Svētdiena, 16. maijs Edijs, Edvīns
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Lai iedvesmotu mainīties

Lai iedvesmotu mainīties
Foto: Egons Zīverts
22.10.2015 10:59

Ilze Kļepikova

Ar šo sezonu dramaturģe RASA
BUGAVIČUTE ir kļuvusi par Liepājas teātra štata darbinieci, kuras pienākumos
būs ne tikai strādāt pie dažādiem uzvedumiem, bet arī veidot ciešāku dialogu ar
skatītāju, īpašu uzmanību pievēršot jaunajai paaudzei. Kādas ir R. Bugavičutes
atziņas par šodienas teātri un dramaturga vietu tajā – par to šajā sarunā.

Liepāja jaunajai dramaturģei Rasai Bugavičutei nav sveša – te dzīvo
viņas vecvecāki, un te viņa studēja Liepājas Universitātes maģistrantūrā
Rakstniecības studiju programmā. Liepājā viņa veidojusi dramatizējumus bērnu
izrādēm “Bezgalīgo stāstu stāsts” un “Sniegbaltīte un septiņi
rūķīši”, sarakstījusi lugu “Tikai nesaki nevienam” iestudējumam
jauniešiem Goda teātrī. Arī nākamsezon viņa Liepājas teātrī strādās pie bērnu
izrādes, bet šosezon kopā ar teātra direktoru Herbertu Laukšteinu gatavo
Ziemassvētku koncertu un sezonas otrajā pusē sastrādāsies ar režisori Gaļinu
Poliščuku, lokalizējot Torntona Vaildera lugu “Mūsu pilsētiņa”.

Taču R. Bugavičutes darbalauks ir daudz plašāks. Vairāku iestudējumu veidošanā
viņa strādājusi kopā ar pazīstamajiem režisoriem Elmāru Seņkovu un Dmitriju
Petrenko, bijusi Latvijas Dramaturgu ģildes vadītāja, strādājusi deju uzveduma
“Lec, saulīte!” veidotāju komandā, iesaistījusies daudzos citos
projektos, 2011./2012. gada sezonas “Spēlmaņu naktī” ieguvusi Dramaturgu
ģildes balvu “Pazudušais dēls”. Neliekuļojot R. Bugavičuti var
saukt par vienu no labākajām mūsdienu jauno dramaturgu saimē

Kāpēc teātrim vajadzīgs dramaturgs?

– Man liekas, jebkuram teātrim
vajadzīgs šīs profesijas pārstāvis. Eiropā un Amerikā tā ir normāla pieredze,
ka teātrim ir savs dramaturgs. Arī Latvijā tāda bija, bet beidzās. Pirms gada
vasarā biju meistarklasēs Igaunijā, kur piedalījās arī amerikāņi dramaturģiju
atbalstošā un veicinošā Jūdžina O’Nīla centra pārstāvji. Viņi bija atveduši
teātra dramaturgus, lai parādītu, kā tie strādā. Ja pie mums tie ir režisori,
kas atrodas teātra spicītē, tad pie viņiem visu nosaka lugas autors. Tāpēc
tehniskais dramaturgs ir kā starpnieks starp lugu un režisoru un, ja tā var
teikt, cenšas pārstāvēt lugas intereses. Atbild par to, lai dramaturģiskais
materiāls netiktu neobjektīvi vai neprecīzi saīsināts. Maksimāli iedziļinās
lugas materiālā, necenšoties domāt par režisoriskām vīzijām, dara visu, lai
materiāls būtu tīrs un labs. Dramaturgs ir arī cilvēks, kas režisoram palīdz meklēt
papildu materiālu par lugu – par laiku, kurā luga rakstīta vai kurā norisinās
darbība, par apstākļiem, kas tolaik bijuši. Lai veidotos dziļāka izpratne.
Notiek darbs ar radošo sastāvu, aktieriem.

Es nezinu, kā tas notiks pie mums Liepājā, jo tas viss vēl tikko
sācies. Bet tas ir viens no mērķiem. Otra lieta ir saruna ar skatītāju. Kad
rakstījām mana darba aprakstu, zvanīju uz Nacionālo operu, jo tur ir savs
dramaturgs, un tad man teica, ka operā viņu mīlīgi sauc par iedvesmotāju. Man
tas likās ļoti skaisti. Teātris tagad piedāvā ar dramaturga palīdzību runāt ar
skolēniem, jauniešiem, studentiem, ar to publikas daļu, kas varētu būt nākotnes
skatītāja, iedvesmot to. Arī informatīvās prezentācijas, ko veidojam pirms
pirmizrādēm, ir kaut kas jauns – tieši tādēļ, lai padziļinātu izpratni, par ko
būs konkrētā izrāde.

Iniciatīva par dramaturga nepieciešamību nāca no direktora
Herberta Laukšteina?

– Es teiktu, ka apmēram vienlaikus no abām pusēm. Mēs satikāmies pērn,
lai runātu par šā gada Ziemassvētku koncertu, kas būs mans un Herberta
kopdarbs. Es teicu – ja direktors grib strādāt ar mani kopā pēc “Bezgalīgo
stāstu stāsta”, tad varbūt teātrī ir vajadzība pēc štata dramaturga. Viņš
teica, ka jāapdomājas. Tad kopīgi mēģinājām saprast, kādi būtu mani pienākumi,
lai tie nepārklātos ar to, kas teātrī jau tiek darīts. Un te nu mēs esam.

Darbs ar skolēniem, jauniešiem, domājot par nākotnes skatītāju, –
tas ir brīnišķīgi. Bet vai nav tā, ka tieši vairāk izrāžu šai mērķauditorijai
ir galvenais, kas pieradina jauno skatītāju pie teātra?

– Absolūti. Tikko kā biju uz sarunu 5. vidusskolas
10.b klasē. Man prasīja, kāpēc viņu vecumposmam nav izrāžu. Un te mēs varam
atgriezties pie jau nodrillētā, bet ļoti sāpīgā jautājuma, ka mums ir tikai
viena zāle. Un pēc tam domāju – cik tas ir absurdi. Piemēram, Rīgā
nevalstiskajiem teātriem, kā “Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas
teātris, kas ir mazie eksperimentālie teātri, ir vairākas zāles, Liepājas
teātrim ir viena vienīga. Līdz ar to, protams, fiziski nav iespējami vairāk
iestudējumu.

Taču, lai ieinteresētu pusaudžus, nav obligāti jābūt tēmām, kas runā
par viņiem. Es neredzu iemeslu, kāpēc jauniešus nevarētu interesēt, piemēram,
izrādes “1984”, “Mans blasters ir izlādējies”,
“Indulis un Ārija” vai “Zelta pods”. Tās visas ir
laikmetīga teātra ļoti labas kvalitātes izrādes, kurās spēlē jauni cilvēki.

Par to, ka jauniešiem interese par teātri ir, liecina lielā
atsaucība Karjeras dienu nodarbībās Liepājas teātrī.

– Jā, atsaucība bija aktīva. Un es ceru, ka tā turpināsies. Arī testa
brauciens uz 5. vidusskolu bija pozitīvs. Vispirms mani pārsteidza, ka
viņiem likās – teātris ir vajadzīgs. Teicu, lai viņi man atbild godīgi. Daži
rokas nepacēla, bet vairums atzina, ka teātris ir vērtība. Bija arī tādi, kas
vaicāja, kāpēc teātrī vajadzīgas komēdijas.

Ja atgriežamies pie dramaturga tēmas, vai var sacīt, ka dramaturga
vieta un vērtība, salīdzinot ar laiku pirms pieciem vai desmit gadiem, šodien
Latvijā kļūst nozīmīgāka?

– Jā, es redzu, ka ir notikusi attīstība. Mēs, aktīvie dramaturgi, ļoti
cenšamies uz to iet, lai tiktu novērtēti un attīstītos. Galu galā mēs gribam
būt saistīti ar teātri. Man liekas, ka liela daļa pateicības ir jāsaka
jaunajiem režisoriem un nevalstiskajiem teātriem, jo viņi ir pierādījuši, ka ar
mūsdienu dramaturgiem strādāt atmaksājas. Un lielie teātri ņem piemēru. Arī
kritika sāk pievēst uzmanību dramaturgiem. Pagājušogad izcīnījām to, ka
“Spēlmaņu naktī” ir nominācija dramaturgiem, kas arī ir kaut kas absolūti
jauns. Par to tika runāts ilgi – gadus desmit vai piecpadsmit, bet nekādi
nesanāca tikt līdz rezultātam. Pērn beidzot tas izdevās, un ceru, ka nominācija
tik drīz neizbeigsies. Man liekas, bija vajadzīgs laiks, lai pierastu un
pieņemtu, ka teksts teātrim var tapt dažādos veidos, ka teksts teātrim obligāti
nav jāiespiež grāmatās un ka dramaturga profesija ir daudzveidīgāka, nekā tikai
uzrakstīt lugu un atdot teātrim.

Manuprāt, mūsdienu oriģināldramaturģiju tomēr iestudē par maz.
Kāpēc teātri baidās no tās?

– Oriģināltekstu skaits kopā ar dramatizējumiem, kas, manuprāt, arī ir
oriģināls teksts, Latvijas teātros vidēji ir 26 iestudējumi sezonā. Tas ir
samērā pozitīvi. Bet ik pa brīdim kritika un teātri sūdzas, ka nav jaunu liela
apjoma lugu. Iemesli tam ir primitīvi vienkārši. Pirmkārt, es gribu ēst, man
vajag naudu, lai varētu izdzīvot. Uzrakstīt liela apjoma lugu ir laikietilpīgi.
Ja man nemaksā jau par rakstīšanu, tad es to daru savā brīvajā laikā. Otrkārt,
teātri no režisoriem prasa, ko viņi vēlas iestudēt sezonu un pat divas uz
priekšu. Tas nozīmē, ka režisoriem jau jāizvēlas no gataviem tekstiem. Ir,
protams, teātri, kas atļauj uztaisīt eksperimentālu izrādi ar tādu un tādu
dramaturgu par konkrētu tēmu, bet tie noteikti nav vairums gadījumu. Un tas
visdrīzāk būs mazajās zālēs, kas paredzētas eksperimentiem. Tā nav teātru
vaina, bet naudas plānošanas vaina, ka repertuāra veidošanas formāts Latvijā
diemžēl pārāk neveicina jaunradi. Tas vairāk spiež uz labi zināmiem darbiem, ko
varētu pārdot un nodrošināt stabilitātes. Bet jāmeklē melnie caurumi, caur
kuriem to var bišķiņ pamainīt.

Bet tiek rīkoti dramaturgu lasījumi, tiek izstrādāti arī nopietni
darbi. Jā, varbūt kāds ir jāuzlabo, jāpamaina, bet tā nu nav, ka nebūtu, no kā
izvēlēties.

– Es pilnīgi piekrītu. Un tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc teātrī
jābūt tehniskajam dramaturgam. Ja rodas interese par kādu darbu idejas līmenī,
bet teātrim liekas, ka tur ir kaut kas uzlabojams, tad dramaturgs kopā ar lugas
autoru pie tā var strādāt. Tas, protams, ir risks, kurā atduramies pret naudu
un jautājumu, vai tiešām teātris var atļauties uztaisīt izrādi par “x”
tūkstošiem un beigās to nepārdot un nonākt mīnusos.

Peļņa jau nav garantēta, arī iestudējot zināmas lugas, pazīstamus ārzemju vai
latviešu klasiķu darbus.

– Jā! Bet lēnām tas viss mainās. Nav jau citu variantu, ir jānonāk pie
kaut kā jauna. Vari jau turēties pie stabilā pamata, bet, ja tu gribi izdzīvot,
tev ir jāmeklē jaunas iespējas. Un dramaturgi tādas var dot.

Vēlreiz saku – tāpēc teātrim ļoti vajag mazo zāli. Pēc sarunas ar
jauniešiem vēl vairāk domāju, cik situācija ir absurda. Tad, ja kāds konkrēts
teātris pasūta sev kursu, pasniedzējus finansē pasūtītājs. Vismaz Kultūras
akadēmijā tā ir. Ja tā ir visur, tas nozīmē, ka Liepāja ir izaudzinājusi sev
izcilu kursu, bet tam nepiedāvā iespējas strādāt gan lielās, gan mazās formas
izrādēs. Atšķirība starp šīm abām formām ir graujoša, un aktieri tiek apieti. Nodarīts
pāri tiek arī publikai.

Tātad pilsēta ir rīkojusies izšķērdīgi.

– Manuprāt, jā. Paskatieties paši – katru gadu kāds no jaunajiem
aktieriem pārved mājās “Spēlmaņu nakts” balvu. Es pat nezinu, kā vēl
pierādīt, ka viņi ir labi. Pilsētai vajadzētu par to padomāt. Ja teātrim būtu
mazā zāle un mazās formas izrādes, tās būtu daudz vieglāk kaut kur aizvest. Tā
ir vēl lielāka publicitāte, jauni skatītāji, dažādība, nauda galu galā.

Kāds, tavuprāt, ir ideāls teātris. Un cik tālu Liepājas teātris ir
līdz ideālam?

– Manuprāt, Liepājas teātris ir ideāls tādā ziņā, ka ir gatavs riskēt,
neskatoties uz to, ka var mēreni dabūt pa kaklu. Tas jau ir pierādījies vairākos
iestudējumos. Bet tas viss ir atmaksājies, Liepājas teātri aicina uz
festivāliem, un līmenis aug. Manuprāt, tā ir veiksme, ka Herberts Laukšteins
pats ir režisors, kurš saprot, kā notiek radošais process un kāda vide tam ir
vajadzīga. Teātri no iekšpuses redzu tikai gadu, pavisam cieši – tikai vairāk
nekā mēnesi. Man liekas, lai arī Liepājas teātra kolektīvs ir ļoti mazs, vajag
apzināties, ka spēju ziņā tas ir ļoti liels teātris, un nevajag kautrēties no
tā, ko tas var. Pašapziņa jātur visiem vienlīdz augstu. Līdz ideālam vismaz
viena mazā zāle ir vajadzīga, es pat teiktu – divas. Domāju, ka jāturpina iet
izvēlētajā virzienā un jāturpina vērsties plašumā.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz