1925. gada 7. janvārī iznāk laikraksta “Māras Vēstnesis” pirmais numurs. Redakcijas adrese: Vilhelmīnes ielā 28 – katoļu baznīcas plebānija (mācītājmāja), atbildīgais redaktors – Jēkabs Ozoliņš – Liepājas Sv. Jāzepa Romas katoļu baznīcas prāvests, bet pirmais izdevējs – Alšvangas jaunatnes biedrība “Klints”. Līdz ar avīzes iznākšanu tiek drukātas nelielās “”Māras Vēstneša” bibliotēkas” brošūras. Nelielas apjomā, dziļas saturā.

Uzruna lasītājiem
Laikraksts, uzrunājot lasītājus, raksta: “Grūts un atbildīgs darbs stāv priekšā. Mūsu druva vēl neizkopta un pilna nezāļu. Cīnīties pret šīm nezālēm ir “Māras Vēstneša” uzdevumā. Latviešu katoļu ir daudz, bet nav viņiem līdz šīm vēl laikraksta…”. “Māras Vēstnesis” solās palikt par īstu jaunatnes draugu, “pie kura varētu atrast atbildi uz mocošiem jautājumiem”. Bet tā lielākā nīdējamā nezāle  ir alkoholisms, tautas labklājības un veselības postītājs. Tā apkarošana notikšot laikraksta slejās konsekventi un nepiekāpīgi. Avīze apņemas aizstāvēt kopdarbību, kooperāciju, izplatīt tautā zināšanas par progresīvām metodēm zemkopībā, lopkopībā un citās lauksaimniecības nozarēs. Apgalvojums: “Politiskā ziņā mēs stāvēsim ārpus partijām…” dzīvē gan savu piepildījumu negūst. “Māras Vēstneša”  gaita ir nepārprotami labēji orientēta.

Atvainošanās
4. numurā “Māras Vēstneša” redakcija atvainojas. Labos darbos būt pirmajam ir gods. Taču godīgi ir arī atzīt savas kļūmes. Jo izrādās, ka nav “Māras Vēstnesis” vienīgais latviešu valodā iznākošais periodiskais izdevums katoļiem. Kaut neregulāri tomēr no 1914. līdz 1925. gadam iznāk “Auseklis” – ilustrēts mēnešraksts reliģijai, audzināšanai un sabiedrībai, tās izdevējs ir Latviešu derīgu rakstu biedrība “Auseklis”, redaktors pirmajā desmitgadē priesteris Eduards Stukels (1884 – 1956). Darbs sākas Liepājā, bet no 1925. gada ar nosaukumu “Latviešu Katoļu Mēnešraksts” turpinās Rīgā.

Priestera Stukela kalpošanas sākums pēc Kauņas garīgā semināra beigšanas bija 1906. – 1907. gads Alsungā, tad seko teoloģijas un filozofijas studijas Insbrukas un Luvēnas universitātēs, bet no 1910. līdz 1924. gadam viņš ir Liepājā, kalpojot Sv. Jāzepa draudzē. Vēlāk ieņem ļoti augstus amatus baznīcā, ir Rīgas Romas katoļu metropolijas kūrijas kanclers, Romas pāvesta galma prelāts. Lieli ir priestera Stukela nopelni katoļu grāmatniecībā. Viņš rakstīja pats, izdeva citu sarakstīto. Liepājā 1922. gadā izdota viņa sastādīta grāmata “Sv. Asīzes Francisks un Trešais ordenis”.

“Bibliotēkas” grāmatu spektrs
“”Māras Vēstneša” bibliotēkas” galvenais lasītājs ir katoļticīgs latvietis. Tā ir labs palīgs priesteriem viņu kalpošanā, draudžu garīgās dzīves kopšanā, ticības padziļināšanā. Taču līdztekus šim mērķim un uzdevumam poligrāfiski necilie izdevumi  ir saistoši arī plašākam lasītāju lokam, kliedējot sabiedrībā iesīkstējušos, pat apzināti kultivētos maldus par katoļu baznīcu. Bibliotēkas pirmā grāmata ir Jēkaba Ozoliņa “Kristus mācības labdarības un Melnsvārči”, kas iznāk 1925. gadā. “Melnsvārčos” norit spraigs dialogs starp kādas augstskolas profesoru un studentu, kura lomā iejuties, šķiet, pats rakstītājs. Zobgalīgi nodēvējis katoļu mūkus un priesterus par melnsvārčiem, students jautā: “Es, profesora kungs, kādreiz lasīju, ka neparocīgo romiešu ciparu vietā kāds pāvests ievedis matemātikā ērtos arābu ciparus?” Profesors lēnītiņām atbild: “Jā, pāvests Silvestrs II.” Students jautā tālāk: “Saka, ka kāds garīdznieks atradis mikroskopu un teleskopu? Bet varbūt nav taisnība, jo garīdznieki arvien mēdz piesavināties cita slavu?” Profesors atbild: “Mūks…cilvēks ar moderniem uzskatiem Rodžers Bēkons, viņš mira 1294. gadā.” Students aukstasinīgi jautā tālāk: “Tomēr garīdznieks pirmais uzstādīja tēzi astronomijā, ka saule stāv uz vietas, bet zeme griežas?” Kā negaisa mākonis paliek profesora piere: “Jā, Koperniks [..]” Students ir nepiekāpīgs: “Es jau arī tos melnsvārčus sen būtu sācis lādēt, bet šīs šaubas man nedod mieru…Vai taisnība, ka pirmās bezmaksas skolas dibināja de la Salle?” Profesors: “Jā, francūzis Žans Batists de la Salle.” Students: “Katoļu garīdznieks?”  Profesors asi atcērt: “Garīdznieks [..]”

Students mākslotā laipnībā turpina: “Neļaunojieties, profesora kungs, patiesi tie melnsvārči visur vēsturē maisās pa priekšu. Tā, piemēram, es lasīju, ka mūks de Arekko ienesa jaunu virzienu mūzikā, izgudrodams piecu līniju nošu sistēmu, monohordu un sarakstīja harmonijas pamatlikumus, jezuītu mūki izgudrojuši spektra analīzi, aparātu elektrisko viļņu reģistrēšanai, artēzisko aku, bet trapistu ordeņa mūki ieveduši zemes meliorācijas darbus, bīskaps Šēnborns Vircburgā nodibinājis pirmo anatomikumu, pāvests Gregors XIII, pamatojoties uz jezuītu astronomiskiem aprēķiniem, ieviesis jaunu kalendāru. Romas, Padujas, Parīzes un citas universitātes dibinājuši pāvesti. Kardināls Massi Turīnā 1890. gada izstādē par globusu saņēmis zelta medaļu [..]” Profesors vairs neiztur: “Ka tevi pērkons? Ko tu te pļāpā?” Students laiski pieceļas no krēsla: “Jā, jā, [..] lielākais “pļāpātājs” jeb poliglots bija kardināls Mezofanti, brīvi rakstos un vārdos pārvaldot 29 valodas, tikai runā – sešas.” Profesors nespēkā gandrīz vai lūdzas: “Patiesi, nu reiz klusu. Un laidies lapās.”  Students sajūsmā iesaucas: “Vai pa gaisu?” Tā saruna turpinās. Dinamiski un saistoši.

“”Māras Vēstneša”  bibliotēkā” nav tikai šādi, visiem viegli tverami izdevumi. Ir nopietni, kā teoloģiskas skulptūras. Tagad jau uz nodzeltējušām lapām: “Māte mūžam mīļā”, “Svētā gada piemiņai”, “Jēzus sirds”, “Kardināls Mersjē, 1851 – 1926”, “Leģenda par Dievišķo Bērnu”, “Dominiks Ringeizers un viņa mūža darbs” un citi.

Prāvests Ozoliņš
Viņa dzīves ceļš izzināts daļēji, viņa personības vaibsti tajā kā  Mises sveču izgaismoti.

Dzimis 1876. gada 24. jūnijā Skaistkalnē, mācījies Kauņas garīgajā seminārā, pēc tam kalpojis Lēnu un Kurmenes draudzēs. 1924. gada maijā viņš iecelts par Liepājas Sv. Jāzepa Romas katoļu draudzes prāvestu. Par savu draudzi viņš raksta: “Liepājas katoļu draudze ir  5 – 6 tūkstoši locekļu, tā sastāv no dažādām tautībām: latviešiem, poļiem, lietuviešiem vāciešiem. Neskatoties uz dažādām tautībām un viņu paģērējumiem, draudzē valda miers un saticība”.

Ozoliņš ir katoļticības sardzē “Māras Vēstnesī”. Ziņas, izglītojoši raksti, polemikas. Arī smaids un smiekli. Tie atbildīgajam redaktoram allaž patikuši: “Kāds mūks, braukdams caur Šveici, ieiet viesnīcā, kur sēd vairāki ateisti. Lai izsmietu mūku viņa reliģiskajā pārliecībā, viņi laiku pa laikam sniedz savam sunim pa gabalam gaļas un saka: “Pāvest, ēd!” Redzot, ka mūks nesadusmojas, ateisti jautā: “Nebrīnies, ka mūsu suni sauc par Pāvestu?” Mūks mierīgi atbild: “Kāda ir cilvēka ticība, tāds arī viņa pāvests. Jūsu pāvests ir suns, bet mans – Dieva vietnieks””.

Katoļu priesteris – sabiedrības loceklis, kurš aktīvi iesaistās laicīgās dzīves norisēs. Tāds ir  Jēkabs Ozoliņš. Viņš ir pilsētas domes domnieks no “Latviešu pilsoņu bloka”. Tuvs kaimiņš katoļu baznīcai ir 1924. gada novembrī atvērtais pilsētas muzejs. Prāvests Ozoliņš tajā ir biežs viesis un 1926. gada 3. novembrī viņu ievēl par Kurzemes muzeja biedrības (KMB) valdes priekšsēdētāju. Lakoniskie ieraksti biedrības sēžu protokolos liecina, ka tas ir nevis goda, bet darba amats. Šajā laikā ļoti aktuāla ir Alejas laukuma sakopšana. Tajā ar saviem priekšlikumiem īpaši aktīvi iesaistās KMB. Un prāvests Ozoliņš ir kā starpnieks starp biedrības iecerēm un Pilsētas valdi. 1926. gada 23. decembra KMB valdes sēdes protokolā ierakstīts: “Alejas laukuma pārbūve no pilsētas valdes pieņemta un, valdes priekšsēdētājam J. Ozoliņam piedaloties, pārbūves plāni apskatīti uz vietas.” Tomēr laukuma pārveide kā nesākas, tā nesākas. Vieglāk ir mainīt nosaukumu, 1929. gadā tam dodot Čakstes laukuma vārdu. 1932. gadā Jēkabs Ozoliņš veic pārrunas ar pilsētas galvu Leo Lapu, lai pilsētas valde “materiālajā ziņā piedalās laukuma izdaiļošanā”. Diemžēl viss paliek tikai kā iecere.

1933. gada 28. aprīlī prāvestu Ozoliņu KMB pilnsapulcē vienbalsīgi  ievēl par biedrības Goda biedru. Viņš beidz savu kalpošanu Liepājā, tā turpināsies Kuldīgā un Ventspilī līdz 1944. gada rudenim.

Novēlējums
“Kā māte rūpējas par saviem bērniem, baro tos un gādā par tiem, tāpat arī pilsēta gādā par savu pilsoņu labklājību. Mātes gods ir bērna gods, mātes prieki – bērna prieki. [..] novēlu pilsētai Dieva žēlastību viņas turpmākā gaitā, lai viņa zeļ un plaukst, lai arī turpmāk darbojas i dzimtenei, i pilsoņiem par labu”– šādiem vārdiem 1925. gadā prāvests Jēkabs Ozoliņš sveic Liepāju tās 300. jubilejā.
Deviņos Liepājā pavadītajos gados viņš bija mātei Liepājai labs dēls.

Raksts sagatavots, izmantojot V. Ancīša, J. Vaivoda, J. Cakula publikācijas un pētījumus, KMB arhīvu Liepājas muzejā, periodikas materiālus.