ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu sāk apspriest vēl labu laiku, pirms izvirzītas aizvadītā gada labākās filmas, un vēl ilgi nenorimst runas par to, cik pelnīti “Oskari” sadalīti. Dažkārt uzvarētājs redzams ar neapbruņotu aci, bet citreiz atkal neiztiek bez pārsteigumiem.

Šajā prestižākās kinobalvas apspriešanā iesaistāmies arī mēs, aicinot liepājniekus izteikt savu viedokli par piecām filmām, kas saņēmušas zeltītos vīrus.

Virsotnē ne vienmēr paši labākie

Kristīne Jākabsone, kino pētniece:

– Sākšu ar to, ka par “Oskara” pasniegšanas ceremoniju un ieguvējiem interesējos daudz mazāk, nekā pieklātos, jo publiskā ažiotāža ne vienmēr nozīmē to, ka virsotnē tiek izbīdīti tiešām labākie. Ir bijuši gadi, kad augsto apbalvojumu ieguvušas ja ne vājas, tad tādas filmas, kurās nekā īpašas sajūsmas un atzinības vērta nav bijis. Turklāt vairāk par mākslas vērtībām ceremonijās dominē zvaigžņu tērpi, jaunākās sensācijas un citas tamlīdzīgas lietas. Taču tas nenoliedzami joprojām ir nozīmīgs notikums kinomākslas pasaulē.

Ja runājam par šā gada uzvarētājiem, tad “Karaļa runu” vēl neesmu paguvusi noskatīties. Toties ievērības cienīgs man šķita Deivida Finčera “Sociālais tīkls”. Virtuālā pasaule ir patiešām aktuāla problēma šodienas dzīvē. Cik tālu drīkstam tai nodoties? Kad tā jau sāk aizēnot reālo dzīvi? Kā iemācīt bērnam nodalīt virtuālo un reālo? Kāpēc cilvēkiem patīk krāt virtuālos “draugus”? Šie un citi jautājumi, bet galvenais – atbildes uz tiem – ir ļoti nozīmīgi.

Bet, ja jāsaka godīgi, tad es vairāk interesējos par tām nominācijām, kas vairumu cilvēku parasti neinteresē – labākais operatora darbs, labākā skaņa, labākā montāža u.tml. Tās ir lietas, ko skatītājs parasti nezina un nepamana, bet bez kurām nevar tapt filma. Reizēm kvalitatīva montāža var būt pat nozīmīgāka par aktiera spēli. Varbūt tas ir mazliet pārspīlēti teikts, taču kino pašos pamatos ir tehniska māksla jeb “māksla, ko rada tehnika”. Izrādi talantīgi aktieri var nospēlēt arī zaļā pļavā, bez dekorācijām, bet, ja nav tehnikas, nav arī kino. Tāpēc, vērtējot filmu, ir ļoti svarīgi novērtēt arī tehnisko speciālistu darbu.

“Cīnītājs” – labākie aktieri otrā plāna lomās

Kino cienītāju vērtējumam ir nodota ne viena vien filma par bokseriem, vairākas no tām guvušas arī kritiķu atzinību un nozīmīgas balvas. Nu šim sarakstam var pievienot arī režisora Deivida O. Rasela “Cīnītāju”. Filma, kas Latvijas kinoteātros (ne Liepājas) pirmizrādi piedzīvoja 11. februārī, veidota, par pamatu ņemot patiesu dzīvesstāstu. Tā ir par īru izcelsmes amerikāņu bokseri Maikiju Vordu (Marks Vālbergs), kura treneris ir paša brālis – K. Beila atveidotais no narkotikām atkarīgais un no boksa aprites izgājušais Dikijs Eklunds. Naudas dēļ Dikijs pierunā brāli cīnīties ringā pret desmit kilogramu smagāko cīkstoni. Cīņa beidzas ar smagu sagrāvi un Mikija vēlmi beigt savu boksera karjeru. Un tam visam pa vidu vēl ir varaskārā dēlu māte M. Leo izskatā.

Kristīne Kniploka (tulce): “Man ļoti patīk filmas par boksu, taču “Cīnītājs” mani neaizrāva. Manuprāt, ir daudz labāki darbi par bokseriem, kā “Cindarella Man” (“Cerība uzvarai” – aut.piez.) ar Raselu Krovu titullomā, un tas pats “Rokijs” ar Staloni. Es pat nevaru pateikt, kādēļ šī filma mani īsti neuzrunāja, iespējams, tāpēc, ka tā bija pārāk gausa. Man vienmēr ir paticis, kā spēlē aktrise Eimija Adamsa, bet šajā filmā, kurā viņa atveido bārmeni, kas ir pametusi studijas, ļoti nepatika.

Uzskatu, ka Kristjens Beils noteikti bija pelnījis “Oskaru”, jo viņš tik tiešām ļoti labi nospēlēja narkomānu – idiotu. Viņš pilnībā prot iejusties konkrētajā tēlā, to var attiecināt arī uz visām iepriekšējām viņa lomām, piemēram, filmā “Tumšais bruņinieks”.

Savukārt Melisu Leo ASV Kino akadēmija vienkārši mīl. Pirms dažiem gadiem viņa “Oskaram” bija nominēta par galveno lomu filmā “Frozen River“, kaut gan, manuprāt, nepelnīti.” 

“Melnais gulbis” – labākā aktrise

Tik tikko nonākusi uz lielajiem ekrāniem, režisora Darena Aronofska piektā veidotā filma “Melnais gulbis” saņēma gan kritiķu uzslavas, gan baleta mākslinieku nopēlumus par pārspīlējumiem. Un tas, ka “Oskars” pienākas Natālijai Portmanei kā labākajai aktrisei, nevienam nebija pārsteigums. Filma piedāvā sekot līdzi galvenās varones Ninas gaitām. Viņa ir kādas Ņujorkas baleta trupas balerīna, kurai pēc tam, kad galvenais režisors nolemj nomainīt galveno prīmu, rodas iespēja spēlēt titullomu slavenajā “Gulbju ezerā”. Taču ir kāda problēma. Viņa ir lielisks Baltais gulbis, nevainīga, centīga, perfekta, bet viņai daudz kā pietrūkst, lai tēlotu arī Melno gulbi – viltības, kaislības un saskare ar dzīves tumšo pusi. Un tam lieliski der jaunā dejotāja Lilī (Mila Kunisa), kura priecātos Ninu nobīdīt malā.

Sigita Jevgļevska (teātra un kino aktrise): “Ļoti laba filma. Tā mani aizkustināja. Natāliju Portmani nevarēju saskatīt kā aktrisi, nevarēja viņu atpazīt. Viņa ar savu tēlojumu mani ļoti pārliecināja. Filmā ir daudz tuvplānu, kur nevar izmantot dublieri. Tāpēc tas no mākslinieces ir prasījis daudz darba.

Filmas tēma ir pazīstama jebkuram radošam cilvēkam, esmu runājusi ar Tamāru Ēķi, kura ir stāstījusi, ka baleta dejotājiem konkurence ir necilvēcīga. Tāpat man ir pazīstamas tās izjūtas, ko mākslinieks izdzīvo, atdodot sevi visu lomai. Zinu arī to, ka daudz kas atkarīgs no tā, cik pietuvināts esi tiem, kas dod lomas. Dod vai nedod tam vai citam cilvēkam lomu – ļoti subjektīvs lēmums.  

Kopš pati filmējos, es sāku pievērst uzmanību arī kadrējumam. Šajā filmā man ļoti patika operatora darbs, tas, kā bija parādīti tuvplāni, dejas dinamika. Tas ir ļoti nozīmīgi.”

“Karaļa runa” – labākā filma, labākais aktieris, labākais režisors un labākais oriģinālscenārijs

Režisors Toms Hūpers pierādīja, ka ne tikai ar trīsdimensiju attēliem un specefektiem iespējams piesaistīt publikas interesi. Pietiek ar labu scenāriju (Deivids Slīders), talantīgu galvenās lomas atveidotāju (Kolins Fērts) un klausīšanu mammas padomiem, jo tieši māte viņam esot ieteikusi uzņemt “Karaļa runu”. Stāstu, kura pamatā ir patiesi notikumi pašreizējās Anglijas karalienes Elizabetes II tēva dzīvē, filmas veidotāji izstāsta viegli, politkorekti un iedvesmojoši. Anglijas karalis Džordžs VI kāpj tronī, kad viņa brālis Edvards pēc tēva, karaļa Džordža V nāves no tā atteicas mīlestības dēļ. Jaunais karalis netīko pēc troņa, jo visu mūžu cieš no runas defekta, tomēr Otrā pasaules kara priekšvakarā Anglijai nepieciešams līderis, tādēļ karaļa sieva Elizabete (Helēna Bonema-Kārtere) pierunā vīru vērsties pie ekscentriskā runas terapeita Laionela Loga (Džefrijs Rašs). Lai gan iesākums ir grūts, terapijas laikā starp viņiem izveidojas ciešas saites. Līdz ar apkārtējo atbalstu karalim izdevās pārvarēt stostīšanos un uzstāties radio ar runu, kas neatgriezeniski iedvesmoja britu nāciju…

Daira Šteinberga (studente): “”Karaļa runu” noskatījos apkārtējo cilvēku ietekmē, jo visi kā viens teica, ka šī filma ir labākā, kāda pēdējā laikā uzņemta. Ja no sākuma pret to izturējos ar skepsi, tad nu varu teikt, ka arī es esmu pievienojusies sajūsmināto pulkam. Filma mani tiešām patīkami pārsteidza, jo sen nebiju redzējusi tik kvalitatīvu kino. Un par labu to padara nevis kaut kādi specefekti, papildelementi, bet gan vienkāršums, nesteidzīgums un pārdomātais sižets. Skatoties “Karaļa runu” var atlaisties krēslā un vienkārši baudīt mākslas darbu. Viens no filmas lielākajiem plusiem nepārprotami ir aktieru izvēle. Kolins Fērts patiešām nopelnījis savu “Oskara” statueti, jo karali Džordžu sesto ar valoda defektu viņš notēlo tik labi, ka grūti noticēt, ka dzīvē aktierim nav ne mazāko problēmu ar dikciju. Ļoti piemēroti savām lomām ir arī pārējo galveno lomu atveidotāji.

Runājot par sižetu – man vienmēr ir patikušas filmas, kas kaut kādā veidā saistītas ar vēsturi. Lai arī šajā filmā attēlotie notikumi ir nedaudz neprecīzi, to var viegli piedot, jo filma ir saturiski ļoti bagāta ar gaumīgiem jokiem un neuzkrītošām pamācībām, kā pārvarēt pašam sevi un savas problēmas.”

Filma “Sociālais tīkls” – labākais adaptētais scenārijs

Kādā rudens naktī Harvardas students Marks Cukerbergs, kas ir datorprogrammēšanas ģēnijs, pārdzīvo šķiršanos no savas draudzenes un lieto pārāk daudz alkohola. Aizkaitināts un apreibis, viņš raksta blogu, ielaužas universitāšu mājaslapās un zog studenšu attēlus, lai tos izvietotu savā, tikko izveidotajā mājaslapā. Iespējams, ka tieši tonakt viņam dzimst ideja par pašlaik pasaulē lielākā sociālā tīkla “Facebook” izveidi. Bet varbūt to tomēr izdomāja kāds cits? Sešus gadus vēlāk, 24 gadu vecumā, Marka tīklā ir 500 miljoni draugu, un viņš ir jaunākais miljardieris pasaulē. Tomēr nav iespējams gūt tik reibinošus panākumus, neiemantojot dažus ienaidniekus… Lai gan nenoliedzami talantīgā Deivida Finčera režisētais panākumu un strīdu stāsts tika pie sava “Zelta globusa”, plānotā “Oskaru” raža tam gāja garām. Taču ikviens gandrīz par savu godu uzskata redzēt filmu. Jo, ja tu neesi tīklā, tad tevis nav vispār!

Pāvels Jurs (Liepājas Jauniešu centra vadītājs): “”Sociālais tīkls” ir mūsdienīga filma par aktuālu tēmu un galveno problēmu – sliktas komunikācijas sekas, tā parāda ļoti tieši. Sociālie tīkli ietekmē mūsu savstarpējās attiecības tādā ziņā, ka vairs neprotam sarunāties viens ar otru. Tad rodas neuzticība un strīdi, kā pašu “Facebook” radītāju vidū. Kopumā man filma patika, pat ļoti, lai gan bija arī vairākas neveiklas situācijas. Vispirms jau pats Marks Cukerbergs uztaisīts par tipisku nūģīgu programmētāju, tāpat abi bagātie dvīņi zīmēti, vadoties no stereotipiem, un kopumā filma veidota kā tipisks amerikāņu veiksmes stāsts, kas kliedz – pie mums pat nūģi var kļūt par miljardieriem. Es nezinu kā citiem, bet man tas patiešām šķiet iedvesmojoši – galvenais tikai uzdrīkstēties un darīt. Lai gan es īsti nenoticēju klusā miljardiera tēlam, tāpat kā negribu ticēt, ka “Facebook” sāka darbu bez jebkādas reklāmas. Tomēr otra mācība ir arī, ka nevienam nedrīkst uzticēties, jo skaudība un nenovīdība ir turpat blakus.

“Sociālā tīkla” sižets man likās gana spraigs un aizraujošs, netraucēja arī tiesvedības procesa atainojums, jo gribējās saprast, ar ko tas viss beigsies. Domāju, ka šo filmu ir vērts noskatīties ikvienam, īpaši tiem, kas aizrāvušies ar sociālajiem tīkliem tiktāl, ka aizmirsuši par reālo dzīvi un īstiem draugiem.”

“Rotaļlietu stāsts 3” – labākā animācijas filma

Filmu turpinājumi parasti mēdz būt garlaicīgāki par pirmo stāstu, taču liekas, ka šis nav tas gadījums, un trešā sērija kovboja Vudija un kosmosa reindžera Baza Gaismasgada sāncensībai piesaista mazo skatītāju uzmanību tāpat kā abi pirmie rotaļlietu stāsti, kas vēsta par mantu slepeno dzīvi laikā, kad cilvēku nav tuvumā. Filma ir viena no skatītākajām ne vien Latvijā, bet arī visā pasaulē.

Kad Bazs ieņem Vudija vietu pie mīļākajām rotaļlietām, kovbojam tas īpaši nepatīk, taču pamazām vien viņi, pārdzīvojot dažādas grūtības, kļūst par labākajiem draugiem. Šoreiz rotaļlietu īpašnieks Endijs ir jau izaudzis un gatavojas doties uz koledžu, bet rotaļlietas tiek atdotas bērnudārzam. Viens par visiem un visi par vienu – atraduši starp citām rotaļlietām jaunus draugus, sazvērnieki gatavojas lielajai bēgšanai atpakaļ uz savām mājām…

Adelīna Ruperte (3. klases skolniece): “Multiplikācijas filma “Rotaļlietu stāsts 3” man ļoti patika, jo tajā bija interesanti piedzīvojumi. Varoņi man bija jau pazīstami no abām pirmajām daļām, ko esmu redzējusi. No rotaļlietām man vislabāk patīk tieši abi galvenie – Vudijs un Bazs, bet bija arī jaunas mantiņas. Šoreiz darbība notiek jaunā vietā – bērnudārzā, un tur ir gan mazi bērni, kas neprot labi apieties ar rotaļlietām, gan lielāki, ir ļaunais lācis. Skatoties, ir interesanti sekot līdzi notikumiem, gribas, lai visi atgriežas mājās. Domāju, ka filmā rotaļlietas ir līdzīgas cilvēkiem un “Rotaļlietu stāsts 3” māca mums, ka pret mantām jāizturas saudzīgi un ka arī savā starpā jādzīvo draudzīgi. Šī filma patiks gan zēniem, gan meitenēm, es labprāt to noskatīšos vēlreiz, un, visticamāk, ka došos arī uz “Rotaļlietu stāstu 4″.”

Anda Pūce,
Inita Gūtmane,