Pēc mēneša, martā, Liepājas Simfoniskais orķestris jau 15.gadu uz Starptautisko pianisma zvaigžņu festivālu sagaidīs izcilus mūziķus no 11 pasaules valstīm. Bet vēl ievērojamāku – 20. – jubileju šajā laikā atzīmē pats orķestris. Astoņdesmito gadu otrajā pusē cīņa par tā patstāvības statusu nebija viegla, tādēļ jo īpaši jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kuri to panāca.

Atgādināsim, ka Liepājas Simfoniskais orķestris ir viens no vecākajiem orķestriem Baltijas valstīs. Tas dibināts vienlaikus ar pirmo Filharmoniju Baltijā – 1883.gadā. Tātad kopumā tie jau ir 124 gadi. Pēc Otrā pasaules kara orķestra darbību atjaunoja 1947.gadā, balstoties uz Liepājas Mūzikas vidusskolas pedagogiem un audzēkņiem, tās kādreizējā ilggadējā direktora un diriģenta Valda Vikmaņa vadībā.

Jauns vēstures posms pavērās 1986.gada pašā nogalē, kad ar Liepājas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas 22.decembra lēmumu orķestris ieguva profesionāla orķestra statusu kā patstāvīga vienība, tādējādi kļūstot par otru simfonisko orķestri Latvijā. Tā pirmais koncerts notiek 1987.gada 3.aprīlī Liepājas teātrī, kura pirmajā daļā diriģenta Valda Vikmaņa vadībā skan A.Kalniņa “Mana dzimtene” un A.Jurjāna “Elēģiskais koncerts čellam ar orķestri”, solists Māris Villerušs, bet otrajā daļā ar diriģentu Laimoni Trūbu – J.Ivanova 20.simfonija un skaņu gleznas no mūzikas kinofilmai “Salna pavasarī”.

Kas bija tie Liepājas mūzikas dzīves patrioti un fanātiķi, kas, sadarbojoties ar Latvijas kultūras institūcijām un pilsētas vadītājiem, panāca šo lēmumu par profesionāla simfoniskā orķestra statusu? Būtībā tie bija abi divi orķestra diriģenti Laimonis Trūbs un Jēkabs Ozoliņš, kurš tolaik tajā spēlēja arī mežragu, bet šodien jau ir pazīstams, cienīts un mīlēts gan kā Simfoniskā orķestra un “Liepājas bigbenda”, gan kā Dziesmu svētku virsdiriģents un citu Liepājas muzikālo aktivitāšu ģenerators.

Jēkabs Ozoliņš atceras: “Vispirms jāsaka paldies visiem cilvēkiem, ierēdņiem gan no LPSR Kultūras ministrijas, LPSR Komponistu savienības par morālo atbalstu, gan no pilsētas izpildkomitejas, kuras priekšsēdētājs īsi pirms Atmodas bija Alfrēds Drozda, bet Kultūras nodaļas vadītāja – Maruta Pāvelsone. Viss beidzot atrisinājās ar brīdi, kad Liepājā ieradās Latvijas kompartijas centrālkomitejas 2.sekretārs Dmitrijevs. Liepājas orķestrim piešķīra pirmo valsts dotāciju 90 tūkstošus rubļu mēnesī, nosakot, ka pašiem jāveido orķestra sastāvs, pašiem jāpieņem lēmums, kādas būs algas, jāizstrādā nolikums un tā tālāk.

Mēs varam lepoties ar to, ka simfoniskā mūzika Liepājā skan jau no 19.gadsimta otrās puses. Svētās Trīsvienības baznīcas skapjos ir atrodamas šo koncertu programmas un skaņdarbu partitūras. Ir notikušas dižas lietas, daudzi koncerti. Sava loma bija arī Liepājas teātrim, kurā ir darbojusies gan opera, gan balets un, arī kā Muzikāli dramatiskais teātris tas iestudējis muzikālas izrādes, kurās, protams, spēlējis simfoniskais orķestris. Ja skatāmies no šodienas redzespunkta, tad var tikai pabrīnīties, kādas Liepājas operā tika uzvestas operizrādes, kādi slaveni dziedātāji te uzstājušies, kādi koncerti notikuši, tā ka simfoniskās mūzikas dzīve nav pārtrūkusi ne uz brīdi. Ja lasām tā laika presi, kur minēts, ka mēnesī notiek ap 40 koncertu, tad tas nozīmē, ka dienā notikuši pat pa diviem. Lielu vietu ieņēma arī Kūrmājas koncertzāle un koncertdārzs. Koncertdzīve nepārtrūka arī kara gados.

Kas attiecas konkrēti uz simfonisko orķestri, tad pēckara gados tas izvietojās Emiļa Melngaiļa Mūzikas vidusskolā. No turienes arī nāca gandrīz visa Liepājas muzikālās dzīves iniciatīva.

Tāpēc, ka tur koncentrējās profesionālie mūziķi, kas kaut ko arī spēja izdarīt. Praktiski simfoniskais orķestris turpināja savu misiju un par to paldies jāsaka tādiem diriģentiem, mūziķiem kā Kārlis Bunka, Jānis Dreimanis un Valdis Vikmanis, kuri saglabāja, vadīja un strādāja ar visiem tagad zināmo Liepājas Simfonisko orķestri. Starp citu, pasaulslavenā diriģenta Marisa Jansona tēvs Arvīds Jansons tad orķestrī spēlēja otro vijoli un tikai vairākus gadus vēlāk kļuva par Ļeņingradas simfoniskā orķestra diriģentu. Ar orķestri koncertprogrammas iestudēja tādi viesdiriģenti kā Leonīds Vīgners, Ilmārs Lapiņš, Otars Taktakišvili (Gruzija), Margarita Dvarjonaite (Lietuva) un citi.”

Tas, ka bija oficiāli akceptēts Liepājas Simfoniskā orķestra statuss, bija tikai sākums. Vajadzēja atrisināt virkni nopietnu problēmu gan par atrašanās vietu un pakļautību, gan atrast orķestrim māksliniecisko vadītāju utt.

“Tas nebija vienkārši,” turpina stāstīt Jēkabs Ozoliņš. “Komponists Agris Engelmanis gribēja, lai orķestris atrastos pie Mūzikas biedrības, Valdis Vikmanis – Mūzikas vidusskolā, bet es pastāvēju uz to, ka orķestrim jābūt autonomam. Beigās vienojās un pieņēma lēmumu, ka visi organizatoriskie un finansiālie darījumi notiks caur tolaik pastāvošo Estrādes biroju, kuru vadīja Ruta Kurpniece un kas bija pakļauts Liepājas pilsētas izpildkomitejai, kā mēs šodien saprotam – pašvaldībai. Un tā Liepājas Simfoniskais orķestris arī tagad ir pašvaldības iestāde, bet jau sadarbojas ar Kultūras ministriju, saņemot valsts dotācijas.

Lai varētu stabili strādāt un attīstīties, bija jāatrod arī orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Pirmais kandidāts mums bija Ilmārs Lapiņš, kurš sevi spilgti parādījis, diriģējot koncertus ciklā “Liepājas vasara”. Taču pēc pārrunām deviņu mēnešu garumā viņš tomēr atteica, jo bija pieņēmis lēmumu doties strādāt uz Vīnes orķestri. Aicinājām arī latviešu diriģentus no Rīgas, bet neviens nevēlējās. Atsaucās mans kursabiedrs no Ļeņingradas konservatorijas laikiem – Mihails Orehovs. Viņš no 1988. līdz 1991.gadam strādāja par mūsu orķestra pirmo māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. Orehovs strādāja Ļeņingradas Mazajā teātrī. Viņu aicināja arī uz Rīgu. Orehovam bija ļoti laba muzikālā izglītība. Kā orķestri jāattīsta, viņam bija līdzīgas domas ar Marisu Jansonu, kas veidoja Oslo orķestri. Diemžēl Orehovam, kā daudzām radošām personībām, bija problēmas ar alkoholu. Orehovs arī pārdega jauns, atstājot šo pasauli 46 gadu vecumā. Tomēr orķestris viņam var pateikt lielu paldies, jo viņš to ievirzīja jau citā, augstākā līmenī. Kad aizgāja Mihails Orehovs, bija atkal tāds neliels pārmaiņu laiks, jo tika likvidēts arī Estrādes birojs.

Radās nepieciešamība pēc orķestra direktora. Man likās, ka pēc spējas komunicēt ar cilvēkiem, organizēt kolektīvu šim amatam atbilstu Mūzikas vidusskolas skolotāja Vija Feldmane. Pēc ilgākas pierunāšanas viņa piekrita, un tā no 1991.gada līdz pat šim laikam, tātad jau 16 gadu, Vija ir orķestra direktore. Manuprāt, veiksmīga. Šis darbs nav viegls, jo tas ir arī saskarsmes kultūras jautājums – cik ātri, cik dziļi un veiksmīgi vari sastrādāties ar atšķirīgām personībām. Tad sākām meklēt jaunu galveno diriģentu. Un kopš 1992.gada tas ir Imants Resnis. Orķestra darbība paplašinājās.

Man grūti komentēt cilvēciskās komunikācijas lietas, varu runāt par dažām labām lietām, kas ir iedibinātas. Pirmkārt, tas ir Pianisma zvaigžņu festivāls, kura idejas autors ir Resnis. To viņš ir pratis noturēt, tā ir svarīga lieta. Otrkārt, orķestris kopā ar zviedru pianistu un šova meistaru Robertu Velsu ir vairākus gadus ārzemēs spēlējis rokmūziku. Notiek arī džeza un popmūzika koncerti, gan ar ārvalstu ievērojamiem džeza mūziķiem, gan arī kopā ar maestro Raimondu Paulu, un tas orķestra mūziķiem ir nācis tikai par labu profesionālajā ziņā. Orķestris arī veic ierakstus, jo iznākuši vairāki labi albumi, tiek veidotas dažādas programmas.

Visus 20 gadus notiek arī speciāli skolu jaunatnei veidotas koncertprogrammas, kuras es vadu. Mūzika ir universāla valoda, un tie koncerti ir ļoti noderīgi, jo praktizējam, ka kopā ar orķestri muzicē jaunie izpildītāji – dziedātāji, instrumentālisti, diriģenti, sadarbojamies ar Dārziņskolu un mūsu Mūzikas vidusskolu. Nākamgad būs lielie Dziesmu svētki, kur paredzēta arī simfonisko orķestru etnodžeza koncertprogramma hallē “Arēna Rīga” un kurā piedalīsies arī Liepājas Simfoniskais orķestris.” 

Indra Imbovica,