kad bērns Jēzus ieraudzīja debesu spīdekļu apgaismoto koku, Viņš pasmaidīja un to svētīja. Tāpēc Ziemassvētku egles zaros liek sveces un dažādas spožas rotas, lai tās izstarotu gaismu kā senajā Svētajā naktī. Citi nostāsti liecina, ka eglīte par Ziemassvētku koku kļuvusi, jo mūki stāstījuši ļaudīm par Svēto Trīsvienību un egli tās trīsstūrveida formas dēļ lietojuši kā uzskatāmu līdzību. Vai arī egle bija uzskatei izmantota kā zaļš Paradīzes koks, kurā iekarinot ābolu var skaidrot par Ādamu un Ievu.

No dzīpariem līdz eņģeļmatiem

Latvijas teritorijā ziemas saulgriežos kā dekorus izmantoja egļu zarus, krāsainus dzīparus, salmu pinumu lelles, smilgas, putnu spalvas, olas, augļus, dārzeņus, ēveļu skaidas un kaltētus ziedus. Sevišķi populāra bija puzuru veidošana. Tos gatavoja no salmu savērumiem, ko papildināja ar citiem materiāliem, piemēram, krāsainām lupatiņām vai putnu spalvām. Dažreiz puzura vidū iekāra kartupeli, kurā sadurti salmi. Šāds veidojums tika dēvēts par saulīti. Rotājumus visbiežāk darināja bērni, ieliekot tajos savu mīlestību un sirds skaidrību, tāpēc tiem piemita īpaša enerģētika.

Attīstoties rūpniecībai, cilvēki egļu rotājumus sāka darināt no papīra, kartona, vates, stikla un citiem materiāliem, veidojot mīļas un dārgas rotas, kuras karināmas eglītes zaros. Tie varēja būt ziedi, konfektes, papīra rotājumi, virtenes, koka figūriņas un krāšņas vizuļojošas bumbas. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā eglītes zaros iecienītas bija speciāli ietītas konfektes. Ja nebija pieejamas īstas, tad, izžāvējot rupjmaizes gabaliņus, tos varēja ietīt īpaši sagatavotos vai sakrātos konfekšu papīros. Izmantojot baltu, plānu papīru, konfekšu galos veidoja bārkstis. Spīdīgāku to varēja izrotāt, aptinot vēl ar folijas gabaliņu un celofānu.

Vairāk nekā pirms 120 gadiem uz Ziemassvētkiem Liepājā varēja nopirkt ne tikai Vācijas, Anglijas, Austrijas vai Dānijas fabrikās tapušas eglīšu mantiņas, bet arī tepat ražotus rotājumus. Liepājas baltmetāla ražotnē "Folga" radīja krāšņas, gaisīgas, zeltītas dāvanu vecīšu "bārdas" un sudrabotus "eņģeļu matus", eglīšu svečturīšus, alvas folijas bumbas un Betlēmes zvaigznes. Vispopulārākie tomēr bija autentiskās uniformās izkrāsoti alvas zaldātiņi. Diemžēl muzeja krājumos ne rūpnīcas "Folga", ne citu senu rotājumu nav. Muzeja darbinieki ļoti priecātos, ja liepājnieki pasniegtu viņiem tādu dāvinājumu.

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!