Svētdiena, 3. marts Tālavs, Tālis, Marts
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Mīlestības utopija

Mīlestības utopija
18.03.2015 12:20

Anda Kuduma, Dr.philol.

Atslēgvārdi

Savu ceļu pie lasītājiem sāk Sabīnes Košeļevas debijas grāmata “Rīga –
Maskava”, ko 2015. gada sākumā klajā laidusi izdevniecība “Zvaigzne
ABC”. S. Košeļeva ir liepājniece, pirms diviem gadiem pabeigusi studijas
Liepājas Universitātes Rakstniecības maģistra programmā. Kopš 2011. gada
piedalās LLC rīkotajos Prozas lasījumos, stāsti publicēti žurnālā “Latvju
Teksti”, “satori.lv” u.c.

S. Košeļevas prozas darbs “Rīga – Maskava” uz grāmatas
aizmugurējā vāka pieteikts kā miniromāns stāstos, taču šķiet, ka titullapā
līdzās nosaukumam liktais “21. gadsimta mīlasstāsts” visprecīzāk
atklāj šī mozaīkveida vēstījuma žanrisko un māksliniecisko piederību. Pirmās
asociācijas vedina domāt par igauņu rakstnieces Maimu Bergas romānu “Es
mīlēju krievu” (2000), kura nosaukums precīzi raksturo arī S. Košeļevas
stāsta mākslinieciski idejisko koncepciju. Tas ir skaudrs, taču liriski maigs
un drosmīgi veidots vēstījums par pieaugšanu, par savas vietas meklēšanu
haotiskajā mūsdienu pasaulē, bet pāri visam – stāsts par skaistu un diemžēl
neiespējamu mīlestību, latiškas (latvietes) un krieva mīlestību. Tas ir
stāsts par mīlestību pāri robežām, pāri aizspriedumiem, pāri nacionāliem
konfliktiem. Stāsts par meiteni, kura meklē patiesību un imunitāti pret
pasaules nejēdzībām, kura meklē ceļu uz mājām.

Stāsts ir arī par pašu autori, kura nebaidās šajā politiski saspringtajā
laikā šķetināt tik neērtos jautājumus par nacionālo identitāti, pretstatot
atšķirīgus domāšanas veidus, ko iezīmē mīlestības attiecību pamatā esošā
opozīcija “latiška – krievs”. Neraugoties uz lineāri telpisko
robežu šķērsošanu maršrutā Rīga – Maskava, galvenā stāsta kustība notiek
domāšanas un iegūtās pieredzes analīzes plaknē. Autore ļauj stāsta varonei
visai kategoriski izvirzīt savas “zudušās 21. gs. sākuma paaudzes”
raksturojumu – “mana paaudze jau piedzima ar vecu dvēseli, puslīdz
saprātīgu skatienu un diezgan lielu nolemtības sajūtu” (35.lpp.), visai
provokatīvi filozofēt par latvieša rakstura, uzvedības, domāšanas veida
iezīmēm, ar kurām pašai grūti sadzīvot, pretstatot to krieva daudz brīvākajam
skatījumam uz pasauli, ne visai glaimojoši izteikties par Latviju kā absurdāko
vietu uz zemes. Nepārprotama ir autores ironija, kas ļauj palūkoties uz tēloto
distancētāk un piedāvā daudz plašāka un vispārinātāka skatījuma iespējas –
cilvēks mūsdienu pasaulē kļuvis par savas identitātes, valdošo politisko spēku
ideoloģisko spēļu un uzspiestas kultūras mantojuma ķīlnieku. Un, izrādās, arī krievs
ir identitātes klišeja vai drīzāk ironisks paradokss –, kā atzīst autore,
krievs viņš ir tikai par vienu astotdaļu, tikpat viņš ir polis, baltkrievs,
ukrainis un arī latvietis. Līdzīgā kārtā galvenā varone latiška filozofē
par pašas dzīslās plūstošo asiņu piederību. Taču būtiskāks par nacionālās
piederības apzināšanu abiem jaunajiem cilvēkiem ir jautājums – kāds ir labs
cilvēks? Vai tāds, kurš domā pāri visām dogmām un ir nemitīgā attīstībā?
Jaunības maksimālismā paustās šaubas un neticība jebkādam pozitīvam pasaules
glābšanas scenārijam ļauj secināt: “Labs cilvēks šodien laikam ir kļuvis
par utopiju. [..] Tas gan neliedz mums uz brīdi aizmirsties un baudīt, uz
mirkli piedzīvot pašiem savu labo cilvēku..” (58.lpp.) Jautājums, uz kuru
stāsta varonei atbildes jāmeklē jau vienai pašai – kā izdzīvot un turpināt
dzīvot, kad “karš ir beidzies”, bet zaudējums ir šķietami
nepārvarams, kā tikt galā ar savu “pasaules galu” un nemocīties
nepārejošā vainas sajūtā – “[..] es nebiju gana laba..” (85.lpp.), kā
atgriezties no tumsas mājās.

Spontāni sākušos un strauji izdzīvoto latiškas
un krieva mīlestības stāstu kompozicionāli grodā sižetiskā vēstījumā ieskauj
divas stāsta caurviju atziņas. Pirmā – ka karam iespējams sagatavoties, bet
liktenīgas nejaušības priekšā cilvēks ir bezspēcīgs un otra – ka
“vislabākās lietas [..] mēdz notikt pie jūras. Pie jūras visi top
īsti” (98.lpp.). Autores valodiskā izteiksme ir dzīva un  ārēji nenogludināta, taču bez pārmērībām un
pārspīlējumiem arī tad, kad autore spēlējas ar profāno leksiku vai darina
oriģinālas vārdu “jaunformas”. Valodas iekšienē jūtama brīvība un
svaigums salīdzinājumu, metaforu, paradoksu izveidē, tās ritmā un plūdumā. S.
Košeļevai piemīt talants mūsdienīgā manierē bez izpušķojumiem un tiešā skarbumā
runāt par pamatvērtībām, jo nevienam nav noslēpums, lai šodien izstāstītu
patiesu un mākslinieciski uzrunājošu stāstu, autors diez vai var iztikt bez
zināmas devas ironijas un pašironijas, paradoksiem, bez apliecināšanas, arī
apšaubot un noliedzot. Māksla, kā zināms, nerodas no lieliem priekiem un
laimes, biežāk no bezizejas sāpēm un grūtuma. S. Košeļeva savu balsi
neapšaubāmi ir atradusi. Tajā dzirdamās autobiogrāfiskās intonācijas veiksmīgi
transformējušās mākslas patiesībā. Jaunās autores balsī ir vēlēšanas
ieklausīties, tā aizrauj, rosina domāt un līdzi just arī tad, kad mūsu
personiskās domas un emocionālie stāvokļi atšķiras, kad gribas oponēt un
nepiekrist.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz