“Cilvēki neizvēlas mājas – mājas izvēlas cilvēkus. Mēs esam tās vizītkartes, kas veido pilsētu, nevis lielveikali,” saka Mikus Fomins – bulanžērijas saimnieks, satikts pie ēkas Kuršu ielā 2. Šajā namā tagad sadzīvo gan veikals “Zeķu peles”, gan alkohola pārdotava, gan franciski liepājnieciskā konditoreja “Boulangerie”. Bet pirms trīssimt gadiem viss šejienes kvartāls – toreizējā pilsētas nomale starp tagadējo Peldu, Rakstvežu, Kuršu un Krišjāņa Valdemāra ielu – piederēja Tāšu muižas īpašniekam Frīdriham Heinriham fon Korfam, kurš šeit tūlīt uzbūvējis sev pilsētas māju, un tā arī redzama vienā no vecākajām pilsētas kartēm, kas sastādīta 18. gadsimta pirmajā pusē.

Iesim garām, priecāsimies

Kuršu iela 2 ir viena no deviņām vēsturiskajām ēkām, kuru atjaunošanas pasākumiem pašvaldība šogad piešķīrusi līdzfinansējumu. Šajā gadījumā līdzfinansējums ir visai apjomīgs – 20 108 eiro nama jumta un ēkas fasādes pirmās kārtas restaurācijai. “Būs sarkani dakstiņi, iesim garām, priecāsimies,” smaidot saka Mikus, lai gan bulanžērijai restaurācijas darbi nozīmēs uz laiku atteikties no viesu iecienītās terases. 

Savukārt mājas saimniece, SIA “M. Dž. Našķis” pārstāve Maija Džeriņa, ir bažīga. Priekšā būvdarbi. Visus šos 23 gadus, kamēr “Našķis” šeit saimnieko, ir mēģināts māju savākt, cik īpašniekiem bijis spēka. Līdz ēka nonākusi tagadējo īpašnieku rokās, to bijis paredzēts nojaukt. “Mājai nebija ne ūdens, ne kanalizācijas. Kamēr pārvilka elektrību! Jumtā varēja zvaigznes redzēt – kā vispār tik tālu māju varēja nolaist,” atceras M. Džeriņa, “lāpījām un pielāpījām – tā tā māja palika.” Tomēr centieni māju sakopt nav bijuši pārāk veiksmīgi. Koka logi, kas Kuršu ielas fasādē savulaik ielikti par bargu naudu, tagad fasādes restaurācijai atzīti par nepiemērotiem, un būvvalde tos prasa nomainīt. Kādā no iepriekšējiem ēkas sakopšanas projektiem speciālisti rekomendējuši, ka no pārsegumiem jāaizvāc smagums – izdedži. Tas arī izdarīts par lielu naudu, bet ēkai tagad “spārniņi ceļas gaisā”. Vēl pirms dažiem gadiem tā rīkojušies daudzi seno māju īpašnieki, bet tagad šādu rīcību būvnieki atzīst par nepareizu. “Koks ir drusku jāsaspiež. Citādi parādās spraugas, ja pārsegumi nav noslogoti,” saka celtniecības arheologs Juris Zviedrāns. Ar smiltīm vai izdedžiem pārsegumi slogoti arī, lai slāpētu skaņu, mazinātu vibrāciju un ugunsdrošības nolūkā, jo smiltīm cauri liesma ceļu neatrod, viņš skaidro, secinot: “Ne viss, kas ir vecs, ir slikts.”

Pēc kļūmīgās pieredzes saimniecei ir norūpējies vaigs, jo par skarbo kultūras mantojuma sakopšanas pieredzes skolu jāmaksā taču bija īpašniekiem pašiem. Restaurācijas projekta arhitekte Laura Kozlovska viņu mierina, ka pamazām viss sakārtosies. Un pastāvīgi iedrošinājusi arī būvvaldes pieminekļu inspektore Ilze Bernāte. “Būvvaldē man visu laiku aicina tikai – piedalies, piedalies!” stāsta M. Džeriņa. 

Pārņemot ēku, tā bijusi kā tāda izgāztuve, “viss nopuvis”. “Bet tādas jau viņas visas ir,” mierina L. Kozlovska un J. Zviedrāns, kurš saka: “Normāla Liepājas māja.” Abi spriež, ka izņemamos logus varbūt kādam varēs pārdot, lai ieliktu piemērotākā ēkā. Taču – līdz fasādes atjaunošanai vēl ir diezgan tālu. Pirmais uzdevums būs atjaunot jumtu. “Nav jumta, nav mājas,” saka J. Zviedrāns.

Trīs simti gadu

J. Zviedrāns un arhitekte Kristīne Veinberga veikuši šīs ēkas fasāžu arhitektoniski māksliniecisko izpēti. Tā kā ēka ir īrnieku aizņemta, līdz šim nav bijis iespējams veikt izpēti nama iekšienē. Taču arī jumts un ārsienas pastāstījušas daudz. Tās aizved līdz 18. gadsimta pirmajam ceturksnim – māja uzbūvēta starp 1711. gadu un 1738. – 1742. gadu (šis ir Liepājas senākās kartes tapšanas laiks), lēš J. Zviedrāns, un māja tad arī uzbūvēta tādā apjomā, kāda tā ir tagad: koka būve uz vidēji augsta mūra cokola, ar stāvu, Liepājai raksturīgu divu slīpju jumtu ar pilniem trīs stūru zelmiņiem. Vēlāk to papildinājušas piebūves, ārsienas daļēji ir mainītas.

“Liepājā kā paskatās, tā visur nāk brīnumi. Viss ir sens, tikai vai spējam vai nespējam to nolasīt. No ārpuses par to nekas neliecina,” stāsta J. Zviedrāns. Viņu ar šīs ēkas pirmo īpašnieku saista Tāšu muiža, kuras saimnieks tagad ir pats celtniecības arheologs. Bet par Kuršu ielas 2. nama vēsturi viņam daudz pastāstījis mājas pagalma ārsienas fragments. “Sākumā māja vispār nebija krāsota. Liela daļa ēku Liepājā pirmsākumos nebija krāsotas.” Nekrāsoto daļu rāda vieta, kur ēkai 18. gadsimtā bijusi piebūve – tā nav saglabājusies, un nav zināms, kādam mērķim tā kalpojusi. Pēc tam bijis “zviedru sarkanais” krāsojums. Uz baroka laiku norāda arī viens no sētas puses logiem – tas bijis kvadrātisks, zems un plats. Vēlākās loga pārveidošanas pēdas ir skaidri redzamas. Šis logs arī īpatnēji veidots, bez pārsedzes, šādu logu Liepājā ir maz. “Tas liecina, ka ‘būvniecības tradīcija nav bijusi tik viengabalaina, tā laika būvnieki bijuši ar dažādām pieejām.” Savukārt pēc sarkanā toņa pāri nācis melnais darvojums. Bet 19. gadsimta sākumā māja apmesta: “Tad koka mājas nebija cieņā, sienas apmeta, lai būtu kārtīgākā izskatā.”

Korfu dzimtai māja piederējusi līdz 1864. gadam, bet pēc dažiem gadiem jau tā nonākusi barona fon der Rekes rokās. Vai ēka sevī slēpj arī kādu muižnieku īpašumam atbilstošu greznību? Tas gan varētu atklāties tikai tad, ja namu būtu iespējams izpētīt arī iekšpusē. M. Džeriņa vēlas sakopt vispirms jumtu un fasādes, vēlāk varētu pievērsties iekšienei. Līdz tam vēl diezgan tālu. J. Zviedrāns prognozē, ka sijas varētu slēpt Liepājai tipiskos gleznojumus. Varbūt laiks tos parādīs. No 18. gadsimta pirmās puses apbūves Kuršu iela 2 ir vienīgā ēka, kas šajā kvartālā palikusi. Citas visas te ir jaunākas.

20. gadsimta sākuma gados, ap 1910. gadu, pie ēkas gala fasādes pret Rakstvežu ielu piebūvēts mūra apjoms, kur sākotnēji bijis veikals, vēlāk kafejnīca. Mikus Fomins stāsta, ka pagrabstāvā atradusies kafijas grauzdētava. Tagadējā bulanžērija ar tās gardajām smaržām šeit ir loģisks turpinājums.

Kuršu ielas 2. nama senatnīgumu noslēpj mainītie logi un padomju gados uz fasādes uzsistie dēļi, kuri J. Zviedrāna vērtējumā ir ļoti sliktas kvalitātes. Pašai saimniecei uz ēku vislabāk tīk skatīties no Peldu ielas puses, kur mājas galu rotā verandiņa. Tā ir restaurējama, taču aizvien vēl ir saglabājies tās logu rūtojums un jumta izbūves koka mežģīņu rotājums. L. Kozlovska priecājas, ka zem verandiņas loga krāsu slāņiem izdevies uztaustīt – vārda tiešā nozīmē – zuduša rotājuma nospiedumus, pēc kuriem varēs atjaunot kokā izzāģētu oriģinālo dekoru – vilnīšu un ziediņu virkni. Tikai, laikam ritot, Peldu iela paplašināta uz mājas dārza rēķina, tāpēc tagad veranda ir pašā ielas malā, un tas šim greznumam nenāk par labu.

Kādas būs tālākās saimnieku ieceres saistībā ar šo namu? “Ieceres rādīs tikai dzīve. Tie ir ilgi gadi, kamēr var kaut ko salabot. Jumts ir pirmais glābjamais,” saka M. Džeriņa.