Vienu nedēļu Maskavā, Borisa Ščukina Teātra institūtā kopā ar saviem kursa vadītājiem un pedagogiem Veltu Anužieni un Vitautu Anuži pavadīja Liepājas teātra aktieru kurss – 16 jaunieši, kas mācās Klaipēdas Universitātes Mākslas fakultātē un šajā pavasarī beigs 2.kursu. Savulaik doties uz Maskavu vai Sanktpēterburgu jeb, kā to sauca padomjlaikos, Leņingradu un iepazīties ar Krievijas mutuļojošo kultūras dzīvi un galvenokārt teātru iestudējumiem bija Liepājas teātra tradīcija.

To vēl šodien ar nostalģiju un gandarījumu atceras daudzi mūsu skatuves mākslinieki. Iepazīt krievu teātra skolu no iekšpuses un redzēt izrādes daudzos Maskavas teātros – tā mūsdienu apstākļos topošajiem aktieriem ir liela privilēģija. Šādu iespēju Liepājas teātra 16 studentiem sagādāja Kultūras pārvalde, teātra direktors Ivars Lūsis un šī kursa pedagogi Velta un Vitauts Anuži.

Viktors Ellers, Signe Ruicēna, Madara Melne, Everita Pjata un Ilze Būde dalījās iespaidos par redzēto un piedzīvoto Maskavā.

“Nemaz tā uzreiz nevar atjēgties un koncentrēties, lai sakarīgi pastāstītu, ko esam redzējuši, sapratuši, ko ieguvuši,” saka jaunieši, bet tūlīt piebilst, ka “bez Pāvela Ļubimceva mēs gan daudzas interesantas lietas nebūtu redzējuši. Viņš mums bija gandrīz aukles vietā.” Pāvels Ļubimcevs ir B.Ščukina Teātra institūta Aktieru meistarības katedras vadītājs un vairāku Krievijas TV populāru raidījumu vadītājs.

Tomēr viesošanās galvenais mērķis un uzdevums bija iepazīties ar B.Ščukina Teātra institūtu, studentu mācību darbu, vērot un, ja iespējams, piedalīties pašiem. “Vispirms skatījāmies maskaviešu 4.kursa studentu diplomdarbu izrādes. Sapratām uzreiz, ka mācības notiek tieši tā, kā mums to Anuži māca Klaipēdā,” secina mūsu studenti. “Tikai mūsu pedagogi pret mums ir vēl stingrāki un prasīgāki. Piemēram, maskaviešiem etīdes vēl nav gatavas nedēļu pirms eksāmeniem. Mēs kaut ko tādu nevaram pat iedomāties, kur nu vēl atļauties. Pāvels Ļubimcevs ir Anužu kursabiedrs un pats spēlē arī Vahtangova teātrī,” iestarpina Viktors. “Sākumā domājām, vai nejutīsimies kā maziņie, tādi dziļi provinciāļi starp Maskavas studentiem. Bet, nekādā ziņā,” gandarīta piebilst Signe.

“Man ļoti patika mācību telpas institūtā, ļoti mājīgi aprīkotas, ļoti tuvu tam, kā tas ir teātrī – ar skatuvi un skatītāju vietām,” salīdzina Madara. “Mēs jau vairāk vērojām un klausījāmies, tomēr mūs uzaicināja piedalīties arī nodarbībās un parādīt kādu etīdi. Vērojām runas nodarbības, kā strādā ar  elpošanas tehniku, artikulāciju…”

“Tur gan jauniešiem temperaments ir atšķirīgāks,” ir novērojusi Madara. “Viņi nekautrējas atklāti rādīt savas jūtas. Mēs tomēr esam atturīgāki, vismaz sākumā. Viņi ir vairāk tādi dabas bērni, tas mani fascinēja.” “Vērojot etīdes, viņi ir ļoti organiski, dabiski,” piekrīt Signe, “taču viņus savukārt valdzina mūsu ziemeļnieciskums, sakot, ka tajā ir kaut kāds noslēpums.” Everita saskatījusi, ka “starp studentiem valda labas attiecības, viņi gatavi steigt otram palīgā jebkurā situācijā”.

Jaunieši uzsver, kā vislielākā skola šajā nedēļā bijusi iespēja apmeklēt daudzās izrādes dažādos Maskavas teātros. “Uz izrādēm gājām katru vakaru. Spektrs ļoti plašs. “Tagankā” skatījāmies “Faustu”, “Malaja Bronnaja” – Šekspīra “Liela brēka, maza vilna”, kas bija pārcelta uz 20.gadsmta 40.gadiem. Vispārsteidzošākās un fascinējošākās izrādes skatījāmies “Satirikonā” – Raikina teātrī,” joprojām sajūsmināti ir jaunieši. “Tās bija trīs izrādes, kurās ģeniāli spēlēja Konstantīns Raikins. Tās bija Šekspīra “Ričards III” un “Karalis Līrs”. Savukārt  Ostrovska “Sniegpārsliņas” izrādē spēlēja Konstantīna Raikina aktieru kurss un viņš pats bija režisors. Vahtangova teātrī īpatnēji bija iestudēta “Pīķa dāma”, kas faktiski ir traģēdija, bet te tā vilka uz komēdiju. Tad vēl apmeklējām izrādes tādos teātros kā “Et Setera”, “Tarelkina Nova” un vēl citos.”

Mūsu saruna Liepājas teātra mājīgajā kafejnīcā pārtrūkst un pēkšņi visi jaunieši reizē pieceļas kājās, jo klāt pienāk teātra direktors un režisors Ivars Lūsis. Jāatzīstas, sen kaut ko tādu nebiju redzējusi, mūsdienās it kā nav vairs pieņemts, ka jaunieši šādi izrāda cieņu pret saviem pedagogiem, vecākiem kolēģiem. Acīm redzami, ka mūsu teātra studenti nonākuši labās rokās.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”