Nu nevar viņu nepamanīt, neievērot. Pat tad, ja viņš atrodas starp desmit, piecdesmit, simt vai tūkstoš cilvēkiem. It kā jau tāds pats latvietis vien ir – gaišiem matiem, zilām acīm, runā latviešu mēlē. Bet viņā ir kaut kas tāds, kā nav daudzos. Vārdos to formulēt grūti. Varbūt tā ir iekšējā brīvība, kad vari darīt, kas pašam patīk, vari atvērties sev un pasaulei.

Varbūt tā ir spēja visu laiku neprātot par to, ko domā citi, nespriest par to, vai visiem patīc, neuztraukties par to, kā izskaties no malas, kad dejo, sit pa džambu vai liec pūlim plūkt neredzamus ābolus vai zemi rakt. Varbūt tā ir viņa harizma, kas pat kautrīgajiem latviešiem liek mūziķim paklausīt, ieklausīties un sekot viņa priekšzīmei.

Atšķirībā no daudziem Latvijā populārais perkusionists Nils Īle prot saklausīt savus sirdspukstus pat skaļā troksnī, prot sajust pasaules pulsāciju, prot sadzirdēt ritmu visā, kas notiek apkārt. Spēlējot afrikāņu instrumentus, viņš par redzēto, dzirdēto, izjusto pastāsta arī mums.

– Nil, pastāstiet, kā aizsākās jūtu aizraušanās ar perkusijas instrumentiem?
– 1982. vai 1983.gadā sāku sist bungas, bet pēc gadiem pieciem, septiņiem sapratu, ka gribu spēlēt ar rokām. Tad sāku to palēnām darīt. Deviņdesmitajos gados, kad atvērās robežas, bija iespēja doties uz ārzemēm un piedalīties meistarklasēs, kur mācīja spēlēt Āfrikas nacionālos instrumentus. Uzsitu pa džambi un no tā brīža saslimu.

– Vai pirms šīs saslimšanas bijāt studējis mūziku?
– Es gatavojos stāties Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. Pirms iestājeksāmena pie Sitamo instrumentu nodaļas skolotājas Larisas Puzules gāju pedagoģiskajās meistarklasēs. Dienu pirms eksāmena viņa teica, ka man nevajag stāties mūzikas skolā, jo man ir pilnīgi cits piesitiens uz šīm lietām, ko studiju laikā pazaudēšu.

Toreiz diezgan daudz lasīju, man ļoti patīk literatūra par ezotēriskām lietām, aizrauj lasāmviela, kurā runāts par meistariem, skolotājiem. Arī tas manī raisīja arvien lielāku interesi par perkusijām, ritmu. Sāku par šīm lietām arvien vairāk interesēties. Pabiju meistarklasēs Vācijā, pēc tam Holandē, vēlāk arī Āfrikā, Indijā un Sibīrijā. Tad sekoja braucieni krustām šķērsām pa Eiropu. Tagad jau desmit gadu man ir pašam sava studija, kur apmācu jauniešus, kas ar katru gadu kļūst arvien vairāk. 

Šogad piedalījāmies festivālā Maskavā, kur dabūjām galveno balvu. Uz festivālu bija sabraukuši perkusionisti no dažādām valstīm, tāpēc varējām redzēt, kā spēlē citi, kādā līmenī ir viņu izpildījums. Pēc vērojumiem sirdī bija prieks, jo secinājām, ka mēs to darām ļoti labi. Protams, varētu vēl labāk. Bet jāpiebilst, ka mēs neesam ieguvuši akadēmisku muzikālo izglītību, bet esam sanākušu cilvēku grupiņa. Vienīgi es esmu ieguldījis vairāk laika un arī mācījies citās valstīs. Krievijā ļoti ieinteresējās par mums un prasīja, lai novadām meistarklases un palīdzam nākošajos festivālos. Esmu par to ļoti priecīgs. Ir teiciens: savā zemē iecienīts līdz galam nebūsi. 

– Vai tā patiešām jūtaties – līdz galam nenovērtēts pašu mājās?
– Nu, nē, tik traki nav! Vienīgi visa tā situācija pašlaik ir dikti saspīlēta. Līmenis aug un ir vēlēšanās izdarīt vēl labāk, piedāvāt vēl labākus priekšnesumus, bet tam ir vajadzīgi sponsori, menedžeris, ir jāvāc komanda. Pagaidām paši vien ņemamies un palēnām tiekam uz augšu. Palēnām, bet pamatīgi.

– Kas jums mācīja spēlēt perkusijas – ļaudis, kas mūziku apguvuši mācību iestādēs, vai arī cilvēki, kas perkusijas spēles prasmi mantojuši no saviem senčiem?
– Gan Āfrikā, gan Indijā tie bija pamatiedzīvotāji, kuriem muzicēšana nākusi no paaudzes paaudzē. Āfrikā man bija divi skolotāji. Kad iebrauc kādā svešā valstī, uzreiz jau netrāpās īstie skolotāji, ja vien tā nav ļoti liela veiksme vai nav iepriekš sarunāts, mērķtiecīgi atrasts. Pirmajā reizē man tik ļoti nepaveicās. Otrajā reizē tiku pie īstajiem skolotājiem. Arī Indijā satiku cilvēkus, pamatiedzīvotājus, kuri sākumā pastāstīja par savu kultūru un ritmu. Mēs ļoti ātri atradām kopēju valodu, un man piedāvāja iemācīt to, ko paši prot. Naudu par to man neprasīja. Tas bija veiksmīgs gadījums, jo toreiz man bija maz naudas, arī tagad tās nav daudz.

– Vai uz ārzemēm braucāt ar mērķi apgūt perkusijas, varbūt devāties ceļojumā un izmantojāt laimīgos gadījumus?
– Uz Indiju braucu, lai ceļotu un palīdzētu nodarbībās. Mana bijusī sieva pasniedza kaut ko līdzīgu mākslas terapijai. Paralēli iepazinos ar cilvēkiem un gāju pie viņiem mācīties.

– Cik ilgi nepieciešams mācīties spēlēt perkusijas, lai varētu skolot citus?
– Tas ir atkarīgs no katra cilvēka iekšējās pasaules, no tā, cik katrs var dot citam. Ir cilvēki, kas ļoti labi spēlē, bet viņi nekādi savas zināšanas neprot nodot tālāk. Man tas iesākās, kad pirms gadiem desmit piedalījos vienā vasaras akadēmijas nometnē. Tur pirmo reizi vadīju nodarbības pieaugušajiem, precīzāk, pedagogiem, muzikalogiem, kas jau bija mācījušies mūziku. Mācīju viņiem sist ritmu ar dažādiem afrikāņu, latīņamerikāņu grabuļiem, čabuļiem, bungām un citām perkusijām. Pēc desmit dienām mums bija kopīga uzspēlēšana. Pēc tās viņi man teica: “Jums tā mācīšana ļoti labi sanāk.” Un es nodomāju: jā, to darīju bez iepriekšējas pieredzes, bez pierakstīšanas, bez metodikas. Tā nu kaut kā uzsāku savas pirmās nodarbības. Pamazītēm nāca cilvēki cits pēc cita. Tie, kas pie manis mācījušies, tagad man apkārt dzīvojas. Kāds pašreiz dara kaut ko citu, cits jau izveidojis savu grupu.

– Kas ir tas, kas jūs piesaista šim muzicēšanas veidam, kas tajās perkusijās ir tik īpašs? Un ko tīri cilvēciski jums tas dod?
– Šie ādas apvilktie korpusi saskarsmē ar roku dod ritmu, rezonansi, vibrāciju, rada pulsācija, dinamiku un spēku. Pašlaik visa civilizācija iet uz tehnokrātiju, visi sēž pie kompjūteriem, arī es to dažbrīd daru. Šie ritmiskie instrumenti man palīdz atgūt vīrišķo tēlu, vīrišķo spēku, kuru vairs īsti nav kur pielietot. Agrāk vīrietis bija ģimenē un nesa, darīja, cēla un meta. Tagad labākais, ko vīrieši prot, ir apieties ar kompjūteru. Taču tur jau nav vajadzīgs nekāds spēks. Tāpēc sievietes ar katru brīdi arvien vairāk pārņem šo iniciatīvu. Šis ir sieviešu laikmets, ar to kaut kā ir jāsadzīvo. Tagad, ja sievietes redz ko vīrišķīgu, viņas ir ļoti laimīgas.

– Cik no tā, ko esat iemācījies, mēs redzam jūsu priekšnesumos un cik tajos esat ielicis no sevis?
– Tie ritmi, ko spēlējam, ir aranžēti un sakārtoti mūsu gaumē, pēc mūsu sapratnes. No Āfrikas ir tikai gars, noskaņa, enerģija, brīvība. Mēs nesekojam viņu spēles noteikumiem. Jā, ir noteikti ritmi, vārdi, ir iespēles, kodi, kas ir visās saspēlēs un ko izmantojam arī mēs savā darbībā. Tas viss ir tendēts uz to, lai cilvēki vēlētos dejot, atbrīvoties, būt pilnībā ar sevi, lidojumā.

– Kā ir ar publiku dažādās valstīs. Vai visur jūs uzņem vienādi?
– Latvieši, protams, ir grūta sabiedrība. Igauņi ir vēl grūtāki. Ar somiem ir tā – kad iesilst, kad alkohols sāk dzīvot viņu asinīs, paliek tik atvērti, tik atvērti, ka nav pat robežas. Lietuvas cilvēki ir ļoti labi klausītāji, bet viņi nav tik atsaucīgi priekšnesuma laikā. Tikai pēc tam pasaka, cik forši ir bijis. Afrikāņi ir visatraktīvākie. Protams, arī itālieši. Meitai krusttēvs Otello Matačena ir itālietis, kurš arī spēlē perkusijas. Kopā ar viņu esam spēlējuši Rīgā vairākus koncertus. Pēc tiem visi čap, čap aplaudē un no koncerta aiziet. Vienreiz Otello man prasa: viņiem nepatika? Zinu, ka patika, bet teicu, ka iešu uzzināt. Aprunājos ar vairākiem klausītājiem un viņi man saka: “Viņš tik super spēlēja! Kā jūs tā mākat? Bāc, cik labi jums sanāca!” Bet tie aplausi bija – pļau, pļau… Itālijā mēs nospēlējām divreiz sliktāk, jo bijām noguruši, bet publika dejoja. Tā ir pavisam cita pasaule.

Vēl atvērta publika ir Krievijā. Tur tāpat kā Indijā ir pavisam citādāka mentalitāte. Katrai nācijai ir sava rozīnīte, kas jāzina. Piemēram, ja pirmajā mirklī, pirmajā pussekundē krievu tautu nepaņem, tad vairāk savā pusē nedabūsi. Latviešiem ir vajadzīgas septiņas, astoņas minūtes.

– Kā afrikāņi saka, kad atbrauc viens tāds baltādains, blonds latviešu puika un sāk spēlēt uz viņu nacionālajiem instrumentiem viņu mūziku?
– Tas ir ļoti dažādi, tas atkarīgs no katra cilvēka. Ir gadījumi, kad ļoti labi spēlē, bet afrikāņi to nepieņem. Ir bijušas reizes, kad spēlē slikti, bet afrikāņi nāk ar atplestām rokām. Esmu pārliecinājies, ka pareizs ir teiciens: kāds esi pats, tādu tu satiec. Nedrīksti būt kūtrs, un tad viss notiks. Nereti ir bijis tā, ka viens sāk spēlēt, pievienojas vēl kāds no malas, tad atnāk trešais, ceturtais. Un mēs sākam kopā vālēt. Tas ir ļoti forši.

Un, jo vairāk ceļoju, jo vairāk cilvēkus iepazīstu, jo tās kompozīcijas veidojas daudzveidīgākas, nāk klāt dažādas valodas, dažādu zilbju sistēmas, ko es esmu sadzirdējis. Arī dabā var sadzirdēt dažādas skaņas, ritmu. Okeāna skaņas atšķiras no jūras, jo viļņi veido citādāku ritmu. Ir daudz dažādu nianšu, kas attīsta redzes un dzirdes pasauli. Nu tā tās ritma lietas atnāk.

– Jūs ne tikai vienkārši muzicējat, bet savos priekšnesumos iesaistāt arī klausītājus, liekot viņiem dejas ritmā lasīt ābolus, rakt zemi. Kur tam rodas idejas? Vai tas arī aizgūts no afrikāņiem?
– Esmu vērojis afrikāņu dejotājus. Protams, ir speciāla tehnika, kā viņi dejo, bet pamatprincips, ko man pilnīgi nejauši atklāja viens dejotājs, ir tas, ka viss sākas no papēža. Viņš man nestāstīja n-tos deju soļus, bet norādīja, ka dejas nāk no ikdienas darbiem.

Skatoties pēc situācijas, uz ko publika ir spējīga, kāda ir atmosfēra, es izvēlos, ko likt darīt – vai nu mēs rokam, kaplējam, pļaujam, raujam ābolīšus vai izdomājam mazgāt veļu ar rokām kā vecos laikos. Dejas radušās gan spontāni, gan iepriekš izdomātas.

– Cik grūta vai viegla ir perkusiju spēlēšana, ko tā prasa no jums?
– Pieļauju, ka tik ilgi, kamēr man spēks ir, to grūtumu nejūtu. Bet ir reizes, kad man sāp mugura. Protams, arī tad dejoju, daros, bet ne pilnīgi atbrīvoti. Es piesargājos, jo negribu palikt pilnībā ar līku muguru.

Jebkurš mākslinieks, bundzinieks vai dziedātājs, kurš ilgāku laiku ir uz skatuves, zinās pateikt, ka, lai uzturētos daudzu simtu, tūkstošu acu priekšā, lai noturētu savu es, savu harizmu, savu sludināšanas vēlmi, lai padziedātu cilvēkiem par to, kas sakrājies uz sirds, ir jābūt lielam spēkam. To katrs nevar izdarīt.

– Grupā “Afroambient” darbojas arī jaunas, smalkas meitenes. Viņām tas ir pa spēkam?
– Viņas var izturēt, jo patīk tas, ko dara. Ziemeļnieku tautas ir kautrīgas, tāpēc to trūkums ir tas, ka nespēj atvērties deju spēlei, dejai ar sevi, dejai ar citiem. Bet “Afroambient” meitenes to ir iemācījušās. Viņām patīk tas, ka perkusiju spēlēšana rada seksīgu noskaņu, dzīvie rimti rada frekvenci, basi uzdzen asumu.

– Kas ir tie cilvēki, kas jūs atrod, kas vēlas ar jums spēlēt, kāda ir viņu motivācija? 
– Kā nu kuram. Vienam tā ir relaksācija. Nāk cilvēki ap 40 gadiem, ierodas kundzītes gados, jaunieši, studenti. Vecākā paaudze nāk divreiz nedēļā kā uz aerobikas nodarbībām. Viņi pat nepretendē uz koncertiem, bet vienkārši mācās savam priekam.

– Vai jebkurš var iemācīties spēlēt perkusijas? Lasīju, ka to nebūtu ieteicams sākt darīt jaunākiem par četrpadsmit gadiem.
– Jā, jo rokas vēl nav attīstītas un arī uzmanību var noturēt īsu brīdi. Par to esmu pārliecinājies, strādājot skolās ar dažāda vecuma bērniem. Tā kā viņi ir nepacietīgi, nepārtraukti ir kaut kas jāmaina. Tāpēc visbiežāk kaut ko veidojam, gatavojam instrumentus. Tas viņiem ir interesantāk, nekā spēlēt bungas. Jo tad ir jāmācās viens, otrs ritms, bet tas viņiem ir par sarežģītu, viņi to nesaprot, tāpēc paliek garlaicīgi.

– Ar kādiem instrumentiem darbojaties?
– Pirmais instruments ir džambis, tad tam klāt nāk kongas, kalabas, šeikeri, afrikāņu svilpes, marakasi.

– Šķiet, ka jūs ritmu spētu radīt ar jebko.
– Ritms ir visur, tas pulsē pat visdziļākajā klusumā. Arī augšā kalnos, kad neko vairs nedzirdi, kad apkārt nav putnu un pat pazudis vējš, ļoti labi var sadzirdēt pats savus sirdspukstus. Pasēžot divdesmit minūtes pludmalē vai mežā, var sajust sevi saistībā ar pasauli. Vajag tikai atvērt sirdi. Ja mēs to sapratīsim, tad dzīvosim mūžīgi.

– Jūs skatītājus piesaistāt ne tikai ar savu mūziku, bet arī ar tērpiem. Vai arī tie vesti no Āfrikas?
– Sākumā tērpus vedu no Āfrikas, bet tagad tas vairs nav nepieciešams, jo tos šuj mana mīļotā sieviņa Maija Sējāne, kura ir tērpu dizainere. Viņa darina tērpus ne tikai mums, bet vēl daudziem citiem, piemēram, popgrupai “Knīpas un knauķi”, bērnu izrādēm. Viņai uz to ir liels ķēriens. Maijā, tāpat kā visos Sējānos, mīt māksliniecisks gars.

– Vai ģimene dzīvo vienā ritmā ar jums, vai ir pieņēmusi jūsu dzīvesveidu, varbūt arī iemācījusies spēlēt perkusijas? 
– Pēdējā intervijā vīratēvs Juris Sējāns (grupas “Menuets” dalībnieks) pieminēja, ka viņa vecākā meita Maija ir apprecējusi vīru Nilu Īli, kurš nodarbojas ar Āfrikas ritmiem. Pieļauju, ka esmu pieņemts Sējānu ģimenē kā radinieks, kā viena no sastāvdaļām. Par mūzikas lietām mēs saprotamies, bet skaidrs, ka viņiem ir sava mūzika, ko viņi izjūt, raksta, man atkal sava uztvere. Bet tas nevienu brīdi netraucē, bet pat palīdz. Koncertos mēs mierīgi varam saspēlēties – “Menueta” dziesmas ar afrikāniskiem ritmiem kopā skan ļoti labi.

– Vai arī jūsu ikdienā, ne tikai mūzikā, ir kaut kas ienācis no afrikāņu gara, viņu dzīvesveida?
– Protams, tas nav kaut kas konkrēti, bet kādas atsevišķas niansītes, ko esmu pamanījis Āfrikā, ir ienākušas manā ikdienā, piemēram, pats gatavoju afrikāņu ēdienus.

Jāsaka, ka daudziem priekšstats par Āfriku ir radies nepareizs, piemēram, ka tur visi dzīvo nabadzībā un ātri mirst. Tie ir pilnīgi meli. Pie mums mirst vairāk nekā pie viņiem, pie mums izdzīvot ir daudz grūtāk nekā pie viņiem. Ja pastaigāsi pa kādu pilsētu Āfrikā, nevienā brīdi neieraudzīsi izbadējušos bērnu. Jā, slimnīcās ir slimi bērni, bet visās pasaules slimnīcās ir slimi bērni. Ja televīzijas kanāls “Discovery” rāda slimus Āfrikas bērnus, tad lai aiziet uz Rīgas slimnīcām un paskatās, kas tur notiek. Vajag aizbraukt uz Krāslavu, tas vispār ir ārprāts, kā bērni dzīvo. Drīzāk mums vajadzētu glābt pašiem sevi, nevis meklēt, ko glābt Āfrikā.

– Liepājnieki jūs varēja dzirdēt grupas “Menuets” jubilejas koncertā un festivāla “Tele2 Baltic Beach Party”. Vai mēs jūs varētu sagaidīt ar savu, plašāku programmu? 
– Pagājušo gadu Kongresu namā Rīgā man bija liels muzikāls uzvedums, kuram gatavo DVD. Lai Liepājā notiktu šāds koncerts, būtu jārunā ar producentiem, jāmeklē lieli finansiāli līdzekļi. Pašlaik koncertu izmaksas ir ļoti lielas, būtu nepieciešami astoņi, desmit tūkstoši. Nezinu, vai es ar savu piedāvājumu Liepājā varētu kādam uzbāzties. Protams, ja būtu iespējams, es varētu Liepājas teātrī piedāvāt koncertu, kurš būtu veidots no dažādu tautu instrumentālās mūzikas uzvedumiem. Man ir bijuši vairāki koncerti, kurus noteikti varētu parādīt Liepājā.

Viss koncertā atspoguļotais ir mūsu pašu radīts, nekas nav no citiem paņemts, aranžēts. Arvien biežāk redzu, ka lieli un mazāki mākslinieki apstrādā, pārstrādā vecas tautasdziesmas. To klausoties, nodomāju: vai tiešām vairs nav neviena, kas varētu uzrakstīt kaut ko jaunu. Tas, ko es piedāvāju, nav komerciāls. Uz saviem koncertiem es neaicinu lielus māksliniekus, bet tie ir labi, profesionāli mūziķi. Bet es viņus nevaru visu laiku aicināt par nieka samaksu.

Bet cerība mirst pēdējā. Es ticu, ka arī Liepājā kādreiz notiks kāds mūsu koncerts.

Perkusija (no latīņu val. – klauvēšana, sišana) ir instruments vai jebkurš priekšmets, kas rada skaņu, to sitot, kratot, berzējot vai jebkā citādāk izraisot vibrācijas.

Āfrikas kultūrā perkusijām atvēlēta nozīmīga vieta. Tās ir neatņemama mūzikas sastāvdaļa, savukārt mūzika tiek izmantota dejā un rituālos. Gan mūzika, gan rituāli ir cieši saistīti ar dabu un tās ritējumu, līdz ar to dažādo instrumentu kopums ir kā neliels dabas atspoguļojums ritmā. Katram instrumentam ir noteikts skanējums un nozīme, taču mūzikā tie nav pakļauti stingriem noteikumiem, svarīga ir nepiespiestība un improvizācija.

Uzziņai

Jau vairāk nekā piecpadsmit gadu Nils Īle nodarbojas ar etnoperkusiju spēles tehniku. Šo gadu laikā Nils ir daudz ceļojis (Āfrika, Indija, Itālija, Holande, Sibīrija u.c.) un papildinājis savu spēles tehniku, kā arī pilnveidojis zināšanas un izpratni par ritma būtību un spēku.

Pirms astoņiem gadiem ir izveidota pirmā un līdz šim vienīgā Latvijā *etnoperkusiju spēles studija “Kanisaifa”, kurā gan mūziķi, gan citi interesenti, kas vēlas pilnveidoties, apgūst dažādas ritmiskas kompozīcijas.

Nils Īle ir piedalījies vairākos starptautiskos (Somija, Zviedrija, Lietuva, Maskava, Pēterburga u.c.) festivālos, kā arī Baltijas mūzikas projektos. Viņš ir sadarbojies ar daudziem māksliniekiem, kopīgi veidojot performances gan vizuālās mākslas, gan teātra un kino pasākumos.

“Afroambient” ir Nila Īles izveidota perkusionistu grupa, kas jau vairākus gadus darbojas Latvijas mūzikas jomā. Grupā apvienojušies etnoperkusijas studijas “Kanisaifa” studenti.

Perkusijas instrumenti:

bungas – iya’lu Dunedin. Šis ir viens no svarīgākajiem afrikāņu instrumentiem, jo tiek spēlēts gandrīz visās situācijās, kur nepieciešama mūzika. Dažādas skaņas tiek panāktas, turot bungas zem rokas, spiežot savilktās stīgas un vienlaikus sitot pa bungu membrānu ar izliektu sitamo kociņu;

džamba – ar ādu pārklātas bungas. Skaņu panāk sitot rokas pret membrānu. Šīs bungas ir neatņemama Rietumāfrikas mūzikas un rituālu sastāvdaļa. Izgatavo lielākoties no koka un jēlādas;

afrikāņu svilpes – svilpes arī ir svarīga Āfrikas mūzikas sastāvdaļa. Šīs no koka izgatavotās svilpes izmanto dažādos gadījumos – iniciācijas un bēru rituālos, kā arī kā signālierīci starp medniekiem vai karotājiem;

arfa – populārs instruments ceļojošo tautu mūzikā;

mbira – mūzikas instruments, kas sastāv no koka dēlīša, kam pievienoti stingri, tomēr kustīgi metāla taustiņi, dēlītis tiek pievienots pie kāda rezonatora lai iegūtu dobju skaņu.

Inita Gūtmane,

Patiecoties savai harizmai un atraktivitātei, Nils Īle spēj aizraut dažādu tautību ļaudis.