Viņi – Lotars Džeriņš, Emīls Balceris un Kaspars Gods – uzstājas plašas publikas priekšā, saņem komplimentus, ziedus un balvas. Taču tas nav šo mākslinieku nopelns vien.

Liels paldies jāsaka mammām, kuras laidušas viņus pasaulē un kuras bērnībā pamanījušas viņu talantus un darījušas visu, lai tos izkoptu un viņi kļūtu par tiem, kas ir šobrīd. Tāpēc šoreiz, mātes dienas mēnesī maijā, starmešu gaismā izcelsim viņas – māmiņas.

Dēla rūpes izjūt ik dienu

Vera Džeriņa apgalvo, ka Lotars 8. maijā viņu arvien ir iepriecinājis, pasniedzot ziedus un saldumus. Tāpat viņa tiek lutināta citos svētkos. Piemēram, savā dzimšanas dienā, kas ir ziemā, Veras kundze no dēla ik reizi saņem savas mīļākās puķes kallas, kuras šajā gadalaikā mūspusē nemaz tik viegli nevar dabūt. “Viņš ir ļoti uzmanīgs,” ar lepnumu teic Liepājas labi zināmā ērģelnieka māmiņa.

Arī viņai patīk dēlu apdāvināt, kaut gan tas neesot nemaz tik vienkārši, jo Lotaram ir izkopta gaume it visā: “Man pat šlipsi viņam grūti uzdāvināt. Parasti iepriekš uzzinu, kas viņam varētu labāk patikt, un tad to iegādājos.”

Taču daudzās citās lietās viņu domas un intereses saskan. Vispirms jau viņus vieno mīlestība pret mūziku. Lai arī V. Džeriņa savas dzīves laikā strādājusi dažādus, ar mūzikas pasauli nesaistītus darbus, muzicēšana viņai nav sveša – savulaik liepājniece mācījusies klavierspēli Emiļa Melngaiļa mūzikas skolā un pašmācības ceļā apguvusi akordeona spēli.

To, ka dēlam ir absolūtā dzirde, pamanījusi agri. Un viņa arī bija tā, kas dēlu aizveda uz mūzikas skolu un vēlāk atbalstīja, kad viņš studēja Rīgā, J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un ieguva maģistra grādu ērģeļspēles specialitātē. “Viņš ir diezgan apzinīgs, dažreiz bija jāpabīda, bet mācījās labi,” skolas laikus atminas V. Džeriņa. Viņa cītīgi apmeklē Lotara koncertus un pēc tam padalās ar dēlu gūtajos iespaidos.

Arī ikdienā abi bieži tiekas un parunājas, īpaši pēc tam, kad aizsaulē devies V. Džeriņas vīrs. Dēls gādājot, lai māmiņa nebūtu vientuļa un viņas dzīve būtu piepildīta. Viņi kopā labprāt dodas ekskursijās. Lai tās mammai nebūtu par grūtu, Lotars mēdz iepriekš ievākt informāciju, vai tās piemērotas pensijas vecuma cilvēkam. Veras kundze ar prieku atceras pagājušā gada ceļojumu uz Holandi, kur redzēts tik daudz skaistu puķu, ka to vēl ilgi nebūs iespējams aizmirst. Vēl viņa ļoti vēlētos aizbraukt uz Poliju, no kurienes nāk viņas dzimta pa tēva līniju un kur joprojām dzīvo viņas radinieki.

Ērģelnieka Lotara Džeriņa mamma Vera ir klāt visos dēlam svarīgos notikumos, arī tad, kad viņš tika sumināts kā “Gada liepājnieks – 2008”. 

Stingrs draugs savam dēlam       

“Mans vectēvs ar savu brāli spēlēja lauku kapelā, mana mammīte savā laikā dziedāja vokālajos ansambļos, es esmu mācījusies mūzikas skolā klavieres,” uzskaita Ginta Balcere, apliecinādama, ka muzikālais talants šajā ģimenē pārmantots no paaudzes paaudzē. Tas, ka Emīlam patīk dziedāt, viņa sapratusi, kad dēlēns bijis vēl pavisam maziņš un, sēžot viņai klēpī un spēlējot klavieres, dungojis līdzi. “Kad bērns ir mazs, vecāki vairāk vai mazāk izvēlas, ko viņam darīt. Prieks, ka tas, uz ko mēs esam viņu virzījuši, viņam ir iepaticies,” gandarīta ir SEB bankas Liepājas filiāles klientu darījumu vadītāja.

Šogad Emīls beigs Grobiņas ģimnāzijas 12. klasi un būs jāizlemj, ko iesākt tālāk. Viņa mamma pēc savas pieredzes teic, ka nav nekā labāka par to, ja var darīt darbu, kas pašam patīk, tāpēc dēlam neko neuzspiež, nenorāda, kādu profesiju būtu jāizvēlas: “Vienīgi mēs ar viņu runājam un cenšamies, lai Emīls saprot, ka grupa “Musiqq” šobrīd ir topā, tāpēc viņus aicina daudz kur piedalīties. Arī sarunās ar vecākiem mūziķiem viņš ir sapratis, ka jābūt kaut kādam pamatdarbam, muzicēšana var būt tam papildus. Tas ir mans viedoklis, grūti pateikt, kā Emīls darīs.”

18 gadu vecais gavieznieks intervijās mēdz uzsvērt, ka vecāki viņam sniedz ļoti lielu atbalstu. Mamma to apstiprina: “Viens, par ko šobrīd ļoti aktīvi rūpējos, ir Emīla veselība. Tā ir jāuzmana, reizēm jāiedod vitamīni, reizēm jāierosina aiziet pie ārsta, lai paskatās, vai viss kārtībā. Otrs ir apģērbs, kas jāpalīdz laikā izmazgāt, izžāvēt, izgludināt. Reizēm Emīls paprasa, ko labāk vilkt. Bet viņam ir pašam savs viedoklis, kāds ir viņa stils, tā ka šajā jautājumā daudz viņu neietekmēju.”

Lai dēls justu, ka viņu atbalsta, vecāki apmeklē koncertus, kas Emīlam šķiet svarīgi. Viņi bija klāt “SEB Muzikālajā bankā”, sarīkojumā “Liepāja svin” un grupas pirmajā lielkoncertā “Sapņu fabrikā”. Tāpat mamma cītīgi sekoja līdzi Emīla gaitām Diseldorfā, lasot gan to, kas pieejams medijos, gan regulāri piezvanot atvasei un apjautājoties, kā viņam Vācijā klājas. 

Jāsaka gan, ka tas, ka tieši mācību gada beigās Emīls bija Vācijā, mammā raisīja divējādas izjūtas. Prieks par iespēju uzstāties tādā vērienīgā pasākumā mijās ar bažām, kā dēlam veiksies eksāmenos. “Man kā mammai gribas, lai Emīls labi pabeidz skolu un lai viņš var kaut kur iestāties un turpināt mācības,” teic G. Balcere. Tāpēc viņa lielu paldies saka Grobiņas ģimnāzijas vadībai un visiem skolotājiem, kuru ir pretimnākoši un ar Emīlu bija vienojušies par darba grafiku pēc atgriešanās no “Eirovīzijas”.  

“Es esmu stingrs draugs,” aicināta sevi raksturot kā mammu, spriež G. Balcere. “Ir kaut kādas prasības, norunas, ko Emīls zina un kas ir jāievēro. Bez tiesībām ir arī pienākumi. Mēs ļoti veiksmīgi salāgojam šīs pozīcijas, un mums konfliktu nav.” Bet kāds Emīls ir kā dēls? “Viņš ir foršs. Viņš ir uzmanīgs, cik nu var, palīdz mājās. Reizēm gan nākas šo to atgādināt, bet tas ir pieļaujams pie viņa dzīves straujā ritma. Būs labs cilvēks izaudzināts,” ar smaidu saka G. Balcere.

To apliecina arī tas, ka, neskatoties uz lielo aizņemtību, Emīls jau agri no rīta 8. maijā atsūtīja mammai īsziņu ar apveikumu svētkos. “Tad izlasīju Zitas Kaminskas komentāru, ka viņi māmiņdienā kādā no intervijām bija veltījuši mammām dziesmu “Sorry seems to be the hardest word”. Emīls zina, ka tā dziesma viņa izpildījumā man ļoti patīk,” par veltījumu priecīga ir daudzu iemīļotā mūziķa mamma.

Ginta Balcere bija fanu rindās, kad Emīls uzstājās “Eirovīzijas” pusfinālā.  

Ar mammu dalās priekos un bēdās

Aktiera Kaspara Goda mammas Lijas darbs nav saistīts ar teātri, tomēr teju katru dienu viņa ir kā uz skatuves un katram viņas solim līdzi seko daudzi acu pāri un viņas teiktajā ieklausās bariņš bērnu – viņa ir angļu valodas skolotāja Lielplatones Speciālajā internātpamatskolā. Viņa spriež, ka dēlam patikšana uz mākslu laikam būs mantota no tēva puses. Kaspara tētim ir savs orķestris, savukārt vectētiņš bijis kordiriģents, tātad visi ģimenes vīrieši zina, ko nozīmē uztraukums pirms iziešanas publikas priekšā un gandarījums par labi paveiktu darbu pēc tam.

Lijas kundze stāsta, ka dēls jau skolas laikā aizrāvies ar teātra spēlēšanu, taču viņa šo atvases aizraušanos neņēmusi par pilnu. Tāpēc arī bijusi pārsteigta par Kaspara paziņojumu, ka viņš plāno mācīties par aktieri. “Es netraucēju, lai jau mācās,” apgalvo Kaspara mamma. Viņai spilgti atmiņā palicis brauciens skatīties dēla diplomdarba izrādi – “Hamletu”. “Es visu laiku domāju, ka tikai viņš kādu soli nesajauc un nepārsakās, tāpēc izrādes saturu vispār neatceros,” atzīst L. Goda.

Tā kā Kaspara mamma dzīvo Jelgavas pusē, aizņemtības un attāluma dēļ uz visām dēla izrādēm viņai nav sanācis būt. Pēdējā redzētā bijusi komēdija “Viss par vīriešiem”. L. Goda smej, ka tagad gan viņai tāds uztraukums kā agrāk vairs nav bijis. Pēc katras redzētas izrādes viņa padalās ar savas ģimenes vienīgo aktieri, kā tad viņš ir spēlējis. Lielākoties Kasparam nākoties no mammas dzirdēt kritiku, taču Liepājas teātra aktieris to neņem galvā, jo abiem atšķiroties domas, kā jāspēlē teātris, kas ir labi un kas ne.

Lai gan pakritizē, L. Goda tomēr ir ļoti lepna par Kaspara panākumiem, neviltots prieks arī viņu pārņēmis, uzzinot, ka dēls saņems nozīmīgo “Spēlmaņa nakts” balvu kā labākais aktieris otrā plāna lomā. Lijas kundze cītīgi sekoja līdzi apbalvošanas ceremonijas norisei un tāpat kā visa Latvija arī viņa dzirdēja, ka Kaspars pateicības runas laikā saka paldies savai mammai, ka tā viņu finansiāli atbalsta. Nē, nē, dēls māžojies neesot – apstiprina Kaspara mamma. Viņa tik tiešām, kā dēls atbrauc ciemos uz Jelgavu, tā uz atvadām iedod kādu latiņu iztikšanai. “Dēls ir jāatbalsta,” viņa ar pārliecību nosaka. Turklāt dēls esot ļoti labs. “Viņš ir labsirdīgs. Neko sliktu par viņu nevaru teikt,” raksturo L. Goda. Arī par Mātes dienu nekad nepiemirstot – Kaspars ar telefona starpniecību nodevis sirsnīgus sveicienus svētkos.

Ikreiz, kad Kaspars dodas viesizrādēs uz Rīgu, viņš apciemo mammu Liju Jelgavā.

Inita Gūtmane,