Liepājas muzeja filiāles “Liepāja okupāciju režīmos” pagalmā noritēja tikšanās ar fonda “Sibīrijas bērni” radošo komandu. Tika demonstrēti fragmenti no fonda uzņemtajām filmām. Pasākumā pulcējās liepājnieki, kurus skārusi izsūtīšana uz Sibīriju, kā arī ļaudis, kas par notikušo joprojām pārdzīvo.

Režisore un producente Dzintra Geka stāstīja par prezentēto filmu tapšanu, par pieredzēto un emocijām, ko kameras nespēj tvert. Uz tikšanos bija ieradies arī komponists Pēteris Vasks, režisors Armands Zvirbulis un aktieri un režisori Valdis Lūriņš un Mārtiņš Vilsons. Šie mākslinieki bija iesaistījušies filmu tapšanā, jo arī viņu ģimenes savulaik tika izsūtītas.

Filmu fragmenti atklāja daļu no izsūtīto liepājnieku dzīvesstāstiem, un domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Deksnis sacīja, ka arī viņa ģimene ir cietusi represijās. “Sibīrija. Šis vārds izraisa emocijas, kuras tik ātri nevaram aizmirst. Lielas ciešanas, izpostītas dzimtas un negodīgi izmainīti likteņi. Tikai no Liepājas un tuvējās apkārtnes vien izveda ap 1400 iedzīvotāju, bet aiz katra vārda un uzvārda ir konkrēts cilvēks. Mātes, tēvi, brāļi un māsas. Tie ir stāsti, kurus mēs nevaram un nedrīkstam aizmirst. Paldies Dzintrai Gekai par lielo darbu, kas ieguldīts, lai šī vēsture netiktu aizmirsta,” sacīja A. Deksnis.

Tika rādīti arī fragmenti no filmas “Tēvi tur” par Zigfrīda Muktupāvela braucienu uz Kazahstānu. Mūziķis nosaukts tēva brāļa vārdā, un viņa sapnis bija atrast radinieka kapavietu tālajā zemē. Diemžēl uz Liepāju Z. Muktupāvels šajā reizē atbraukt nevarēja.

Fragmenti no filmas “Magadana, Susumana” stāstīja par brāļu Vilsonu dzimtajām vietām Magadanas apgabalā, bet ieskats filmā “Evenkijas apgabals, Tura” deva priekšstatu par vietu, kur dzimis V. Lūriņš.

M. Vilsons dalījās savās sajūtās par laiku, kad tapa filma. Viņš stāstīja, cik negaidīti ir redzēt kadrus, par kuru esamību pat nav nojautis, un neslēpa, ka gribētu, lai latvieši mēģina uz šo traģēdiju paskatīties no cita skatpunkta. “Mēs esam pieraduši visus vainot. Ja kāds grib viegli dzīvot, tad nevajadzēja dzimt. Kā mana mamma teica: “Nebūtu es bijusi Sibīrijā, būtu stulba nomirusi.” Man laikam gribas teikt tā – ja nav opozīcijas, nav pret ko cīnīties,” sacīja M. Vilsons.