Reiz akmeņkalim Tenim Mīlbretam kāds skolas puika pajautājis, vai viņš prot kalt arī metālu. Meistars atbildējis: “Ja vajadzētu, kaltu arī to, bet man patīk strādāt ar īstu Latvijas laukakmeni.”

Rīgas kuldīdznieks

Uz Rīgas akmeņiem augušais T. Mīlbrets Kuldīgā darbnīcu ierīkoja pirms teju trīsdesmit gadiem. Kurzeme neesot bijusi sveša – tēvs un mamma nākuši no Liepājas puses, bet sieva no Kuldīgas. Mazo pilsētiņu izvēlējies par darbības vietu, jo tolaik te nav bijis neviena kapu pieminekļu akmeņkaļa, tikai pārdevēji. Un joprojām neesot neviena cita, kas ar rokām apstrādā laukakmeni, darinot, kā pats meistars teic, mūža pasi – to pēdējo liecību, ka no tāda līdz tādam laikam dzīvojis kāds cilvēks. Mīlbrets esot austriešu uzvārds, bet Tenis ar svešām zemēm nejūt radniecību. Reiz gan kāda Itālijā dzīvojoša tante, kas kara laikā apprecējusies ar itāli, sākusi meklēt savas saknes. Atklājusi, ka savulaik kāds viņu kopīgs vecvecvectēvs kopā ar muižnieku ģimeni kā pavārs ieradies Latvijā, un tā tie Mīlbreti te savairojušies. Dziļāku izpēti neviens nav apņēmies veikt. “Esmu latvietis, Rīgas kuldīdznieks, un man ar to pietiek,” nosmej akmeņkalis.

Tas nav sieviešu darbs

Amata prasmi Tenis mācījies pie tēlniekiem, sācis pie Mārtiņa Zaura, no viņa apguvis pamatus. Tad ilgi strādājis kopā ar Juri Mauriņu. Rīgas kuldīdznieks nosmej, ka tajā laikā nez cik lielu un mazu ļeņinekļu izkalts, sazin kur tie tagad mētājas vai ir sadrupināti ceļu būvniecībā. Kādu brīdi sadarbojies ar Kuldīgas novadnieci Līviju Rezevsku. Pilsētas dārzā nesen piedalījies talkā, lai nospodrinātu viņas radītās suitu sievas, no kurām vienu pats reiz kalis. “Tēlnieka darbs ir izveidot no ģipša figūru, mans – izkalt to akmenī,” skaidro akmeņkalis. “Nē, nevis izkalt to figūru, bet nokalt no akmens lieko. Suitu sievas kalām atsevišķi. Kad ar kolēģi salikām kopā, Līvija nāca, skatījās. Gaidīja, kad krīt īstā gaisma, tad pati vaiga sviedros tur ņēmās, piepucēdama ar kaltu. Tāpat Lea Davidova-Medene. Strādājām kopā tēlnieku placī. Skatos, kā viņa mokās, berzdama ar rokām. Eju klāt, piedāvāju pneimatisko kaltu. Viņa atsaka, jo no tiem aparātiem bail esot. Tad es viņai palīdzēju, līdz Lea pati sadūšojās ņemt ierīci rokās. Vēlāk atzina, ka tik traki nemaz neesot. Neatceros, kādu portretu toreiz kala Vija Dzintare. Knibināja, knibināja, atkal gāju palīgā, un viņa tik atviegloti nopūtās. Tēlniecība nav sieviešu darbs. Tam vajag spēku. Varbūt var tādas sīkas skulptūriņas taisīt. Bet kaut kā latviešu sievietēm ir diezgan monumentāli darbi.”

Kur latvieši guļ

Tenis neslēpj, ka akmeņu kalšanai pievērsies nevis cēlu mākslas ideju virzīts, bet gan vienkārši finansiālu apsvērumu dēļ. Jau jaunībā gribējies būt patstāvīgam, strādāt nevis padomju valstij, bet sev. “Dienā kalpoju valsts darbā, vakarā gāju pie mākslinieku kungiem, tolaik viņi labi pelnīja. Tagad mēnesī tādu naudu neizkalt, kā tad pāris stundās. Tu vari taisīt kapu pieminekli, galda virsmas, skulptūras. Vari šķelt akmeņus ar rokām un slīpēt ar mašīnu. Mūsdienās akmens vairs nav jāpārzina. Kā rūpnīcā. Ieliec automātikā un spaidi tik podziņas. Nopulē un atdod pasūtītājam. Es vēl daru pa sovetski. Visu ar rokām. Viena lieta – tās iekārtas šausmīgi dārgi maksā, jābūt ļoti lielam apgrozījumam, tām jāstrādā dienu un nakti, lai atpelnītos. Redzams taču, ka pilni kapi ar portretiņiem, ko lāzera mašīnīte taisījusi. Katrs nepraša tādu var izgatavot. Tur ir tā otra lieta: izkalt portretu ar rokām, ar adatiņām – tā jau ir māksla. Pie tāda akmens tu strādā individuāli. Diemžēl šodien to vairs nenovērtē. Pasūtītājam interesē, lai būtu lētāk. Rūpnīcas prece vienmēr bijusi lētāka nekā cilvēka roku darbs. Nu jau Kuldīgas Meža kapi kļūst melni kā Bolderāja. Nesen tur biju. Kur vien skaties, visi akmeņi, stāvus vai guļus, melni noštancēti. Citu krāsu nav. Pēkšņi kaut ko brūnu ieraudzīju. Gāju skatīties – laukakmens. Tātad latvieši tur guļ. Es jau neko nesaku, akmens ir un paliek akmens, bet kad visus tos pataisa vienādus kā tādus alvas zaldātiņus…”

Jaunās paaudzes māksla

“Mūsdienu tēlniecība? Neko sliktu nevar teikt, gribi izrādīties, jāiet laikam līdzi. Tas nav priekš manis. Nesen biju izstādē, kopumā darbi diezgan labi. Eju vienam akmenim garām, skatos, ka palikušas borēšanas pēdas – šķemba slikti noplīsusi. Bet nosaukums darbam skaists – “Spārni”. Nu tad bija skaļi jāsasmejas, ka katram akmeņkalim pilna darbnīca ar tādiem spārniem. Citā izstādē redzēju akmeni, kurā tā primitīvi ieborēts un atstāts perforators. Ja tā ir tēlniecība, tad es esmu Ķīnas ķeizars. Feldbergam (tēlnieks Ojārs Feldbergs, Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja saimnieks – aut.) bija vides objekts – siena gubiņa pļavā. Kas senāk bija dabiska lieta lauku ainavā, to jaunā paaudze tagad uztver kā mākslu.”

Nav viegli īsto atrast Kad jautāju meistaram, kādi mūsdienās ir Latvijas laukakmeņi, viņš atbild, ka tie joprojām ir visskaistākie. Varbūt mainījusies cilvēka attieksme, bet akmeņi saglabājuši daudzveidību, krāsainību, pievilcību. “Nu to neviens nevar pateikt, kurš labāks vai sliktāks. Akmeņkalis redz, kā tās šķiedras iet, kā plīsīs, kaut mūsdienās var pārplēst arī pret šķiedru, taču tad daudz lielāks darbs jāiegulda. Zemnieki sūdzas, ka arkls salauzts – tur, kur pērn gludi gājis, pēkšņi akmens no zemes izaudzis. Tos lielos ilgi spiež ārā, bet mazie kā sēnes nāk. Akmeņu mums netrūkst un netrūks, vienīgi ap Rīgu viss jau aptīrīts. Tomēr skaistam piemineklim arī laukos nemaz tik viegli tos nevar sadabūt. Kādus tik ceļus un neceļus esmu izbraukājis. Četras piecas metāla birstes vienmēr līdzi, jo krāvumi sūnām apauguši. Jāredz, vai akmens nav saplaisājis. Kad minūtes 10 – 15 esi berzis un redzi, ka apakšā tomēr nav meklētais, paliek žēl iztērētā laika.”

Ne sēts, ne stādīts, bet dārgi maksā

“Pasūtītāji gan nesaprot, ka man akmeņi no gaisa nekrīt. Tie jāatrod, tie ir smagi, vajadzīga lielā tehnika. Kabilē nomaļā vietā biju noskatījis akmeni vienai kundzītei. Pie reizes domāju izcelt vēl kādus, jo viena dēļ nav vērts braukt. Piebraucam, darbojamies. Skatos, nāk pār lauku tantuks ar nūjiņu. Drīz aiz viņas – večuks ar bisi plecā. Rājas, ka laukus izbraukājot. Bet tas nebija īstais iemesls. Sargāja savus akmeņus. Kad nu es iedevu dažas naudaszīmītes, tad tantuks bija tik pateicīgs. Vairākas reizes slavēja, teica, lai Dievs mūs sargā. Bet ir bijis tā, ka par vienu akmeni, kas cilvēka ne sēts, ne stādīts, bet pats no zemes nācis, pieprasa tādu summu, kādu ar trīs izciliem pieminekļiem neatpelnīt. Tas akmens nemaksā neko, kamēr guļ uz lauka. Tiklīdz tu pieskaries, tā uzrodas īpašnieks. Un grūti pateikt, par ko tieši jāmaksā.”

Izskats un būtība

“Man ir bijuši pasūtītāji, kas ne tikai novērtē akmens izskatu, bet arī tā būtību. Bija tuvinieki, kas atcerējās, ka vecaistēvs, vedot govis ganos, vienmēr piesēdis uz kāda akmens. Tad nu viņi gribēja, lai piemineklis būtu tieši no tā. Uztaisīju tādu smuku, kā beņķīti, un ar uzrakstu, kam tas veltīts. Var jau būt, ka akmenim ir enerģija, es to nejūtu. Man akmens ir materiāls, no kura radīt pieminekli, pēc iespējas vairāk saglabājot laukakmens, tas ir, īsta latviešu akmens, būtību.”

Savam tēvam, Liepājas un Nacionālā teātra, kā arī vairāku latviešu kinofilmu aktierim Arnoldam Mīlbretam (1905–1968) dēls beidzot atradis unikālu akmeni ar lielām porām, it kā kāds tās būtu filigrāni izstrādājis. Otra tāda pasaulē noteikti neesot. Un vispār vienādu laukakmeņu neesot.

Tenis Mīlbrets

/ Dzimis 1954. gadā.

/ Akmeņkaļa amata prasmi mācījies praksē.

/ Sadarbojies ar vairākiem pazīstamiem tēlniekiem.

/ Smejas, ka viņam visas izstādes tikai kapos.

/ Mīl Latvijas laukakmeni.