liepajniekiem.lv
Sarunas laikā viņš daudz smaida, bet pēc tam, kad diktofons jau izslēgts, pajautā, vai tagad uzreiz jāskrien prom vai varam kādu brīdi vēl parunāties. Un mēs runājam vēl.
– Pēdējā laikā dzīve ir viena vienīga rakstīšana. Turklāt visu laiku jādomā, lai rakstītu tādiem teikumiem, lai tevi nepārprot.
Nevienam nav laika parunāties, tad nu man tas viss jāizklāsta rakstiskā veidā. Un rakstot nevar lietot tādus sarunvalodas vārdus, kādus mēs esam pieraduši lietot runājoties.
Ja raksta tā, kā runā, tad tas izskatās uzbrūkoši.
Vēl nupat rakstīju garu vēstuli Guntaram Račam, bet beigās tā arī nenosūtīju, jo likās, ka daži vārdi tur varētu būt pārprotami.
– Iespējams, tas labi raksturo šodienu. Straujo dzīves tempu, kurā nevienam nav laika apsēsties un aprunāties.
– Bet tas ir tik stulbi! Tā dēļ tik daudz kas tiek izdarīts pa roku galam. Tad kāda jēga vispār darīt?
– Ģitārists Roberts Dinters man pirms dažām dienām teica, ka, viņaprāt, mūzikas būšanā svarīgākais tomēr ir draudzība. Attiecības starp grupas biedriem. Un šodien tā pietrūkst.
– Tieši tā! Tur jau tas suns aprakts. Pietrūkst. Un visiem – gan ansamblī, gan pasākumu rīkotājiem. Ja savstarpējās attiecības ir virspusējas, tad arī rezultāts ir virspusējs un paviršs.
– Kā ieraksts nekad neaizstās koncertu, tā sarakste nekad neaizstās fizisku klātbūtni.
– Protams! Ar ierakstiem man vispār visu dzīvi ir bijušas tādas dīvainas attiecības. Visu laiku ir steiga – aiziet, rakstām iekšā, tūlīt, tepat! Bez jebkādas pamēģināšanas. Iespēlē – jā, labi, gatavs, viss ir super. Bet varēja pamēģināt citādi; ja tam veltītu laiku, rezultāts būtu labāks.
Vēl tikko dziedāju studijā vienu jaunu dziesmu un zinu, ka man tur tādi šaubīgi svilpjoši š burti. Producents saka – viss labi, ierakstīts, mēs to salabosim. Ko jūs salabosiet? Tos š burtus?
Beigās tie tā arī paliek tādi svilpjoši!
Račs pēc tam saka – bet tu jau pats tā iedziedāji! Bet, ja man producents saka, ka viss ir labi, kā es varu kaut ko iebilst?
– Neprasme komunicēt un steiga.
– Jā, laika trūkuma dēļ lietas netiek izrunātas līdz galam, tā, lai visiem viss patiešām būtu skaidrs. Visi visu laiku kaut kur steidzas.
Mums bija mēģinājums ar “Liepājas brāļiem” Rīgā. Mēģinājums beidzas, visi uzreiz, kur kurais. Jāskrien uz nākamo vietu.
Viss ir tik saraustīts, nepabeigts. Kāds kaut ko nepasaka līdz galam, kāds kaut ko pārprot…
Un tās WhatsApp sarakstes – ja viens cilvēks neizlasa kādu svarīgu lietu, sākas pārpratumi. Un, ja pie ziņas, kas domāta kā joks, tu nepieliec smaidiņu, tad arī to kāds var pārprast un uztvert kā uzbraucienu.
Skatoties acīs cilvēkam un runājoties, tu vari savas emocijas nodot ar skatienu, sejas izteiksmi. Bet uzrakstīt sejas izteiksmi nevar.
– Tev derētu patentēt kādu savu īpašo Virgas emocijikonu.
– Jā, jā. Es reizēm tiem ziņu tekstiem lieku klāt savas bildes, lai saprot, kā es tajā brīdī jūtos un kāda man ir sejas izteiksme.
– Tev patīk svinēt dzimšanas dienas?
– Nē, nepatīk. Man tas tā… nē. Man arī bērnībā Ziemassvētki likās lielāki svētki nekā paša dzimšanas diena.
Mēs ar brāli Salavecītim nekādas neiespējamās dāvanas nelūdzām, un tās tad parasti arī tika uzdāvinātas. Un vēl kāds pārsteigums klāt.
Dzimšanas dienās cilvēki bieži mēdz uzdāvināt kaut ko tikai dāvināšanas pēc. Tad jau labāk, lai vienkārši atnāk ciemos un mēs varam parunāt par dzīvi. Cilvēki ir daudz svarīgāki par dāvanām.
– Vai tu reizēm jūties vecs?
– To man visi jautā. Nē. Kādreiz man likās, ka 30 gadus vecs cilvēks jau ir vecs. Tagad man būs 60… Es nejūtos kā sešpadsmitgadnieks, es domāju citādi, ir dzīves pieredze. Bet es arī nejūtos kā 60 gadus vecs.
Man te nesen jautāja – kā es jūtos kā leģenda? Nu ko es tur varu justies vai nejusties! Ja par mani klīst kaut kādas leģendas – lai nu tā būtu, bet ko man tur īpaši just?
– Rokmūziķiem viens bīstamais vecums ir 27 gadi, tad nāk četrdesmitgadnieku krīze, bet tu tām visām krīzēm esi izkūlies cauri sveikā.
– Kad gatavojos 50 gadu jubilejai, ierakstīju jaunu dziesmu, un dēls pēc tam saka: ej tu nost, tu vēl šitā vari nospēlēt? Un kāpēc lai es nevarētu?
Vai tad piecdesmitgadīgam cilvēkam rokas un galva vairs neklausa?
Un tas bija pirms 10 gadiem. Ko tad viņš tagad teiks?
– Jāņem vērā viens interesants fakts – tu esi starp pirmajiem novecojošajiem rokmūziķiem. Pirms tam mums vecu rokeru vienkārši nav bijis.
– Tā gan laikam ir. Bet vai kāds ir pievērsis īpašu uzmanību, kā, piemēram, noveco džezmeņi? No otras puses, tas lielais džeza popularitātes vilnis apsīka, kamēr popmūzika un roks turpina attīstīties.
– Un daudzi rokeri to sirmo vecumu tomēr nesagaida.
– Jā, daudzi ir viņsaulē, un īpaši pēdējos gados daudzi ir aizgājuši. Alekss, Linga, Zariņš – tie ir pirmie, kas nāk prātā. Grupu līderi.
– Par veciem rokeriem brīnās tādēļ, ka nekas tāds nav redzēts – iepriekšējo paaudžu sešdesmitgadnieki ģitāru uz skatuves nespēlēja. Un arī tādēļ, ka popkultūrā dominē izteikts jaunības kults. Vai rokenrols nekļūst par vecu cilvēku mūziku?
– Daudziem no manas paaudzes jaunībā rokenrols nemaz nebija pieejams. Iekārta aizliedza, citiem varbūt vecāki. Tagad tie cilvēki ir pieauguši, paši var izlemt, ko darīt. Un atnākt uz koncertu ar pavisam citu attieksmi nekā jaunībā.
– Vai roku ir jāuztver kā nopietnu mūziku?
– Rokam vienmēr ir bijusi liela sociālā nozīme. Un šodien, kad tevi Facebook var izslēgt tikai par to, ka tu kaut ko ne tā pasaki, vajadzībai pēc brīvas izpausmes vajadzētu būt tādai pašai kā sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados.
Tagad tas sāk piemirsties, bet padomju laikos tā bija riktīga cīņa.
Neiedziļinoties var šķist – nu kas tad tur no tā roka ir? Viens un tas pats ritms. Bet izcili roka bundzinieki ir pierādījuši, ka arī it kā vienkāršajos ritmos var atrast tādas nianses, kas viņu spēli padara unikālu.
– Viens no “The Rolling Stones” dalībniekiem reiz intervijā bija teicis: “Es slikti atceros septiņdesmitos.” Vai tev ir kāds laika posms dzīvē, kuru tu ne īpaši labi atceries? Vai varbūt nemaz negribi atcerēties?
– Man līdzīgs periods varētu būt šī gadsimta sākums, pirmā desmitgade. Bet man nav nekā tāda, ko es negribētu atcerēties.
No visa var mācīties, un no katras savas nepareizi izdarītās lietas es esmu mācījies, lai to neatkārtotu. Viss ir vērtīgs.
Tam, ko tu pats saproti, ir pavisam cita vērtība nekā tam, ko kāds tev pasaka priekšā.
Tā ir ar visu. Mēs mācāmies no kļūdām.
– Tas jau ir evolūcijas pamatā.
– Bet daudzas lietas ir tādas pašas kā pirms 40 vai 50 gadiem. Vienīgais, kas ir mainījies, ir šis (rāda uz savu mobilo telefonu). Un šajā mazajā ierīcē ir pilnīgi viss. Tas ir vienīgais, kas ir acīmredzami attīstījies.
Vajadzības gadījumā telefonu var pat izmantot kā ierakstu studiju. Bet bērnu ratiņi vai ragaviņas ir tādi paši kā manā bērnībā. Nu, labi, drusku uzlaboti, bet to nevar salīdzināt ar to lēcienu, kāds ir tehnoloģijās.
Bet ģitāras un klavieres ir tās pašas, kas agrāk. Un, ja tu nevari to noti nospēlēt, tad nekas neskanēs, lai kādi sintezatori tev būtu.
Var sazīmēt notis un likt datoram spēlēt, bet dzīvā cilvēka klātbūtni nekas nevar aizstāt.
Arī mūziķu savstarpējās attiecībās, par ko mēs jau runājām sākumā. Toreiz pieredzes, viedokļu un enerģijas apmaiņa bija daudz vairāk jūtama.
Tad, kad divi džeki paņem ģitāras, apsēžas un sāk spēlēt, kaut kas var rasties. Bet šodien pietrūkst tādas īstas enerģiju apmaiņas. Tā nav iespējama ziņu sarakstēs.
Tad, kad tu sagaidi atbildi, tu jau vairs nejūties tāpat, kā tajā brīdī, kad rakstīji.
– Tad jau dzimšanas dienas svinēšana koncertā tev ir pats labākais variants.
– Labākais iespējamais. Un koncertā vienmēr ir pārsteigumi. Neplānoti pārsteigumi, ko klausītāji varbūt tā nemaz neuztvers, bet mūziķi jutīs.
– Kādēļ tev joprojām ir svarīgi spēlēt?
– Tas mani padara dzīvu, bagātina, dod enerģiju, sniedz pieredzi. Tas ir solis attīstībā. Tas sniedz piepildījumu.
– Noslēgumā nevaru nepajautāt – vai velosezona tev jau sākusies?
– Tā nemaz nav beigusies. Ziemā braukāju, tagad pavasarī daudz līst un pat mazāk sanāk pabraukt. Es jau nevaru sūdzēties – man ritenim ir īpaši platas riepas.
Bet es nesaprotu, kā pa Liepāju pārvietojas elektroskūteru braucēji vai tie ar šaurajām riteņu riepām, vai māmiņas ar ratiņiem.
Un, lai būtu tāds īsts noslēgums, – es gribu pateikt, ka
rokenrols ir tas, kādēļ es esmu izdzīvojis un varu sēdēt un runāties ar tevi.
– Kāds varbūt teiks, ka tieši rokenrola dēļ tu gandrīz neizdzīvoji.
– Bet gandrīz neskaitās! Vai kā teica – gandrīz avīzēs neraksta. Gandrīz fakts nav fakts.
Vizītkarte
Ainars Virga
- Dzimis 1964. gada 6. aprīlī Liepājā.
- Absolvējis Liepājas 1. vidusskolu un Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas skolas Kordiriģentu nodaļu, Bērnu mūzikas skolā apguvis vijoļspēli.
- Muzikālo darbību sācis 1980. gadā, grupā “Līvi” darbojas kopš 1985. gada.
- Spēlējis muzikālās apvienībās “Corpus”, “Neptūns”, “Liepājas kvartets”, “Līvi”, “Riga”, “Liepājas brāļi”, “Virga Hard Orchestra”.
- Rīkojis mūzikas festivālus, izdevis soloalbumu, filmējies video projektos.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.