Ja man jautātu, kāds ir liepājnieks, es teiktu: steidzīgs, ar vējā plīvojošiem matiem, ar labu humora izjūtu, ar mazām smaida grumbiņām sejā, dažbrīd mazliet nevērīgs, draudzīgs, lokālpatriots un noteikti ar muzikālu talantu apveltīts. Nu tāds, kā, teiksim, – Uldis Marhilēvičs. Lai arī mūziķis jau daudzus gadus nedzīvo Liepājā, mēs viņu un, domājams, arī viņš mūs uzskata par savējiem.

Un mūspusē ir viņa mammīte, Pāvilostā slejas viņa māja, šeit ir ļaudis, kas dzied viņa dziesmas, šeit dzīvo cilvēki, kas gaida viņa ciemošanos, viņa uzstāšanos – arī to, kas šodien kopā ar vecajiem, labajiem cīņubiedriem no grupas “Remix” notiks Liepājas Olimpiskajā centrā, kur suminās Goda un Gada liepājniekus.

Vietas

Ūliha un Peldu ielas stūrī atrodas mazs namiņš. Pirms kāda laika to ļaundari aizdedzināja, bet tas atkopās. Tagad uz turieni liepājnieki un pilsētas viesi dodas baudīt ķīniešu ēdienus. Bet, kad Uldis Marhilēvičs ir Liepājā, viņš aizstaigā līdz šim namiņam, lai gremdētos atmiņās, lai atcerētos bērnību, kura, pēc mākslinieka teiktā, diezin vai varētu būt vēl skaistāka, nekā tā bija. “Šajā būdiņā es nodzīvoju savus pirmos sešus gadus. Tad tā bija pasta ēka, un mans tēvs bija pasta priekšnieks, kuram šajā namiņā ierādīja dzīvokļa platību,” stāsta U.Marhilēvičs. Tolaik, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, ap šo namiņu bija neorganizēta vide, visapkārt bija zaļš, vietā, kur tagad atrodas Mirdzas Ķempes piemineklis, bija dobes, kur puķes slēja savas ziedlapiņas pretim saulei. Turpat netālu atradās Marhilēviču ģimenei ierādīts dārziņš un smilšu kaste, pa kuru bieži rosījās mazais Uldis ar savu draugu Edvīnu. “Tā bija laimes pilnība,” secina mūziķis.

Arī daži tālākie gadi U.Marhilēviču neaizveda tālu prom no šīs sapņa vietas. Kad viņš sāka iet skolā, ģimene pārcēlās un netālu esošo Vītolu ielu. Un turpat vien jau bija iepazītie kalniņi, iemīļotās zaļās kāpas, kur spēlēt futbolu, un vietas, kur ziemā pa ledu var lēkāt un slidināties. “Šī apkārtne vēl joprojām ir viena no manām mīļākajām vietām pasaulē, kur aiziet, ja gribas veldzēties. Man patīk aizstaigāt līdz Gulbīšu dīķim, aiziet līdz koncertestrādei “Pūt, vējiņi!”.”

Un necik daudz laika nav vajadzīgs, lai rāmā solī aizstaigātu tālāk līdz stadionam “Daugava”. Tajā veroties, I.Marhilēviča acīs pavīd ainas, kā kopā ar tēvu dodas skatīt un līdzi just savai mīļajai futbola komandai “Zvejnieks”. Un ausīs skan bungu un tauru skaņas, ko radīja viņš un vēl daudzi citi skatītāji, lai uzmundrinātu sportistus un liktu satrūkties pretiniekiem. 

Lai arī kopš bērnības un skolas laika ir pagājuši daudzi gadi, tie dziļi jo dziļi māksliniekam iespiedušies atmiņā, “jo katra minūte tolaik bija piepildīta”. U.Marhilēviča dzīvi noteikti palīdzēja piepildīt, dažādot arī ēka Ausekļa ielā 11/15 jeb tolaik Emiļa Melngaiļa Mūzikas vidusskola, kuru Liepājas 1.vidusskolas skolnieks paralēli apmeklēja un absolvēja. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, kad bija pasaules rokmūzikas ēra, Ulda Marhilēviča galvā gan rosījās šaubas – iestāties Mūzikas vai tomēr Liepājas Mākslas vidusskolā, kur atļāva staigāt ar gariem matiem. Uzvarēja – mūzikas mīlestība. Par laimi. Un, lai gan Mūzikas vidusskolā puikas nestaigāja ar gariem matiem, arī te bija savi labumi – te strādāja direktors Valdis Vikmanis, kas saviem skolniekiem dažreiz atļāva vairāk, nekā tā laika vara vēlējās, te bija klavierskolotāja Aleksandra Vikmane, kura ielika pamatus, uz kuriem U.Marhilēvičs veiksmīgu būvēja mūziķa karjeru. Lai arī tagad šajā vietā sanāk iegriezties visai reti, mūziķa sirds uz to bieži aizceļo.

Pusaudzis Uldis līdz Suvorova un Sudmaļa ielas jeb tagad Ganību un Kungu ielas stūrim mācētu aiziet kaut aizvērtām acīm. Jo tur dzīvoja simpatizējošā meitene no paralēlās klases, kura, sākot no piektās klases, līdz mājām bija vadīta neskaitāmas reizes. Atpakaļ gan pa to pašu ceļu kavalieriem nebija ieteicams soļot, jo priekšā bija vietējie džeki, kuri to vien gaidīja, lai varētu paspīdēt ar asprātībām, apcelšanas, kašķa izsaukšanas un dūru vicināšanas mākslu.

Lietas

Mūsu Liepājas liepas, dziesmās apdziedātās. Lai arī kur būtu, sajūtot liepu smaržu, U.Marhilēviča domas un visa būtība aizceļo uz Liepāju, uz Ūliha ielu.

Un, cik tad tālu no liepām ir arī koncertestrāde “Pūt, vējiņi!”, kuru tāpat kā mūsu pilsētas kokus mājās līdzi nepaņemsi, uz Rīgu līdzi neaizvedīsi, bet kurai vieta sirdī vienmēr atradīsies. Koncertdārzā piedzīvots tik daudz, ka māksliniekam būtu ko stāstīt ne stundām, ne dienām, bet nedēļām. Un, kā nu ne, ja sākumskolas skolnieks, dzīvodams netālu, pieredzēja gan koncertdārza atklāšanu, gan vēlāk pats kāpa uz “Pūt, vējiņi!” skatuves festivāla “Liepājas dzintars” laikā un muzicēja – par prieku koncerta apmeklētāju daudzgalvainajam pūlim, par raizēm netālu dzīvojošajiem ļaudīm, kuriem nakts izklaide un skaļa mūzika nebija aicinājums.

Kad U.Marhilēvičs jūtas noguris, noskumis, viņš paņem albumus ar fotogrāfijām, kurās redzams dienā, kad absolvēja E.Melngaiļa Mūzikas vidusskolu. Tajās iemūžināti saposušies puiši, kuri nu jau sen kļuvuši par vīriem un no kuriem vairāki kļuvuši par valstī labi pazīstamiem mūziķiem. Ar daudziem no viņiem U.Marhilēvičam saikne nav zudusi, vēl joprojām bijušie skolasbiedri satiekas, parunā un kopā īsteno arī kādu projektu. Skatīties fotogrāfijās U.Marhilēvičam neapnīk, jo tas atsauc atmiņā daudz interesanta. Komponists secinājis, ka, ar šodienas aci raugoties uz šiem notikumiem, tie šķiet vēl aizraujošāki, nekā tas licies toreiz.

Garša

“Ja runājam par ēdienu, tad Liepāja man asociējas ar pudiņu, kas bija taisīts no baltmaizes, sagrieztiem āboliem, krējumu un cukuru. Tas bija viens no fantastiskākajiem ēdieniem, ko mana mammīte gatavoja mājās. Pudiņš bija neaprakstāmi gards. Tagad ar to reti sanāk pamieloties, jo, esot ciemos pie mammītes, necenšos viņu noslogot ar ēdienu gatavošanu. Kaut gan gribētos to atkal nobaudīt.

Mājas viesības pie mums tolaik notika bieži, jo mammītei bija plašs draugu loks un tika atzīmētas gan dzimšanas, gan vārdadienas. Uz restorāniem toreiz lielākoties gāja krievu jūrnieki. Viens no ēdieniem, ko viesībās mammīte cēla galdā, bija ”Peldošās salas”, teic U.Marhilēvičs. Taču ir arī kas tāds, ko pieminot, mūziķim nākas noskurināties – tā ir zivju eļļa, katra bērna bieds, kura mākslinieka bērnības laikā nebija uzlabota ne ar kādām patīkamām garšām, ne smaržām. “Vēl tagad atceros to zivju eļļas pudeli un milzīgo zupas karoti, no kuras man lika to dzert.” 

Skaņa

Kā U.Marhilēvičam skan Liepāja? Tā skan pēc vēja. Tādu skaņu, kāda ir, kad esi iebraucis Liepājā, apstājies Vītolu ielā, kad esi atvēris mašīnas durvis un kad momentā tevi ieskauj vējš, nevar dzirdēt nekur citur pasaulē. Par to mūziķis ir pārliecināts un pārliecinājies. “Tā ir fantastiska,” skaņu raksturo mākslinieks.

Tauste

“Taustes ziņā Liepāja man asociējas ar koka soliņiem Jūrmalas parkā, kuri pamazām izzūd. Kad uz tiem sēdēja, varēja uzlikt rociņu un sajust, sačamdīt katru dēlīti.”

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds” pielikums “Kultūras Pulss”