Māksliniece Agnese Lipinga ir igauniete ar saknēm Pāvilostā. Mīlestība viņas mammu aizvedusi uz Igauniju, un mīlestība pašu atvedusi uz Latviju. Savu darbnīcu Agnese iekārtojusi Kuldīgā, kur maizes darbs ir muzejā, bet vasaras viņa pavada dzimtas mājās Pāvilostā. Namiņš ir neliels, taču ļoti gaišs, ir skaists dārzs. Tas atrodas blakus dziedātājas Ances Krauzes vīra īpašumam un netālu no komponista Ulda Marhilēviča mājas. Agnese stāsta, ka sanācis pie viņa arī paciemoties un ir sajūsmā par tikšanos ar mūziķa mammu, kura arī ir māksliniece.

Gleznojot spogulī neskatās

Par tikšanās vietu Agnese izvēlas Pāvilostas ostu. Viņa sagaida vidē, kas izskatās pēc gleznas uzstādījuma. Saule, ūdens, jahtas, molberts, augļi traukā un piparmētru tēja termosā. Liepājas puses mākslas cienītāji ar Agneses darbiem pirmoreiz varēja iepazīties Zentas Mauriņas piemiņas istabās Grobiņā. Tur maijā notika izstāde “Pavasara acis”.

Agneses darbos dominē meitenes, dzīvnieki un ziedu motīvi. Tā vien šķiet, tajos attēlotā meitene ir pati māksliniece. Viņa atzīst, ka tā sakot daudzi. Tomēr pati tur redz arī citus sev svarīgus cilvēkus. “Spogulī neskatos, kad gleznoju,” viņa pasmaida. “Es, protams, lietoju arī fotogrāfijas, portretus. Bet tas ir tikai iedvesmas avots, necenšos atrast līdzību.” Jautāta, kādēļ tik bieži gleznās redzamas tieši jaunas sievietes, Agnese atzīstas, ka arī tad, kad nolemj gleznot kaut ko citu, “kaut kā sanāk tās meitenes”.

Lai arī mākslinieces izvēlētā krāsu palete ir koša un priecīga un tāda ir arī viņa pati, darbos jaušamas skumjas. “Es tā nedomāju – gribu skumju meiteni. Uzgleznoju, un ir,” māksliniece saka, piebilstot, ka jaunākie darbi ir citādi, priecīgāki. “Man patīk, ka gleznas mainās, un mani ļoti interesē, kādas tās būs pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem.”

Pēdējā laikā mainījusies arī gleznās ietvertā tēma. “Laikam esmu sākusi redzēt sev vairāk apkārt,” viņa secina. Daudz sportojot, skrienot, brīvā dabā sastop lapsas, stirnas. “Meitenes savu uzdevumu ir izpildījušas, un tagad nāk citas lietas. Dzīvnieki varbūt nāk manās gleznās, jo esmu tos vairāk ievērojusi. Tas siltums un skaistums ir mums apkārt! Piemēram, es zināju, ka ir ziloņi, bet nebiju nekad redzējusi pat zoodārzā. Nesen man izdevās tos redzēt brīvā dabā, un tas ir tik fantastiski, ka tas skaistums ir no mums trīspadsmit stundu attālumā. Ar lidmašīnu tu veic teleportu.” Runa ir par ceļojumu uz Dienvidāfriku.

Ļoti griboties gleznot arī ostu, kuģus, jūru. “Jūra man vienmēr ir bijusi ļoti svarīga. Esmu pamanījusi, ka vienmēr ir izdevies vai paveicies būt tur, kur ir ūdens. Tartu es dzīvoju pie ostas, kur bija laivas, jahtas. Arī tad, kad dzīvoju Portugālē, man bija tas viss.” To, ka Agnese Pāvilostas ostā ir biežs viesis, apliecina draudzīgā apsveicināšanās ar pašvaldības jahtu ostas pārvaldnieku Ģirtu Vagotiņu-Vaguli.

Rokas līdz elkoņiem ar krāsu

Māksliniece stāsta, ka laika gleznošanai nav tik daudz, kā pašai gribētos. Līdz ar to darbi ir citādāki, to ir mazāk, tie top lielākoties vakaros, tāpēc mainās arī krāsas. “Kad uzvelc gleznošanas džemperīti un paņem otu, esi tajā iekšā, sāc gleznot tā, ka rokas līdz elkoņiem ir netīras, arī seja ir netīra. Un, protams, mati. No tiem eļļas krāsu nav viegli dabūt ārā. Draugi redz – ā, tu atkal esi gleznojusi, mati balti vai zili. Brīžiem jāgriež šķipsnām nost. Bet man gleznošanai nav žēl ne laika, nekā. Vari sākt no rīta un gleznot visu dienu. Vai sākt naktī un pabeigt no rīta,” viņa runā aizrautīgi. Par savu tehniku izvēlējusies eļļas krāsu, jo patīk tās dziļums, tekstūra. “Gleznas neiznāk plakanas.”

Gleznojot Agnesei patīk telpā atrasties vienai, tāpēc viņa neizmanto modeles. Kad mācījusies maģistrantūrā Tartu, augstskolā varējusi iet strādāt jebkurā diennakts laikā. “Pēc lekcijām vakaros gāju viena pati gleznot. Tad visa lielā telpa bija mana.”

Taču māksliniece, tāpat kā viņas amata brāļi un māsas, ne vienmēr glezno tikai to, kas pašai tīk. Tiek izpildīti arī pasūtījumi, pret kuriem Agnese jūt ļoti lielu atbildību. “Man ir svarīgi, lai cilvēkam patiktu. Viens igauņu fotogrāfs gribēja, lai es viņam uzgleznoju tādu tēmu, kādu nekad nebiju gleznojusi. Uzreiz teicu, ka nevajadzēs obligāti ņemt, bet viņš paņēma to un vēl trīs gleznas. Līdz šim cilvēki vienmēr bijuši apmierināti.” Agneses darbi mājvietu raduši Austrijā, Beļģijā, Anglijā, Portugālē, Brazīlijā, Dienvidāfrikā, Baltijas valstīs un citviet. Taču tos pārdot nav mākslinieces prioritāte. Tāpat kā tas, lai izstādes tiktu veidotas lielās pilsētās. “Esmu ļoti laimīga, ja man piedāvā Grobiņā vai citā mazā pilsētā, jo tā māksla tiek līdz visiem. Man ir svarīgi savas domas, savu pasauli rādīt cilvēkiem tāpat mazākās pilsētās.” Nākamvasar arī Pāvilostas Novadpētniecības muzejā paredzēta Agneses gleznu izstāde. Tā būs pilnīgi jaunu darbu sērija. “Man ir pilna galva ideju, un kaut ko jau esmu uzgleznojusi, bet nezinu, vai tās gadu gaidīs,” viņa saka.

Būt drosmīgai

“Es rakstu projektus un mēģinu dabūt rezidentūru. Būtu tik laimīga, ja varētu paņemt brīvu laiku un domāt tikai par gleznošanu, ja nebūtu ikdienas lietu. Ja varētu aizmirst par ikdienas darbu, kas gan man ļoti patīk,” aizsapņojas Agnese. Kuldīgas novada muzejs ir pamata darbs. Gadās arī piestrādāt izstāžu iekārtošanā citos muzejos, piemēram, Pāvilostā viņa palīdzējusi iekārtot ekspozīciju par padomju laikiem. Vēl viņa ir grafiskā dizainere, bieži sava prieka pēc veido dažādu produktu iepakojumus.

“Savas vēlmes galvenais izteikt skaļā balsī, runājoties teikt citiem cilvēkiem, tad tās piepildās,” viņa pārliecinājusies. Cilvēki ir izpalīdzīgi. “Tikai visu laiku ir jābūt ārā no savas komforta zonas. Pašai jābūt drosmīgai un jāprasa. Nevar slinkot. Nav jēgas gulēt mājās, neko nedarīt, jo tas nerada nekādu rezultātu. Jo vairāk tu darbojies, jo vairāk kādam ir interese par tevi. Tas aiziet tālumā, un tad tās iespējas nāk. Bet tas ir liela darba rezultāts.”

Agnesei darāmā nekad neaptrūkstas, un viņa par to ir priecīga. Nav garlaicīgi un nav arī vaļas domāt sliktas domas. Bet tad, kad gribas mieru un vientulību, māksliniece brauc uz Pāvilostu. Pēdējā laikā gan mainījies arī tas. “Kādreiz vairāk biju tāda, kas nealkst pēc cilvēkiem. Tagad man nepatīk liels daudzums cilvēku, bet patīk, ja apkārt ir tādi cilvēki, kas mani iedvesmo, kam patīk tas, ko es daru.”

Publiski un slepeni projekti

Vasaras sākumā Agnese lūdza interviju pārcelt pāris mēnešu uz priekšu, jo viņai jāpiedalās vairākos projektos. “Projekti nāk un iet. Pabeidz vienu, un atkal ir nākamais darbs,” viņa tajos sīkāk neiedziļinās. “Nekad nav tā – projekts beigsies, un man būs laiks.” Sarunas brīdī aktuālākā bija izstāde Kuldīgā, to muzejā varēja skatīt līdz septembra sākumam. Tajā bija aplūkojami paši jaunākie darbi, kā arī daži vecāki, kas “interjerā ļoti labi iederējās pēc krāsām un izmēra”. 

Agnese strādā arī pie kāda, pēc pašas vārdiem, interesanta projekta. “Es tās gleznas nevienam pagaidām nerādu, tas būs tāds slepenais projekts,” viņa pasmaida. “Kad to atklāsim, var teikt, tas būs pārsteigums visai Latvijai.” Citkārt viņai nav problēmu demonstrēt savu darbu.
“Mans vislielākais atbalsts, protams, ir mans mīļotais, kurš ievieto gatavās gleznas interneta vietnē un rūpējas arī par transportu un citiem tehniskas dabas jautājumiem. Ja man vēl tas būtu jādara, vispār nepietiktu laika,” Agnese uzsver, ka palīgi ļoti atvieglo darbu, jo mākslinieka dzīve visu laiku ir aizņemta. “Mans lielākais iedvesmas avots ir mani sadarbības partneri. Svarīgi, ka mans darbs cilvēkus neatstāj vienaldzīgus.”

Gatava pārmaiņām

Latvijā Agnese dzīvo pusotru gadu. Dzimusi, augusi un mācījusies Igaunijā, bet viņas mamma Astra ir latviete, meitas uzvārdā – Matisone. Agnese var lepoties arī ar savu vectēvu – pāvilostnieku komponistu un dzejnieku Kārli Matisonu. “Es vienmēr esmu gribējusi dzīvot Latvijā,” – te viņa redz iespējas attīstīties un augt.

Jautāta, vai tas par Igaunijas labo dzīves līmeni ir mīts, Agnese saka: “Man labākā dzīve ir Latvijā. Man šeit viss ir ļoti pietiekami un vēl vairāk.”

Varbūt tas ir tādēļ, ka mākslinieki uz dzīvi skatās citās kategorijās? “Nē,” novelk Agnese un smejoties piebilst, ka māsa, kas dzīvo Igaunijā, ir rokdarbniece un bijusi žurnāla redaktore, uzskata – tur dzīve ir labāka.

Emocionāli grūti pārcelties neesot bijis – mūsdienās jebkura pasaules vieta ir samērā ātri sasniedzama gan ar interneta starpniecību, gan ar transportu. Nav vairs tas laiks, kad vēstules jāgaida pāris nedēļu un kad ceļš prasa ilgu laiku. “Man te ir daži radi, bet visiem ir saspringts grafiks, un nav tā, ka es viņus satieku biežāk. Tos cilvēkus, kas ir tuvu, satieku tikpat bieži kā tos, kas ir tālu. Vienkārši ir jāsaņemas, jāatrod laiks un jāsatiekas.” Tagad esot cerība, ka arī mamma atgriezīsies dzimtenē. “Viņa vismaz tā sola,” piebilst Agnese.

Jautāta, kur viņa sevi redz vairāk – Kuldīgā vai Pāvilostā, Agnese saka – visur. “Es esmu gatava būt visur. Kaut vai šodien esmu gatava uz kādu laiku pārcelties uz ārzemēm, gleznot un redzēt, kā tur ir. Nav tā, ka es esmu šeit un nevaru neko mainīt,” tomēr par pasaules pilsoni Agnese sevi nesauc. Viņai ir svarīga piederības izjūta.

Vizītkarte

Agnese Lipinga

Izglītība

2013.–2015. Tartu Universitātes Filozofijas fakultāte, maģistres grāds mākslā.

2014.–2015. Latvijas Mākslas akadēmija (studentu apmaiņas projekta laikā).

2012.–2013. Porto Universitāte (studentu apmaiņas projekta laikā).

2009.–2013. Tartu Mākslas koledža, profesionālā augstākā izglītība.

Personālizstādes

2016. g. “Trešais vējš” – Kuldīga, Latvija.

2016. g. “Pavasara acis” – Grobiņa, Latvija.

2016. g. “Mainošs laiks” – Jūrkalne, Latvija.

2015. g.”Oкеан” – Tartu, Igaunija.

2015. g. “Lendutõus” – Tartu, Igaunija.

2014. g. “Sky High” – Tartu, Igaunija.

2013. g. “Canção de manhã” – Porto, Portugāle.

No http://agnesliping.blogspot.com.