Piektdiena, 28. februāris Skaidrīte, Justs, Skaidra

Ainars Virga: Mēs līdzināmies bruģakmeņiem

Ainars Virga: Mēs līdzināmies bruģakmeņiem
Ainars ar hobijiem neaizraujas, bet riteņbraukšana gan mūziķim ir kļuvusi par ikdienas teju vai neatņemamu sastāvdaļu. Virga lepojas ar savu velosipēdu un ir izdaiļojis to arī ar grupas "Līvi" simboliku. (Foto: Egons Zīverts)
14.02.2020 07:00

Agnese Kuplēna

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Ainars Virga – pretrunīga personība. Vieni viņu peļ, otri – ceļ saulītē. Bet Ainaru tas neietekmē – viņš ir sava ceļa gājējs. Viens no mūziķa talantiem ir piecelties pēc kritieniem kā fēniksam no pelniem. “Es vienkārši paskatījos pasē un padomāju par saviem plāniem, kurus biju nospraudis. Sapratu, ka man ir jāsaņemas, lai varētu vēl tik daudz izdarīt,” – tā Ainars saka par savu pēdējo gadu posmu.

Viņš sevi raksturo kā ļoti spītīgu, tāpēc arī nekad nepadodas. Viņš apgalvo, ka horoskopiem īpaši neticot, bet esot novērojis, ka Auni reti padodas. Uz jautājumu, vai viņā ir arī liepājnieka spīts, Ainars nodzied kādu dziesmas fragmentu ar Olafa Gūtmaņa tekstu: “…ar savām stūrgalvīgām pierēm mēs līdzināmies bruģakmeņiem…”. Cik ilgi ir uz skatuves, viņš īsti nevarot atcerēties, bet tie varētu būt kādi 35 gadi. Pa šo laiku ir nomainījušies mūziķi, ar ko kopā spēlēts, nomainījušās valdības un ideoloģijas, bet Ainars ar savu ģitāru uz skatuves stāv kā stāvējis.

– Kāds tev bijis pagājušais gads?

– Bija super! Laba ir bijis tik daudz, ka nevaru izcelt tikai vienu lietu. Vienīgais skumjais notikums bija mana tēta aiziešana, bet arī tas patiesībā bija skaisti. Mans tētis aizgāja ļoti skaisti un cienīgi.

– Kas ir tas “Līvu” fenomens? Kāpēc uz jūsu koncertiem cilvēki nāk visos laikos, turkāt vairākās paaudzēs?

– Es domāju tas ir tāpēc, ka mēs spēlējam no sirds. Mēs “ķeram kaifu” no improvizācijas uz skatuves, nevis vienkārši atspēlējam iemācītās notis. Uz koncertiem nāk arī daudz bērnu un jauniešu, tā ir vecāku ietekme. Ja vecāki klausās “Līvus”, arī bērni to dara.

– Kad bija jūsu kā grupas “Līvi” pirmā kopāsanākšana pēc šī lielā pārtraukuma?

– Tas bija pirms dažiem gadiem. Pirmais koncerts notika kultūras namā “Wiktorija”. Tas bija satraucoši. Jutāmies ļoti atbildīgi par koncertu, jo, pirmkārt, nācām klajā ar jaunu skanējumu un sastāvu. Otrkārt, tas bija ieraksts. Visam bija jānorit gludi. Koncerts bija akustisks. Toreiz vēl pieaicinājām stīgu ansambli Dzintara Beitāna vadībā.

– Vai skanējums ir atšķirīgs, ja salīdzinām ar tā saucamajiem vecajiem “Līviem”?

– Jā, ir atšķirīgs. Nav ne labāks, ne sliktāks, bet ir savādāks. Es ilgi gāju uz to, lai atkal izveidotu grupu “Līvi”. Tas process vilkās aptuveni desmit gadu garumā. Sākumā nebiju drošs, ka to vajag, bet tad sapratu, ka tomēr varu to darīt. Esmu pārliecināts, ka tie līvi, kas šobrīd muzicē citur, skatās uz mums no mākoņa maliņas un ir lepni. Esmu mēģinājis muzicēt dažādos sastāvos. Ilgu laiku koncertus piedāvāju ar nosaukumu “Virga Hard Orchestra”, bet tad publikas bija daudz mazāk. Kaut arī sastāvs ir gandrīz tas pats, spēlējam tās pašas dziesmas un ar tādu pat atdevi, taču nosaukums “Līvi” cilvēkus vairāk piesaista. Šajā sastāvā mēs uz skatuves tiešām izbaudām savu un citu spēli. Saprotamies no skatiena vien. Mums nav daudz iespēju samēģināt, jo sastāva mūziķi ir izkaisīti pa visu Latviju, tāpēc ir svarīgi, ka cits citu sajūtam. Dažreiz koncerta laikā notiek kas neparedzēts. Tā kā esam profesionāļi, visu izdarām tā, lai skatītājs to nenojaustu. Ar šiem ļaudīm uz skatuves jūtos ērti. Tas, ka nevaram samēģināt, protams, apgrūtina, tāpēc pēc koncerta vienmēr izanalizējam gan labās lietas, gan to, pie kā jāpiestrādā. Izrunājam kļūdas, lai tās neatkārtotos. Atšķirība starp toreiz un tagad ir tāda, ka šodien jau es zinu, ko daru. Visu daru apzināti. Esmu arī ļoti paškritisks, tāpēc ģitāru mācos spēlēt vēl joprojām katru dienu.

– Vai tev pašam ir kāda mīļākā dziesma no paša radītajām?

– Tā jau par saviem bērniem nevar teikt. Visi mīļi. Bet tomēr, ja jāizvēlas, man visvairāk patīk “Zelta sirds” kopā ar simfonisko orķestri. Īpaši ievaddaļa.

– No kā tu iedvesmojies? Kā pie tevis atnāk dziesmas?

– Nevaru konkrēti atbildēt uz šo jautājumu. Tiešām. Tas notiek ļoti dažādos veidos. Mani iedvesmo gan dzīves notikumi, gan dažādu koncertierakstu skatīšanās. Ir bijis tā, ka sapnī atnāk ideja. Tad ir jāceļas un jāpieraksta vai jāiedungo. Esmu gājis nakts vidū ar diktofonu uz tualeti, lai netraucētu mājiniekus, un dungojis. Tajās reizēs, kad ir slinkums piecelties, lai piefiksētu dziesmu, neko no rīta neatceros. Tad gan esmu dusmīgs uz sevi. Dažreiz ietekmējos no kāda teksta. Račs reizēm ko atsūta, un klāt top melodija. Arī pasūtījuma dziesmas gadās, piemēram, Liepājas Futbola klubam. Kad viņi gribēja, lai sarakstu himnu, man bija pilnīgi skaidrs, kā tai jāskan.

– Kur redzi sevi pēc desmit gadiem?

– Uz skatuves. Viennozīmīgi. Ko tad citu?

– Esi domājis par pensijas gadiem? Kā tev šķiet, kādi tie varētu būt, ja visu mūžu esi bijis mūziķis?

– Diez vai man pensija būs liela. Cik painteresējos, man arī kaut kur pieci gadi pazuduši no darba grāmatiņas. Bet es īpaši neieciklējos uz nākotni. Šobrīd daru to, kas man patīk. Kad pienāks tas pensijas laiks, tad arī domāšu, ko darīt. Esmu drošs, ka viss nokārtosies pats par sevi, jo svarīgākais ir darīt godīgi labāko, ko vari izdarīt. Tāpēc arī vienā no pēdējiem koncertiem Rožu zālē pieminēju, ka šeit mēs esam tie, kas mīl Latviju, mīl Liepāju. Šeit ir tie, kas par jebkādu samaksu strādā, bet nebrauc prom. Man liekas, kas tas ir svarīgākais – nevis tik daudz domāt par naudu, cik par kvalitāti un godīgumu. Man nepatīk sūkstīties. Es esmu Liepājas patriots. Nekad nemainītu to ne pret ko citu. Kādu laiku jau iemainīju Liepāju pret ASV, bet atgriezos.

– Pastāsti tuvāk par savu Amerikas laiku!

– Tas bija 1990. gadā. Sastāvā bija bundzinieks Oļegs Upenieks, basģitārists Guntis Vecgailis, pie taustiņiem – Uldis Marhilevičs, dziedātājs – Igo, ģitāristi – Aivars Hermanis un es. Saucās kolektīvs “Riga”. Mēs pa Ameriku nodzīvojāmies kādus divarpus gadus. Projektā bija ierakstīt mūzikas albumu. Vispār jau mūs uz turieni aizsauca viens latviešu džeks Ralfs Augstroze. Viņš tobrīd strādāja apdrošināšanas firmā un gribēja amerikāņiem parādīt, ka arī latvieši māk spēlēt roku. Interesanti, ka viņa meita strādā Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Vārdu sakot, kā bija kā nebija, bet plāni mainījās. No sastāva vispirms izstājās Aivars Hermanis, pēc tam Igo un Oļegs. Pēc sludinājuma avīzē dabūjām jaunu bundzinieku. Kad studijā bijām pabeiguši instrumentālo ierakstu, vajadzēja solistu. Viennozīmīgi izlēmām, ka jāpiedāvā Oļegam Andrejevam (Alekss no “Opus Pro”). Sazvanījām viņu, Alekss, protams, nedomājot piekrita lidot uz Losandželosu. Bet joki tādi, ka mēs jau taisījāmies atpakaļ uz Latviju. Tad nu sanāca, ka Aleksam vienam bija jālido uz Losandželosu un vienam jāiedzied savas partijas. Mēs jau bijām prom.

– Tas gan interesants pagrieziens. Esi domājis, kāda būtu dzīve, ja nebūtu atgriezies Latvijā?

– Nē. Man nepatīk domāt – kā būtu, ja būtu. Esmu laimīgs Liepājā.

– Kas tev ir svarīgs Liepājā?

– Viss. Šeit viss ir tepat, aiz stūra. Mums ir daudz labu sava amata meistaru. Ja man ko vajag, es zinu, kur meklēt.

– Man liekas, tu esi huligāns, bet sievas gan tev vienmēr izdarīgas un bērni, ar kuriem vari lepoties.

– Ar bērniem es ļoti lepojos un mīlu viņus. Gan Rūdolfs, gan Ilze dzīvē labi iekārtojušies. Rūdis aizgāja vectēva pēdās, izmācījās jūrniecību, bet Ilze, tāpat kā mamma, strādā par zobārsti.

Bet par to, ka esmu huligāns… domāju, ka tas ir forši. Katrā ziņā – interesanti. Mājas dzīvē gan neesmu nekāds huligāns. Es, piemēram, vispār nelietoju lamu vārdus, nerājos. Ēdienus es vairs negatavoju, bet kādreiz to ļoti daudz darīju. Anijai tas tik labi sanāk. Ja sieva atnāk no darba pārstrādājusies un saka, lai es kaut ko uztaisu, tad, protams, ķeros pie virtuves darbiem. Bet tas ir reti. Es arī mīlu lutināt savu sievu dažādos veidos. Man patīk pārsteigumi. Domāju, ka esmu vīrs labs gana.

– Vai tev ir kāda jaunā gada apņemšanās?

– Nē. Es to nenoliedzu, bet pats nekad no jaunā gada neko neapņemos. Es pat nekad gada nogalē par to nedomāju, ka varētu būt kāda apņemšanās tieši no jaunā gada. Nekādus rituālus neveicu. Galvenais ir darīt to, kas jādara, un mācīties vajag. Tur Ļeņinam bija taisnība: “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!” (Ainaram smaids uzplaukst līdz ausīm, citējot Ļeņinu.)

– Vari ko novēlēt saviem klausītājiem jaunajā desmitgadē?

– Novēlēt visiem kopā man kaut ko būs grūti, bet tas, ko es varu, ir pateikt lielu paldies. Paldies gan par gada nogales abiem koncertiem Rožu zālē, gan par citiem, arī mazākiem pasākumiem, uz kuriem nākat. Paldies, liepājnieki!

Vizītkarte

Ainars Virga

/ Dzimis 1964. gada 6. aprīlī Liepājā.
/ Absolvējis Liepājas 1. vidusskolu un Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas skolas Kordiriģentu nodaļu, Bērnu mūzikas skolā apguvis vijoļspēli.
/ Muzikālo darbību sācis 1980. gadā.
/ Grupā “Līvi” darbojas kopš 1985. gada.
/ Spēlējis tādās muzikālās apvienībās kā “Corpus”, “Neptūns”, “Liepājas kvartets”, “Līvi”, “Riga”, “Liepājas brāļi”, “Virga Hard Orchestra”.
/ Pirmais solo albums iznāca 2014. gadā.
/ “Virga fest” un “Līvi fest” idejas autors un organizators.
/ Vecāki – Ivars un Biruta Virgas. 2016. gadā tētim veltījis dziesmu “Kā kuģis”.
/ Brālis – Dainis Virga (1966–2003).
/ Trīs laulības: pirmā sieva Līga Poškus, otrā – Anda Virga, tagadējā – Anija Virga. Ir divi bērni: dēls Rūdolfs Ozijs Virga un audžumeita Ilze Indriksone, kā arī mazmeitiņa un mazdēliņš.


“Līvu” sastāvs pēdējā koncertā Liepājas Olimpiskā centra “Rožu zālē”. No kreisās: Guntars Mucenieks, Henrijs Mucenieks, Jānis Buķelis, Ainars Virga, Aleksejs Balinskis, Edgars Silacērps, aiz bungām aizslēpies Ilvars Manfelds.
Foto – Roberts Streičs

12 komentāri

2020-02-14 08:43

Daiga: Par veselīgu dzīvesveidu un foršais ričuks!

2020-02-14 13:10

Kaņepe: Jauka, pozitīva intervija. Paldies, Ainār!😊

2020-02-14 14:39

Vietejais: Tā turpināt muzikant

2020-02-14 14:58

DAIGA: Agnesiit,beidzot shajaa dienaa kas jauks.Buchas Ainaram un liels lils sveiciens tev!!!!!!! Malacis,Ainis parverties lidz nepazishanai.Beidzot sajutis dziives garshu! Cau-DAIGA(pat vaidzinjus uzaudzejis)

2020-02-14 16:58

Mario: Ainars ir Nazis,pa to šaubu nav...uz priekšu veco zēn!
Bet,tas gan besī kad cilvēks liek komentāru un pat nezina vārdu....Nu nav viņs nekāds Aināāāāāārs

2020-02-14 17:11

Besis: Pilnīgi piekrītu, nekas tā nebesī, kā garumzīmes uz ā! Vnk besīīīī!

2020-02-14 20:08

Incanti,: vai ta ripas vairs nerij? Parasti jau no tā vaļā netiek...

2020-02-14 22:43

Volfiņš: Līvi dzīvi! Ko vairāk teikt.

2020-02-14 23:09

Adelīna: Rokmūzikas leģenda rullē! Lai viss izdodas, Ainar!!

2020-02-14 23:13

Taverna: Walking dead

2020-02-16 17:45

.: Līvi kopēja vācu grupu Scorpions, šeit ir pierādījums:

Līvi - Dzimtā valoda (1986) VS Scorpions - Still Loving You (1984)

youtube.com/watch?v=matGQEvMfmI
----------------------------------------------------------------------------

1/500

Liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Uzmanību!

Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Sadarbībā ar

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli