Liepājas muzejā kopš marta apskatāma
izstāde “Liepājas ģerbonis laikmetu gaitā”. Kā lauva atradusi liepu,
kā mainījies ģerboņa atveidojums, kā pilsētvidē dzīvoja un joprojām dzīvo šie
tēli?

Vairāk jautājumu nekā
atbilžu

2007. gadā izdotajā grāmatā “Heraldika” tās autors Imants
Lancmanis pauž atziņu: “Heraldika ir tā nozare, kurā īpaši spilgti
izpaužas gan dziļa sabiedrības nezināšana, gan agresivitāte no to cilvēku
puses, kuri pretendē uz kaut kādām zināšanām šajā jomā. Pasaules heraldikas
kongresā Bezansonā 2000. gada maijā referenti secināja, ka heraldika pieder pie vismazāk apgūtajiem zinātnes novadiem un ka ar to
saistīto aizspriedumu un kļūdainu pieņēmumu ziņā cilvēku vairākums dzīvo tikai
dziļos maldos, kādi nav atrodami nevienā citā atziņu laukā.” Un turpina: “Heraldiskās
zīmes ne vienmēr var interpretēt, nepastāv noteikta heraldisko figūru
simbolika, bet ģerboņi atspoguļo katra laikmeta vispārējo abstrahēšanās līmeni,
kad specifiski heraldiskiem jēdzieniem tiek pievienoti literāri, filozofiski un
emblemātiski priekšstati un tēli.”

Lasot šo Imanta Lancmaņa atziņu, kļūst saprotams, ka viennozīmīgi
skaidrot ģerboņa simboliku nav iespējams. Vien meklēt tā saknes. Tās atrodamas
17. gadsimtā, kad Livonijas kara laikā izveidojās Kurzemes un Zemgales
hercogiste. Tā līdz pat 1795. gadam bija vasaļvalsts Polijas pakļautībā.
Hercogistes ģerbonī lauva simbolizē Kurzemi, bet alnis – Zemgali. 1625. gada
18. martā, hercogam Frīdriham atrodoties Grobiņas pilī, Liepājai tiek dāvātas
pilsētas tiesības.

Pilsētu jeb pašvaldību ģerboņi Eiropā attīstījušies no pilsētu zīmogiem.
Iespējams, ka savu pirmo zīmogu Liepāja saņem drīz pēc pilsētas tiesību iegūšanas,
bet senākais līdz mūsdienām saglabājies zīmogs ir datējams ar 1635. gada 26.
septembri un pievienots maiznieku cunftes zeļļu amata šrāgām (statūtiem). Tagad
šis pergaments glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

Ģerboņa turpmākā gaita ir kā ceļš, kur aiz katra līkuma – jauns
pārsteigums. Mainās lauvas atveids, liepa sāk zaļot citādāk, ģerboņa vairogs
maina krāsu. 

19. gadsimta blondā lauva

Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas 1845.
gadā tapis Liepājas ģerboņa apraksts, kas sniedz gan sapratni par 19. gadsimta
ģerboņa atveidu, gan palīdz atrast tā seno prototipu. Apraksts: “Zilā laukā saslējies zelta lauva ar izbāztu
sarkanu mēli un virs muguras paceltu dubultu asti. Ar ķepām viņš balstās pret
blakus esošu zaļas liepas stumbru.” Un turpat piezīme: “Rakstiskas ziņas par ģerboņa
piešķiršanu pilsētas arhīvā nav atrastas. Ģerboņa aprakstam tāpēc galvenokārt
izmantots kopš seniem laikiem lietots pilsētas zīmogs, un kāds, neapšaubāmi 17.
gadsimtā izgatavots, kolorēts, akmenī kalts ģerbonis, kas atrodas Annas baznīcā.”

Ģerbonis – senākais pilsētvidē – tur atrodas joprojām. Domājams,
dievnama koka celtnes apmūrēšanas laikā no 1671. līdz 1675. gadam, to Sv. Annas
baznīcai dāvinājis tirgotājs Johans Ostergardens. Uzmanīgi aplūkojot to šodien,
redzams, ka lauvas atveids bijis zelta krāsā, bet pamatne zila.

Seko 1865. gads un pilsētas birģermeistara Johana Frīdriha Ekhofa
parakstīts Liepājas pilsētas maģistrāta ziņojums Kurzemes guberņas valdībai:
“Šis valdības apstiprinātais ģerbonis par paraugu izmantojis ģerboni, kas
kalts akmenī un kolorēts, atrodas Liepājas Annas baznīcā, un neapšaubāmi
izgatavots 17. gadsimtā, (..) Liepājas pilsētas zīmogs, kas saglabājies no
senākiem laikiem, ir pilnībā identisks ar šo ģerboni.”

Špēra kungs dusmojas

1911. gada “Libauscher Kalender” Eduards Frīdrihs Špērs
publicē rakstu par Liepājas ģerboņa vēsturi. Tajā ir ne viena vien kļūda jeb
neprecizitāte, taču attiecībā uz ģerboni viņš ir konsekventi principiāls:
“Heraldisks dzīvnieks vispār nav domāts tam, lai kalpotu par ilustrāciju
Brēma grāmatai par dzīvnieku dzīvi, – tas ir vienīgi saskaņā ar speciāliem
heraldikas likumiem stilizēts tēls. Ar to, protams, nav domāti lopiņi ar lielām
galvām un tievām kājiņām, kādus pie mums visai bieži redz uzgleznotus vai
iespiestus; tie ir ģerboņu briesmoņi, kas dažādos svinīgos pasākumos tik
nepatīkami aizvaino ikviena kaut cik mākslinieciski izglītota cilvēka acis, ka
tos būtu jānovieto iespējami augstu pie sienām.” Taču arī uzslava turpat
līdzās: “Vislabāk – smalkā rokoko
ietvarā, lai gan vēja un laika apstākļu bojāts, izskatās ģerboņa cilnis vācu
baznīcas portālā” (tagad Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāle. – U. G.).

Viņš skarbi kritizē ģerboņa krāsas: vairogam
jābūt sudrabā, kuru var aizstāt baltā krāsa, lauvam – sarkanam: “Kas
attiecas uz mūsu pilsētas ģerboņa krāsām, tad jāsaka, ka pār tām jau ilgāku
laiku valda nelaimes zvaigzne. Mūsdienās lietotais kolorējums, kā tas noteikts
arī guberņas likumdošanā, ir: sarkans lauva pie zaļa koka zilā vairoga laukā.
Tā nu šis ģerbonis – skaisti raibs un nepareizs – dižojas pie rātsnama jau
gandrīz vesela gadsimta garumā.” Rātsnams atradās Kungu ielā 21 un gāja
bojā 1941. gada jūnijā Otrā pasaules kara pirmajās dienās. Līdzīgi vārdi par
tajā pašā laikā zudušo Biržas komitejas ēku un ģerboni tās fasādē: “Vienīgais
iepriecinošais piemērs vērojams biržas nama zelminī: šeit ģerboņa figūras tik
tiešām uzgleznotas uz balta vairoga. Tomēr pastāv aizdomas, ka šī patīkamā
izņēmuma iemesls nav vis pareizas atziņas, bet gan fakts, ka krāsotājam nejauši
aptrūkusies zilā krāsa.”

Liepa

Tās atveids ģerbonī vēstures tecējumā radījis visvairāk jautājumu. 17.
gadsimts. Kurzemes hercoga superintendants jeb luterāņu baznīcas augstākās
administratīvās varas nesējs Pauls Einhorns 
ar lielu entuziasmu nodevās latviešu mitoloģijas pētniecībai. Viņš deva
impulsu liepu saistīt ar vārdu “Liepāja” kā latvisko pilsētas
nosaukumu. 1845. gads: “Ģerboņa
figūras – liepas – klātbūtne, saskaņā ar tās aprakstu kādā senā hronikā,
izskaidrojama tikai ar to, ka pilsētas nosaukums ir “Libau” jeb
“Liepa”, kas latviski ir arī koka nosaukums.”  Arī E. F. Špērs 1911. gadā raksta: “Iespējams,
ka liepa pievienota ģerbonim kā mājiens uz vietas latvisko nosaukumu.

Taču Liepājas nosaukuma etimoloģiju jeb vārda cilmi nav iespējams
pamatot ar vārdu “liepa”. No pirmā pieminējuma 1253. gadā – Līvas
ciems jeb “villa, quae dicitus Lyva” Kursas dalāmajā grāmatā,
kas nepārprotami saistāms ar mūsdienu somu vārdu “liiva” – dubļi, gļotas
vai igauņu vārdu “smiltis”, nosaukums Lyva dažādos vēstures
avotos tiek lietots līdz 16. gadsimtam, kad notiek līdzskaņa “v”
nomaiņa ar “b”: “Liba” (1508), “Lybaw”
(1625), kas vēlāk kļūst par “Libau“.

Taču it kā latviskais nosaukums pamudina uz vēlmi liepu asociēt ar visu
latvisko Liepājā. Tā Krišjānis Valdemārs savai jaunības un skološanās laika
pilsētai 1879. gadā Maskavā dod “Īpašu uzdevumu Liepājas latviešiem”:
“Tagad Jaunliepāja top visvairāk uzbūvēta no latviešiem. Tiem nu liktenis,
acīm redzot, ir to lielo godu novēlējis, lai Liepājas latviešu vārds arī uz
priekšdienām paliek cieņā un godā, lai liepas visur, kur tas izdarāms, pie
namiem top stādītas un koptas…”

1925. gads. Liepāja gatavojas savas 300 gadu jubilejas svinībām. “Kurzemes
Vārdā” feļetons: “Uz lieliem svētkiem pošoties, pilsētas valdīšana
likusi nokrāsot svinībām piemērotā krāsā pilsētas namu.

Augstu pāri laika rādītājam virs rātskungu galvām pašā pajumtē tika
redzams Mencavas gadu simteņus vecais ģerbonis: Lauva stutē liepu. Lauva –
Mencavas augstākā vara, pārdzīvojusi visādas varas, cerams, pārdzīvos vēl
daudzus varenus kungus (..)

Ja nu šī vara nebūtu mūsu liepu stutējusi, kas gan būtu no mūsu varas
pāri palicis? Visiem lieliem kungiem ir savi stutētāji, un pēc mūsu zemes svētā
likuma tāds ir arī mūsu pilsētai.

Ļaunas mēles gan melš, ka lauva nemaz to liepu nestutējot, bet mēģinot
viņu apgāzt un rādot stutējamai liepai savu sarkano mēli un ar savu dubulto
asti vēdinot uz to pus, kura vairāk solot. (..)

Un var pat gadīties, ka sliktais vējš .. uznes uz tavu mūžīgi izstiepto
sarkano mēli kādu slimības dīgli un tu pats atstiepies un notirini savu
dubultasti.

Lai Dievs mūs pasargā no tam!”

1925. gada 31. oktobris

Valsts prezidents Jānis Čakste apstiprina un Heraldiskās komisijas priekšsēdētājs
Marģers Skujenieks paraksta Liepājas ģerboņa aprakstu: “Sudraba laukā
stāvoša lauva ar paceltu dubultu asti. Lauva ar priekškājām atspiežas pret zaļu
liepu vairoga labajā pusē.” (heraldikā labā puse nozīmē kreiso un otrādi.
– U. G.).  Ģerboņa autori –
Rihards Zariņš un Kārlis Krauze.

Šis ģerbonis atjaunots 1989. gada 9. jūnijā. Dokumentu paraksta Latvijas
Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Heraldikas
komisijas vadītājs Imants Daudišs.

Raksts sagatavots, izmantojot
Latvijas Valsts vēstures arhīva un Rundāles pils
muzeja arhīva materiālus, E. F. Špēra, K. Metinga, I. Lancmaņa, S. Šnē un J.
Gintnera pētījumus un publikācijas.