Koncertu vadīja mūzikas žurnālists Orests Silabriedis, kurš tā pirmajā daļā stāstīja par Liepājas mūzikas dzīves seno un bagāto vēsturi, sākot no Kurzemes hercogistes laikiem.

Kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri (LSO) Gintara Rinkeviča vadībā uzstājās solisti Margarita Vilsone un Artjoms Safronovs un pianiste Agnese Egliņa. Otrajā daļā P. Čaikovska Koncerta vijolei un orķestrim atskaņojumā solists bija izcilais jaunais vijolnieks Daniels Lozakovičs.

Pirms otrās daļas uz “Lielā dzintara” skatuves skanēja svētku uzrunas. Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš atcerējās koncertzāles atklāšanu: “Smaržas no parketa, bailes, vai liepājniekiem [koncertzāle] nebūs par lielu, vai piepildīsim to ar saturu? Šodien varu teikt – jā, mēs to esam izdarījuši. Šī nav tikai ēka, kas iezīmēta Liepājas sirdī. Tā ir ēka, kas piepildīta ar kultūru un saturu.” Viņš uzsauca uz skatuves Liepājas koncertzāles idejas autoru un cītīgo virzītāju, ilggadējo LSO māksliniecisko vadītāju Imantu Resni, lai pateiktos par viņa devumu.

“Lielā dzintara” valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons uzsvēra, ka šodien atzīmējam koncertzāles piecu gadu jubileju, bet patiesībā mēs visi esam Liepājas mūzikas vēstures mantinieki, un pret to jāizturas ar cieņu un pietāti. Viņš atgādināja, ka pavisam nejauši radies koncertzāles nosaukums. “Kad projektu konkursa laikā ar tiem iepazīstināja liepājniekus, kāds kolektīvs rakstīja – “mēs par lielo dzintaru”. Jautājums bija izlemts. Paldies, ka šos piecus gadus esat kopā ar mums,” viņš pateicās klausītājiem.

Koncertzāles mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča atzīmēja, ka piecu gadu laikā bijusi laime uz šīs skatuves sveikt daudzas pasaules mūzikas zvaigznes. “Tāpat kā dzintars saulē laistās brīnišķīgās krāsās, tā mūsu mākslinieciskā programma spīd visdažādākajā žanru daudzveidībā. Vokāli simfonisko vērienu piešķir Liepājas Simfoniskais orķestris, intīmi skan mūsu kamermūzikas vakari. Ir prieks, ka šajā zālē ir augstas klases ierakstu studija, kas nes mūsu dzintara skaņu un vārdu pasaulē,” viņa teica.

Pirmās domas par koncertzāles nepieciešamību I. Resnim radušās jau 90. gadu sākumā, kad viņš strādāja ar Liepājas orķestri, un diriģents sāka neatlaidīgi virzīt savu sapni pretī īstenībai. “Ticība, ticība un vēlreiz ticība,” viņš teica “Kurzemes Vārdam”. “No pašas pirmās dienas es ticēju, ka te būs zāle, pieļauju, ka labu laiku biju vienīgais, kurš ticēja. Biju izdomājis šai ēkai moto. “Credo, labor, amo vincit omnes” (“Ticība, darbs, mīlestība uzvar visu” – latīņu val.) Pirmajā vietā tomēr ticība.”

Pirmais skaņdarbs piecu gadu jubilejas koncerta programmā bija liepājnieces Selgas Mences “Viļņu spēles”. Komponiste atzina, ka viņa jau sen projām no Liepājas, tāpēc par koncertzāli viņai vairāk esot prieks no malas. “Manas atmiņas saistās ar Liepājas koncertdzīvi, kurā es izaugu. Neskatoties uz to, ka nebija “Lielā dzintara”, šeit viss bija. Tagad atbraucu pāris reizes gadā uz koncertiem, un ir prieks, ka koncertzāle šeit ir, ka arvien spožāk spīd. Mani mazbērni bieži brauc uz Liepāju uz labiem koncertiem. Pandēmija plānus grauj un jauc, bet es dzīvošu cerībā, ka atkal Dzintars varēs spīdēt spoži,” teica S. Mence.

Agnesei Egliņai koncertzāle savā dzimtajā pilsētā nozīmējot ļoti daudz. “Atskatoties uz mūzikas vēsturi, man liekas, koncertzāle šeit ir likumsakarīga. Varam lepoties gan ar to, kas ir, gan ar to, kas bijis. Jūtam, cik esam bagāti, tā ir vēsture, kuru neviens nevar izdzēst. Liepājā mīl mākslu, mūziku un teātri. Var tikai vēlēt koncertzālei vēl ļoti daudzus gadus. Jācer, ka neviena slimība neapturēs mūzikas baudīšanu dzīvajā, viens otram blakus. Domāju, ka tās ir emocijas, ko nevaram piedzīvot digitālajā vidē,” teica pianiste.

61Skatīt galeriju