Mākslinieks ANDRIS
VĪTOLIŅŠ ir dzimis liepājnieks, kas agri pārcēlās uz
galvaspilsētu, kur mācījās viņa vecāki. Taču saikni ar Liepāju
viņš nekad nav pazaudējis un pēdējos gados paralēli šeit arī
dzīvo, glezno un labprāt savu auto nomaina pret velosipēdu.
A. Vītoliņš uzskata, ka dzīvē ir jāmainās, un šos vārdus
apliecina nesen atklātā pašam ļoti nozīmīgā personālizstāde
“Koki, krūmi un dzinēji”, kurā viņš pievēršas tam,
kas ir vērtīgs šeit un tagad.

– Esat izteicies, ka
šī ir viena no jūsu fundamentālajām izstādēm darbu izmēru
ziņā. Vai, ņemot vērā, ka esat pamainījis tematisko loku,
pievērsies dabai un daļā darbu atgriezies pie eļļas
glezniecības, šī ir fundamentāla izstāde arī citos aspektos?

– Arī pašā domāšanā
līdz tam esmu koncentrējies uz tādām kā sapņu vietām vai pa
pasauli meklējis kaut kādus objektus. Šajā gadījumā es sāku
meklēt objektus tepat uz vietas un pagriezt savu mērķi no
abstraktas sapņu vietas uz vietu, kur mēs dzīvojam, Latviju,
Liepāju, un maznozīmīgajām lietām, ko ikdienā nepamanām,
piešķirt jaunu vērtību.

– Tāds pagrieziens
ir pēkšņs lēmums vai arī tas ir personības briedums?

– Domāju, ko lai
izstāda Liepājā. Mani pazīst ar industriālajiem darbiem, bet
gribējās radīt jaunu ideju kopumu. Un tad es kādu laiku – to
varētu saukt par sava veida meditāciju – staigāju un domāju, un
vairākas reizes nācu apskatīt izstāžu zāli. Staigāju pa
pilsētu un domāju, kas būtu svarīgs, un nonācu pie tā, ka
svarīgs ir tas, kas ir visriņķī, šis brīdis, objekti, cilvēki
un situācijas, svarīgi ir būt tagad šeit, kur mēs dzīvojam.

– Jūsu darbos
mainās ne tikai objekts, bet arī tas, kā par to stāstāt.

– Es domāju, ka daudz
kas ir paplašinājies. Katrs jauns darbs, katra izstāde ir kā
piedzīvojums un izaicinājums pašam sev – vai es varu izdarīt
vairāk. Un šī izstāde man ir izaicinājums izdarīt vairāk, nekā
esmu paveicis iepriekš. Protams, saglabājas pieredze un uzkrātā
bagāža, bet tagad kaut kas ir arī nācis klāt. Izsakoties
līdzībās ar vīnu, ko briedina un kam ar gadiem vērtība
palielinās, tā arī man nāk klāt pieredze un mainās attieksme.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka dzīvē ir jāmainās, jo laiks iet uz
priekšu, pasaule mainās, un pašam tas ir būtiski.

– Teicāt, ka
domājāt, ko šeit izstādīt. Kad radāt darbus, jūs prātojat par
to, kam jūs gleznojat vai kāds pēc tam būs darba ceļš?

– Tajā mirklī varbūt
ne tik daudz. Bet es domāju par to sajūtu vai informāciju, ko
gribu nodot izstādes baudītājam.

– Un ko gribat
vēstīt ar šiem darbiem? To, ka jānovērtē šeit un tagad
iespēja?

– Jā, to, ka te ir
laimes zeme. Atliek tikai to ieraudzīt un izbaudīt.

– Cik saprotu, arī
pats līdz tam, ka laimes zeme ir šeit pat, esat nonācis samērā
nesen.

– Masu mediju laikmetā
internets mums katru dienu cenšas iestāstīt, ka laimes zeme ir
Karību salās, jājot uz kamieļa, draudzējoties ar ziloni vai
lūdzot dieviņus templī. Bieži vien pietrūkst rakstura, lai
pateiktu sev vai noticētu, ka būtisks ir mirklis tepat. Lielākā
daļa cilvēku domā, ka viņi kaut kur aizbrauks un tad dzīvē kļūs
ļoti labi.

– Cik jums kā
māksliniekam ir nozīmīgi, ka par jūsu darbiem ir viedoklis, ka
saņemat vērtējumu?

– Man liekas, ka tā ir
daļa no nodarbošanās. Līdzīgi kā mūziķi, kas kāpj uz
skatuves un grib aplausus. Liela daļa mākslinieku, kas saka, ka
viņus tas neinteresē, patiesībā melo.

– Viena lieta ir
baudītājs, kas priecājas par mākslas objektiem, krāsām, bet
pavisam cita – profesionāļa vērtējums.

– Viedokļi būs
dažādi. Tā jau pasaule ir uzbūvēta. Jautājums, cik un kā to
ņemt vērā. Cilvēki var teikt, ko viņi grib, tā ir izvēles un
domu brīvība. Un katram ir sava individuāla pieredze, līdz ar to
arī reakcija uz jebkuru no jautājumiem. Mākslinieks, ja viņš
strādā profesionāli, pie tā jau ir pieradis.

– Bet vai darbu
nonākšana muzeju un galeriju kolekcijās jums ir svarīga?

– Tāda ir mūsdienu
pasaule. Māksliniekam tas ir liels gandarījums. Turklāt nereti
kolekcionāru, muzeju vai banku skaļie vārdi un zīmoli palīdz ne
tikai finansiāli, bet arī psiholoģiski. Un no jautājuma par
finansēm nevar aizbēgt, tas savā ziņā rada jaunu enerģiju un
var radīt jaunus mākslas darbus.

– Finansiālais
aspekts var būt par iemeslu tam, ka kaut kas top ar atkāpēm no
saviem iekšējiem noteikumiem?

– Lielāko daļu tā
nav. Es personīgi esmu tāds cilvēks, kas kaut kādos jautājumos
nevar pārkāpt sev pāri. Ir cilvēki, kas var. Un esmu pat
apskaudis tos, kuri var darīt kaut ko, kas viņus pilnīgi
neinteresē. Man ir svarīgi, lai mani pašu tas interesētu, lai es
varētu degt par ideju un lai tā izraisītu manī kaislības, jo, ja
tā nav, tad es neko kvalitatīvu nevaru radīt.

– Jūsu darbi bijuši
izstādīti arī daudz kur citur Latvijā un ārvalstu galerijās. Ja
salīdzināt tās un Liepājas muzeja izstāžu zāli, šī ir laba
telpa?

– Jā, te ir viss, kas
vajadzīgs. Katrai telpai, protams, ir nosacījumi. Šī māja ir
villa, un te nav white
box jeb
baltās kastes, kas ir viens no galeriju piemēriem. Šai mājai ir
parkets, cēlas durvis, bet tas iedod citu kontekstu. Nevajag jau
visu novienādot. Telpa ir kvalitatīva, ja salīdzina kaut vai ar
Rīgu, tur būs ļoti grūti piemeklēt līdzīga izmēra telpu.

– Runājot par Rīgas
mākslas aprindām, agrāk, šķiet, valdīja skeptisks viedoklis par
iespēju izstādīties kaut kur ārpus galvaspilsētas. Kā ir tagad?

– Tagad ir tāpat. Kad
dalīju ielūgumus, liela daļa šausmās saķēra galvu. Liepājā?
Kāpēc tur? Kas noticis? Tā ir daudzu indivīdu mentāla problēma.
Attālums neko nenozīmē. Daudzās valstīs cilvēki mēro milzīgus
gabalus. Domāšanai vajag būt plašai. To daudzi nesaprot. Kad kāds
par braukšanu uz Liepāju saka, ka tas ir ļoti tālu, es atbildu,
ka tas ir tieši tik daudz, cik tu vakarā nosēdi internetā, cik
noskrullē ar pirkstu feisbukā.
Tieši viena televīzijas seansa garumā. Līdz ar to tas nav nekāds
attālums.

– Viens iemesls ir
attālums, bet ir arī citi aspekti. Piemēram, varbūt ir bažas, ka
Liepājā nespēj novērtēt paveikto, varbūt – ka te nevarēs gūt
tik plašu publicitāti.

– Es esmu domājis arī
par morālo aspektu, ka mākslinieki savā ziņā ir atbildīgi par
to, ko rada. Kad Latvijas valsts atguva neatkarību, lielu artavu
deva tieši mākslinieki vai radošā inteliģence. Un te būtu
jārunā par to radošo inteliģenci, kas tagad sakoncentrējas Rīgā.
Kāda ir tās pārstāvju atbildība par Latviju? Aizkulisēs viņi
gāna ministrus par inteliģences trūkumu, bet daudzi politiķi taču
izaug Liepājā, Krāslavā, Bauskā vai jebkurā citā vietā [uz
kuru Rīgas mākslinieki negrib doties]. Ja viņi pastaigājas pa
Rīgas ielām un rūc uz Nerīgu, tad paši beigās izaudzina cirvi,
kas viņiem nocērt galvu. Māksliniekam kaut kādā ziņā ir jābūt
utopistam vai ideālistam, jo tikai lieliem un cēliem mērķiem ir
nozīme, pārējie mērķi ir sīkumaini. Ja viņi kaut ko dara
publicitātes dēļ, tad es nezinu… Par attieksmi vienmēr esmu
domājis.

Taču Liepāja pati
vienmēr ir bijusi inteliģences pilsēta. Un te ir pietiekami liela
kapacitāte un pašpietiekamība. Liepāja ir kā sava republika, un
to var just, ka pilsētai Rīgu nemaz nevajag. Savā ziņā te ir
autonoma kultūras dzīve. Te var saņemt visu – no glamūra līdz
panku kultūrai, no muzeja līdz naktsklubam.

– Kāpēc, jūsuprāt,
utopistu un ideālistu mākslas pasaulē trūkst?

– Es domāju, ka
Latvijas kontekstā ir bijusi vilšanās ideālos un kaut kādā
mirklī sākusies ieslīgšana nihilismā, ka viss ir štrunts un
tikai Londonā viss ir labi. Bet vide ir jārada, tā ir
līdzatbildība par vidi, jo māksla ir publiska nodarbe. Angliski
izstāde ir exhibition,
tas jau ir – publiska mijiedarbība. Jo vieta nekad nestāvēs
tukša. Kolīdz vadošais augstākais gals sāks zaudēt ticību
ideāliem, tā vietā sāks vilkties barbari un plebeji, vieta nebūs
tukša. Tāpēc arī ļoti jādarbojas, lai būtu kustība.

– Tātad
māksliniekam jābūt politiskam?

– Es domāju –
noteikti. Drīzāk teiktu – sabiedriski politiskam. Es nedomāju,
ka jāiesaistās politiskās partijās un jāklaigā, bet jābūt
sabiedriski aktīvam. Protams, tas ir grūti, bet jebkuras citas
jomas pārstāvji, piemēram, augstāka līmeņa uzņēmēji vai
advokāti, savā ziņā ir domu līderi. Arī māksliniekam ir jābūt
šim domu līderim. Viņš izstāda darbu publiskā vietā, un viņam
ir jācenšas pateikt vai parādīt kaut ko, kas var iedrošināt
cilvēkus uz citiem apvāršņiem.

– Mēs it kā
runājam vēlamības formā. Bet kā tad, jūsuprāt, viņos modināt
atbildību?

– Manuprāt, kaut kas
jau ir mainījies. Ir jūtama tendence, sevišķi jaunajos, ka viņi
ir gatavi iet ārpus Rīgas. Bieži vien tas ir grupas efekts. Kolīdz
viens izdara, tā cits uzreiz pievelkas klāt. Var jau to darīt arī
mākslīgi. Atceros, kādreiz Kultūrkapitāla fondā bija diskusija,
vai lielajiem projektiem, kas saņem daudz naudas, vajadzētu būt
obligāti izstādītiem divās vietās ārpus galvaspilsētas, jo ne
jau visiem ir iespēja braukt divsimt kilometru uz Rīgu apskatīt
izstādi. Savukārt es drīzāk centīšos izprovocēt, lai atbrauc
no Rīgas. Pēc mēneša būs interesanti zināt, cik daudzi saņēma
drosmi atbraukt. Man tas savā ziņā būs maziņš eksperiments.