Lai demonstrētu un iepazītu dažādu tautu kultūras tradīcijas, ik pa četriem gadiem kādā pasaules vietā norisinās folkloriāde. Šogad ļaudis no visas pasaules pulcējās Meksikā, kur Latviju pārstāvēja arī divi liepājnieki – Solveiga Pētersone un Sandijs Kūlainis. Solveigu un Sandiju uzaicināja no Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa, un viņiem bija jāprezentē Kurzeme. Dažādus Latvijas novadus, to tradīcijas un tērpus Meksikā demonstrēja pavisam 24 cilvēki.

Garais sauciens un “Dvieļu deja”

Solveiga un Sandijs Meksikā – šajā mums tik eksotiskajā valstī – pavadīja trīs nedēļas, kuru laikā abi liepājnieki piedzīvoja vairākus, kā paši saka, kultūršokus. Klimata, ēšanas kultūras un cilvēcisko attiecību ziņā.

“Jāsāk ar to, ka lidojām trīspadsmit stundas, nolaidāmies Meksikas galvaspilsētā, un tad vēl divpadsmit stundu brauciens ar autobusu, līdz nonācām pilsētā, kur notika šis vērienīgais festivāls – Zakatekā. Interesanti bija arī tas, ka mēs, Latvijas delegācija, savstarpēji nebijām pazīstami, tātad tā bija iepazīšanās arī citam ar citu,” saka Solveiga. Zakateka liepājniekiem ļoti patika, tā ir pasludināta par UNESCO aizsardzībā esošu pilsētu. “Jauka vieta, kurā no visiem stūriem jūtama senatnes elpa.”

Festivālā latvieši ne tikai nodemonstrēja, cik bagāti ir dažādu novadu tautastērpi, bet arī uzstājās ar koncertiem. “Dziedājām, dejojām un muzicējām,” saka liepājnieki. Priekšnesumi bija sagatavoti tā, lai būtu gan kopējais repertuārs, kurā piedalījās visi, gan lai izceltos katrs novads. “Mēs bijām Nīcas tautastērpā, dziedājām dziesmas, rādījām savu garo saucienu. Mani pašu pārsteidza, ko rādīja citi novadi. Zemgales pārī bija vīrs ar koka tauri, kurš ar to signalizēja, ka te nāk Latvija. Apguvām citu reģionu dziesmas, lai varētu piedziedāt klāt, pārējie savukārt piedziedāja mums. Bija priekšnesumi, ko ar vīru izpildījām tikai divatā. Pirmo reizi mūžā dejoju, mēs abi iemācījāmies un rādījām desmit dejas,” pastāsta Solveiga. Liepājnieki rādīja gan straujas, gan lēnākas dejas: “Dejojām kadriļu, krakovjaku, “Goda soli”, “Garo danci”. Dūdu pavadījumā bija iznāciens un nogājiens, tas bija skaisti.” Solveiga vēl piemin, ka meitenes dejoja “Dvieļu deju”: “Pilnīgi jauna pieredze! To biju redzējusi, biju mācījusi bērniem, bet ne pati dejojusi! Programmu variējām, katra reize bija atšķirīga, un rādījām to gan uz brīvdabas estrādēm, gan  arī teātrī.”

Aizslietnis līdz pusaugumam

Abi Meksikas braucēji piemin, ka izšķirties par šo tālo ceļojumu palīdzējis galamērķis. Meksika mums daudziem šķiet eksotiska un neparasta. Ar savu vēsturi un cilvēkiem. Tā bija arī Sandijam ar Solveigu. Pirmā iepazīšanās ar īsto Meksiku viņiem sākās divpadsmit stundu garajā ceļā uz norises vietu. Tur bija nakts, bet Latvijas cilvēku bioloģiskais ritms prasīja dienu. Pirmā pietura un pirmais kultūršoks bija – dubļi, pie veikala durvīm gulošs suns, tualetē – divas pēdas virs bedres un aizslietnis līdz pusaugumam. “Vēlāk sapratām, ka līdz pusei tas aizsedza tikai mūs. Meksikāņi izrādījās daudz mazāka auguma cilvēki,” paskaidroja Solveiga.

Liepājnieki aizveda arī Nīcas tūrisma biroja līdzi iedotos tautiskos darinājumus – adītas vilnas zeķes, izrakstītus dūraiņus, lina pirts dvieli, dzintara krelles un auskarus, kurus izlika komercizstādē. “Tās vilnas zeķes bija domātas bērniem, bet Meksikā tās sev iegādājās pieaugušie. Zeķes nopirka uzreiz, tās viņiem ļoti patika. Mums šķita, kur tādā karstumā liks vilnas zeķes, bet, ja mums plus divdesmit grādu ir ļoti silts, tad viņiem tas skaitās aukstums,” paskaidroja Sandijs. “Mēs uzstājāmies kādā pilsētā, kur laukā trīsdesmit deviņi grādi, bet vietējie bija visi satuntuļojušies apģērbā.”

Kā jau varētu domāt, karstums vēsās Baltijas jūras piekrastes ļaudīm lika krietni pasvīst. Lai gan pirmajās dienās Zakatekā bijis visai auksti – tikai plus piecpadsmit grādu. Taču jau pēc laika Meksika parādīja savu īsto dabu!

“Mēs pacietām visu godam, un visur vilkām pilnus tautastērpus! Vistrakāk bija Viktorijā, kur bija četrdesmit grādu karstums. Iekštelpās strādāja kondicionētāji, kad iznācām no tām, tad bija sajūta, ka mūs pārņem karsta fēna pūsts gaiss!”

Ne tekila, bet maskala

“Ja mums Meksika asociējas galvenokārt ar tekilu, tad viņiem populārāks ir dzēriens, ko sauc par maskalu. Kā paši saka – tā pati tekila, tikai ražota īstā reģionā. Pārsteidza ielu ēdināšanas kultūra. Izskatījās, ka katrs, kurš vēlas nodarboties ar biznesu, izliek uz ielas kādu galdu, plastmasas kastes, turpat uz ielas uz apķepušas plīts silda savas tortiljas, taisa tako, visu ņem ar rokām. Visi ap to spieto, turpat ēd. Vai, piemēram, mājās sacep pīrāgus, uzliek savam pusaugu bērnam grozu kaklā ar šiem pīrāgiem, pats iet līdzi un tirgo! Un neredzējām, ka no kāda, kurš izgājis tirgoties, nepirktu!” redzētajā dalās liepājnieki.

Vēl spilgts piedzīvojums viņiem bija brauciens ar vietējām laivām pa Mehiko kanālu tīklu.  “Tādas košās krāsās izkrāsotas plakanas laivas, kurām ir jumtiņš un pa vidu galds,” sapņaini atceras Solveiga. “Mums tepat Liepājas rajonā var izbraukt ar šo laivu atdarinājumiem,” vērsa uzmanību Sandijs. Bet Solveigai atmiņā, kā viņi brauca, kā vietām koki bija pārliekušies pāri ūdenim, kā uzpūta viegls vējiņš, mazinot svelmi, un kādas tur auga puķes –  lielas eņģeļu taures un mums tik ierastās lauztās sirdis vismaz bērna dūres lielumā. “Un tad vēl kaktusi! Lieli, iespaidīgi un – garšīgi. Garšīgi ir jaunie dzinumi, kurus noplūc ar cimdiem, attīra. Zaļš, kraukšķīgs kā gurķis, bet salds, salds! Nemaz nevar pateikt, cik salds,” min Solveiga. Un Sandijs precizē: “Nu, kā kaktuss!”

Foto kopā ar latviešiem

Folkloriādē bija pārstāvētas apmēram sešdesmit valstis. “Tajā lielajā kopainā neizjutām pastiprinātu interesi par Latvijas tērpiem un mums pašiem. Nāk, tur Paragvaja, kuriem krāšņi un iespaidīgi tērpi, ar pāvu spalvām rotāti, šveicieši nāk un velk savas lielās tāšu taures. Bet atsaucība gan bija liela, gājienā katra tauta saņēma aktīvus sveicienus un saucienus: “Mēs jūs mīlam, atbrauciet vēlreiz!” Skatītājiem ļoti patika mūsu arheoloģiskie tērpi, kuros bija tērpti muzikanti.”

Kad Zakatekā bija pagājušas folkloriādes desmit dienas, delegācijas viesojās citos Meksikas reģionos. Latvieši kopā ar mājiniekiem, portugāļiem un Taiti pārstāvjiem aizbrauca uz Viktoriju. Tur gan mūsējie ne soli nevarēja paspert, visi gribēja nofotografēties kopā ar latviešu tautas meitām un dēliem. Jā, un vēl meksikāņu tauta ir ļoti atsaucīga. Nemaz nebija daudz jāpiepūlas, lai skatītāji kāptu uz skatuves un gribētu darboties līdzi. Viņi pat sauca: “Ņem mani, es gribu!”

Vēl kas raksturīgs meksikāņiem – ka nekas nesākas norunātajā laikā. Vienīgi nekavējās koncerti, uz kuriem cilvēki bija iegādājušies biļetes. Saziņas valoda ir tikai un vienīgi spāņu.

Un vēl, ko novēroja latvieši – ja mēs daudz runājam par maijiem un actekiem, par viņu seno kultūru, tad vietējie iedzīvotāji paši to nevēlas atcerēties un pieminēt. Viņiem tā nogrimusi pagātnē. “Mēs varam būt laimīgi, ka varam dzīvot savā zemē, runāt savā valodā!” saka Sandijs un Solveiga.