Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 17. novembris

Vārdadiena: Hugo, Uga, Uģis

Zudušās mājas, saglabātā piederība

Atslēgvārdi kultūras pulss | rude

Skatoties no "Poļu" mājām uz rietumiem, pirmais celiņš pa kreisi aizvijas uz Otaņķu baptistu baznīcu. Pirmā māja ir tagadējie "Lieknāji", tad seko "Ruņenieki". Savā laikā "Ruņeniekos" dzīvoja labs būvnieks, kas ir palīdzējis Otaņķos būvēt ne vienu vien māju. Seko baznīca, aiz tās atradās "Alejas mazmāja", kurā dzīvoja Āboltante, kas bija šuvēja un apšuva kundzes, kurām kārojas jauni tērpi. Tālāk ceļa labajā pusē atrodas mājas "Alejas". Agrākos laikos tur dzīvoja dārznieks uzvārdā Štolcers, kam piederēja paliels augļu koku dārzs. Vēl esot bijuši trīs nameļi, par kuru esamību nekas vairs neliecina. Esot saukti "Tīdenes", "Brakši", "Sēņu Bunka". Tālāk labajā pusē atrodas "Māķēnu" mājas, kas esot bijušas saimnieku mājas.

Daudzie gali

Tas ir tikai neliels fragments no apjomīgā novadpētniecības materiālu krājuma un atmiņām par dzīvi agrākajos laikos Bārtas krastos Otaņķu pagastā. Aizvadītajā vasarā to savākusi un apkopojusi interešu kopa "Rude" projektā "Esmu piederīgs šai vietai". "Izlēmām to īstenot, lai rastu noskaņojumu Latvijas simtgadei. Intervējām vecāko un vidējo paaudzi, apkopojām agrāko laiku liecības. Tās nododam glabāšanā Otaņķu senlietu krātuvei. Atdodam arī albumu, kurā ir 75 fotogrāfijas ar zudušajām mājām," paveiktā darba prezentācijā stāsta projekta vadītāja Indra Grūbe. Interešu kopa "Rude" ir 11 dāmas, no kurām tikai Alīda Vārna ir īsta otaņķniece. Pārējās esam ieklīdušas, saka kopas vadītāja Aija Šķubure: "Ja Rudē esam nodzīvojušas pusgadsimtu, jūtamies piederīgas šai vietai. Tāpēc arī šāds projekta nosaukums."

Ap Bārtas upi kā nozīmīgu ūdensceļu veidojās apdzīvotas vietas, apmetās daudz cilvēku. Zemes bija maz, tāpēc blakus lielajām saimniecībām veidojās sīkzemnieku jeb namelnieku mājiņas. Otaņķi patiesībā ir pats Nīcas centrs, skaidro novadpētniece A. Vārna. Pirmie zemnieki un namelnieki apbūvi sākuši tieši Bārtas šajā krastā. "Otaņķi jau kādreiz arī bija Nīca, tikai padomju laikā 1949. gadā Otaņķu ciemu atdalīja no Nīcas teritorijas."

A. Vārnas rokās ir izdevums "Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi", kurus septiņu gadu garumā ir vācis profesors Juris Plāķis. Pierakstījis māju vārdus un namelniekus, kādi Otaņķos bija 1936. gadā: "Otaņķi ir interesanti ar saviem daudzajiem galiem jeb ciemiem. Rumbasgals, Rudesciems, Laukgals, Mežgals. Katrs no šiem ciemiem atšķiras ar kaut ko īpatnēju. Kā šie nosaukumi ir cēlušies? Pirms Bārtas upes regulēšanas no vecās upes gar Rumbasgalu ietecēja tā saucamā nelielā rumba. Laukgals un Mežgals – tur kādreiz bija nelieli mežiņi. Namelnieki tur ganīja savas govis. Lai atšķirtu savas no kaimiņu govīm, viņi lika katrai kaklā grabeklīti, kas skanēja."

Laideris, Papelis, Sešķis

A. Vārnas bērnībā namelniekus sauca par mazo māju. "Mūsu mājai "Piekšēni" bija arī Piekšēnu mazmāja, un tā visām lielām mājām. Kaimiņiem "Pāvilos" bija Pāvilu mazmāja. Kad pētījām galu vēsturi, izrādās, ka Rumbasgalā, kur es dzīvoju bērnībā, ir pazudušas vismaz 15 mājas. Uzceltas vietā ir tikai trīs vai četras. Ciemā parasti bija divas mājas viena otrai blakām. Lai varētu atšķirt, piemēram, "Pudzēni" saucās "Pudzēnu Sneibis" un "Alus Pudzēns". Namelnieki bija Butenieks, Rīdzenieks, Gūžbutenieks un citi," stāsta novadpētniece. Otaņķu pusē arī zemniekiem dotas palamas. Vai nu pēc saimnieku izskata, gaitas vai pēc māju satura. Gar Bārtu dzīvojuši Bremmeris, Eda, Laideris, Papelis, Putra, Šešķis, Mēdnieks, Stallītis, Žīdu Pēteris un citi.

Biruta Vāgnere interešu kopā "Rude" pievērsusies vietvārdiem. Pētot vietu nosaukumus dažādos apvidos, var gūt diezgan pareizu priekšstatu par pagātni. Jo valoda ir dokuments, kas atspoguļo piedzīvoto, pat tad, ja nekādas vēsturiskas ziņas nav saglabājušās. "Nav īstas skaidrības, kā cēlies Otaņķu nosaukums. Vai cēlies no pirmbaltu, kuršu vai somugru vārda. Man jau gribas ticēt, ka ciems ieguvis vārdu no upes Otaņķes," saka B. Vāgnere. Par Rudes ciemu zināms, ka senos laikos te bijis zvejnieku ciematiņš. Nīcas noslēgtās atrašanās vietas dēļ valodā saglabājies bagāts kultūrvēsturiskais mantojums. Otaņķu puses izloksni ir apkopojis novadnieks Pēteris Spriņģis grāmatā "Nīca laikmetu griežos". "Vēl ir dota iespēja no vecākās paaudzes dzirdēt vietējos senvārdus. Daudzi apzīmē reālijas, kas mūsdienās vairs nav aktuālas. Tie aizies nebūtībā, ja nebūs šo stāstu. Paši vecie otaņķnieki zina gan šos vārdus, bet ikdienā nelieto. Jo vairāk šos vārdus apzināmies, jo vairāk mums ir stipro sakņu sajūta," uzskata novadpētniece.

Rāceņi no kombaina

"Arī tā ir mūsu vēsture," kolhozu laikus vērtē A. Šķubure. Otaņķu pagasts ir ļoti bagāts ar akmeņiem. Kad sākās lielie meliorācijas darbi, kādu objektu aiz Otaņķes upītes nevarēja nodot, jo uz lauka bija redzami akmeņi. Atbrauc komisija, skatās un saka – ziniet, te var pāriet pāri laukam, nenokāpjot pie zemes. Otaņķos bija konservu cehs. Šeit arī audzēja gurķus. Pilsētniekiem bija netikums, braucot pa upi ar laivu, piestāt un paskatīties, kas tur aiz krasta aug un ko var paņemt. Vieni tādi izkāpj. Jā, tur ir gurķu lauks. Bet staigā viens liels vīrs. Liepājnieki prasa, ko viņš tur dara. Sargāju. Un tev maksā arī? Jā, man maksā par katru nošauto.

"Agrāk jau nebija tik skaistu kombainu kā šodien. Brauc kolhoza kombainieris, kuļ rudzus. Es apturu un saku, vai tu zini, kas tev tur aizmugurē ir? Tev birst ārā graudi. Bet viņš jautā pretī – vai tu gribēji, lai birst rāceņi?" šādus jautrus atgadījumus atceras A. Šķubure.

Arī no jaunāko laiku vēstures Otaņķos viņai ir prātā savdabīgi atgadījumi: "Kad sākās lielā zemes dalīšana, cilvēki šeit pieprasīja zemi pusotru reizi vairāk, nekā pagastā vispār ir. Viena kundzīte saka – ko jūs te ņematies, es dzinu govis ganos līdz tai kontrolakai un tam bērzam. Bet tā aka ir vien gadus 15 un tas bērzs vēl mazāk. Ilgi tiesājāmies ar citu kundzīti. Viņa pukojās, ka jāņem zeme, kurā aug tikai ziemas kvieši, noplicinājuši līdz pēdējam. Redzams, ka nav absolūti skaidrības par lauksaimniecību, jo kviesis aug tikai labā zemē."

Jāsāk ar savu māju

Varam būt lepni par mūsu senajām saknēm, uzskata pagasta pārvaldes vadītāja Anda Veidele. Un lepojas, ka viņas tēva mājās tepat Otaņķos uzieti mezolīta laikmeta cirvji, kas liecina, ka tur bijusi apmetne. Arheologi viesojušies, taču laika apstākļi viņus nav lutinājuši. Dīķis, pie kura bijuši atradumi, lijis pāri malām. Brauciens bijis neveiksmīgs, bet arheologi atgriezīšoties un turpināšot darbu. "Jāsāk ar savas dzimtas, mājas vēsturi. Man tagad Upmaļciems jāņem izpētīt tā pamatīgāk. Nākamgad maijā tur plānots rīkot Baltā galdauta svētkus, lai iedzīvotāji pastāstītu, kā bija agrākos laikos. Interešu kopai "Rude" vajag turpināt iesākto pagasta vēstures apzināšanā," saka pārvaldes vadītāja.

Rudes dāmas gan teic, ka nevarot neko tālāk plānot, jo nākamgad Nīcas novada pašvaldības projektu konkurss būs, bet vēl nav zināmi noteikumi, kādiem projektiem piešķirs līdzekļus. Galvenais bijis ar godu tikt galā ar šo projektu. Cerējušas gan uz lielāku atsaucību, ka vismaz centra iedzīvotāji atnāks uz projekta prezentāciju. Bet šeit jau tā esot, ka negribot iet no mājas laukā, jo tad mati jāmazgā un jāpucējas. Kad atgūtās neatkarības sākuma gados Rudē sarīkots valsts svētku koncerts, ļaudis nemaz to nav kupli apmeklējuši. Bet vēlāk uz ielas teikuši kultūras darbiniekiem – dzirdējām, ka bija skaisti, vai nevar atkārtot?

 

Jānis, ņemot līdzi savu kaimiņu Kalēju saimnieku, brauca uz "Burbām" sievu lūkot. Lai būtu drošāka runāšana, abi kaimiņi bija nedaudz iedzēruši. Tomēr nākošā līgava Anna ar šādiem iedzērušiem preciniekiem nemaz negribēja runāt, tā aizbēga. Uz nopietnu sarunu bija jābrauc nākošo reizi. Pirms kāzām Jānim un Annai ilga draudzība nebija. Jānim vajadzēja ātrāk vest saimnieci mājās, jo nebija vairs nekāds jauneklis, bija 41 gads. Tas notika 1925. gada 9. augustā. Pēc kāzām jaunā ģimene uzsāk saimniekot "Sprinčos".

Graudus veda uz Liepājas spirta brūzi – kad gribi un cik gribi, cena noteikta. Lopu uzņēmēji apbraukāja mājas, salika cenu, noteiktā dienā lopus vajadzēja aizvest uz lopkautuvi. Piena teļus paņēma uzreiz un tūlīt samaksāja naudu. Sviestu, krējumu un pienu veda uz tirgu ar zirgu. Kartupeļus sarunāja, cik maisus vajag kundēm, un tad aizveda uz mājām. Cukurbietes ar liellaivām pa Bārtu veda uz Liepājas Cukurfabriku.

Kad pārplūda Bārta, esot varējuši pa sētu ar laivu braukt. Lielākie plūdi esot bijuši vecās upes laikos, kad krasti bija līdzeni un upe vijās līkumu līkumiem. 30. gados Bārta tikusi rakta no jauna un arī iztaisnota. Sākumā tilts arī neesot bijis, tikai plosts. Vēlāk, kad uzcēla koka tiltu pār Bārtu, tas bijis garākais koka tilts Latvijā.

Iedzīvotāju stāstu fragmenti

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

3K

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!