Pats savu mūzikas ierakstu studiju ļoti gribējis gan Kristers Šube, gan Mārtiņš Ozoliņš-Ozols. Nu tā viņiem ir abiem kopā, un puiši nolēmuši darīt visu iespējamo, lai šis darbs kļūtu par peļņu nesošu pamatnodarbošanos. Studijā ”Soho Music Records” jau ierakstās reperis Rays no apvienības ”Kreisais krasts” un māsas Rozes no ”X Faktora”.

-Vai lielajā ”Green House” ēkā kaimiņi nesūdzas par skaļu mūziku?

Kristers: Šeit arī iepriekš bija studija, īpašnieks zināja, uz ko viņš parakstās. Mēs jau dienā te neesam, vakaros strādājam.

Mārtiņš: Vienreiz man sanāca drusku agrāk paspēlēt bungas. Biju aizslēdzis durvis, skatos – rokturis raustās riktīgi, tad dabūju biški rājienu. Citādi viss ir kārtībā.

Kristers: Izolācija vēl nav sataisīta tiktāl, lai nedzirdētu. Dažreiz mūziku dzirdu jau nākot, otrajā stāvā.

-Kā ar skaņu izolāciju no ārpuses?

Kristers: Mikrofons ir diezgan ok, kā arī turam logu ciet pat tad, kad ir karsts. Mēs jau šeit esam nesen – četrus mēnešus. Tomēr ir jau diezgan daudz izdarīts. Iepriekš katrs esam strādājuši individuāli, ar saviem projektiem. Interesanti sanāca. Liepājā zināms producents Niklāvs, kurš ir producējis Ozola mūziku, vācās prom. Mēs, dzerot alu piektdienas vakarā, nolēmām, ka jāparunā ar Niklāvu, varbūt varam dabūt šīs telpas. Viss sakrita tā, kā vajag, te mēs esam.

Mārtiņš: Bijām jau citas telpas atraduši, ar tām nekas nesanāca. Tad atgriezāmies pie šīm jau ar citu pieeju un dabūjām.

-Kāda bija cita pieeja?

Mārtiņš: Cita domāšana.

Kristers: No sākuma bija tā: mēs gribam ātri un tūlīt. Tā tas nestrādā.

-Kāda ir jūsu koncepcija?

Mārtiņš: Dot iespēju jauniem māklsiniekiem izpausties, varbūt pat tādiem, kas nezina, ka viņiem ir talants. Tas ir galvenais mērķis.

-Liepājā ir citas studijas un atveras jaunas. Kāds ir šis tirgus, cik liela ir konkurence?

Kristers: Konkurence ir, bet to nevar baigi just. Šobrīt šeit ir ierakstījušies trīs cilvēki, kuri bija strādājuši citās studijās Liepājā. Turpmāk viņi nāks šeit, tā ir pateikuši. Viņi saka – kad šeit ienāc, ir cita sajūta. Jo nav liela studija, kurā ienāc, tev sākas stunda laika un ir jāieraksta savs treks. Te tā nav. Mēs pasēžam, parunājam, apsveram idejas – ko grib un kā.

Mārtiņš: Mēs veidojam atmosfēru. Domāju, ka tas ir galvenais, kāpēc viņiem te patīk. Konkurence vienmēr būs. Nozare ir izpētīta, es mācos Kultūras koledžā mūzikas menedžmentu. Nozare šobrīd nav tā spīdošākā, taču uzskatu, ka ar to mērķi, ar kuru mēs ejam uz priekšu, tā kļūs zināmāka jauniešu vidū un atdzims.

-Jūs sākāt šeit tieši tajā laikā, kad visas nozares gāja uz leju koronavīrusa dēļ.

Kristers: Tas mūs iespaidoja. Man vienā brīdī bija stulbas domas galvā – tagad nebūs naudas, kā mēs te paliksim, kā maksāsim rēķinus? Taču viss kaut kā sakārtojās, mēs nebeidzām strādāt. Tagad izskatās, ka lēnām viss sāk atdzīvoties. Cilvēki brauc ierakstīties arī no citurienes. Man bija pirmais ieraksts klientam, kas nav no Liepājas, cilvēks bija atbraucis no Kuldīgas. Tur viņam ieteikts, ka Liepājā ir interesanta studija. Viņš ir apmierināts un brauks vēlreiz.

Mārtiņš: Domāju, ka pa šo laiku ļoti labi noturējāmies virs ūdens, nenogrimām. Protams, mums bija tikai tie paši klienti, kas pirms tam. Ievērojām visus noteikumus, maksimāli vienojāmies ar māksliniekiem – ja mēs šo darām, tad būs tā: tikai studija un mājas.

-Kas ir šie mākslinieki?

Kristers: Viens no zināmākajiem vārdiem, par kuru esmu ļoti lepns, ir reperis Rays. Apvienība ”Kreisais krasts” Latvijā ir viena no lielākajām, un viņš tajā pārstāv Liepāju. Mārtiņš šobrīd strādā ar māsām Rozēm. Tie ir lielākie vārdi, bet ir daudzi tādi, kas būs lieli, drīz. Roberts Pakulis, reperis no Liepājas, ir jau ieguvis atpazīstamību, uzstājoties Rīgā. Viņš izvēlējies pie mums ierakstīt savu albumu.

-Vai ierakstu studija var sekmēt, lai mākslinieks kļūtu liels?

Mārtiņš: Mūsu darbs ir pirmkārt nodrošināt kvalitatīvu ierakstu. Arī radošu vidi, kurā var pastrādāt tā, lai beigās iznāk ļoti labs produkts. Otrs aspekts – palīdzam reklamēt šo mākslinieku, piedāvājam izlaist caur mūsu ierakstu studiju savu albumu visās straumēšanas vietās.

Daudzi mākslinieki izvēlas iet individuālo ceļu, tā darīju arī es, pirms bijām nolēmuši taisīt studiju. Uzskatu, ka šeit, esot procesā, kontaktā ar mūziķiem, var iegūt to, ko nevari, būdams individuāls mākslinieks, lai arī liekas, ka tā ir lētāk un labāk. Es arī iesaku mūziķiem pat to pamēģināt, jo tā iegūsti pieredzi, kas tev ieliek riktīgu mugurkaulu. Taču pēc tam vajag atnākt uz studiju un saprast arī to aspektu.

-Minējāt radošo sadarbību. Bet vai ar lieliem māksliniekiem nav tā – es maksāju un dziedāšu, kā gribu?

Mārtiņš: Ir daudzi tādi gadījumi. Ja maksā, mums maksimāli jāpielāgojas. Taču māksliniekiem ir jāsaprot, ka mēs esam producenti. Diskutējot ar savu tēvu par šāda tipa māksliniekiem, izdomāju piemēru. Frizieris griež matus savā veidā, kā to ir apguvis. Tu nevari frizierim iemācīt griezt pa savam. Nevar iet un visu laiku škroboties, ka slikti nogriež, tad ir jāmaina frizieris.

Kristers: Daudzi, kas atnāk, grib kaut ko darīt, bet nezina, ko grib. Tāpēc esam mēs. Es producēju mūziku četrus gadus.

Mārtiņš: Es arī jau kādu laiciņu, man liekas, pirmais ieraksts bija pirms sešiem gadiem.

Kristers: Man patīk, ja cilvēkiem prasa – ko tu gribētu redzēt šai dziesmā, kā tev liekas? Mēs visu izrunājam, lai dziesmu vai pavadījumu uztaisītu maksimāli labi. Ir bijis viens cilvēks, kas pateica, ka grib tikai tā. Es uztaisu, bet redzu viņa acīs, ka nav baigi apmierināts. Tāpeč vajag prasīt. Zinu, ka citās Liepājas studijās šāda palīdzība ierakstā un producēšanā nebūs. Pats pirms četriem gadiem biju studijā, kur man bija dota stunda. Labi, tāds laiks ir visās studijās, bet cilvēks, kas sēdēja pie pults, nevienu reizi nepieminēja – kā lai es to izdaru labāk. Daudzi cilvēki par to sūdzas, ka stundā nevar neko un cenas ir lielas.

-Jūs laiku neskaitāt? Nav riskanti?

Mārtiņš: Pašlaik tas tā ir. Taču uzskatu, ka svarīgākais aspekts ir brīvība. Ja tevi ieliek tādā kā kastē, tas iedzen stresā, tu nepaspēj visu kārtīgi izdomāt. Iedodot cilvēkam vairāk laika un neieliekot rāmjos, viņš var visu mierīgi apdomāt. Uzreiz ir brīvums, it kā sēdētu ar tuvu cilvēku.

-Kāda šobrīd ir Liepājas muzikālā vide? Daudzi saka, ka te vairs nekā neesot, nav nekādas Latvijas mūzikas galvaspilsētas.

Kristers: Mūzika ir, bet žanri ļoti atšķiras. Beidzamajos gados ļoti populārs ir hiphops. Tas ir mega liels žanrs pasaulē, visos topos un visi mēģina to darīt. Taču ir arī jauniešu grupas, kas spēlē ko citu.

Mārtiņš: Agrāk visas rokgrupas, kuras var nosaukt, lielākoties bija nākušas no Liepājas. Arī pats es spēlēju vienā no rokgrupām, kuras skoloja Tomass Kleins. Piedalījāmies jauno grupu konkursos, bija ļoti daudz cilvēku. Tie bija 2014. – 2016. gads, viss izskatījās cerīgi. Tagad tas viss ir riktīgi nogrimis. Liepājā reps ir visizplatītākais, otra noteikti ir alternatīvā mūzika, uzplaukst grupas, kas izpilda tā saucamās piedūriena dziesmas, pieduras konkrētām lietām.

-Pastāstiet par savu ceļu, kā paši esat nonākuši ne tikai līdz mūzikai, bet arī producēšanai?

Kristers: Es pat neatceros, kad sāku kaut ko darīt mūzikā. Atceros, ka skatījos dīdžeju Tiesto – vouu!, ko viņš tur dara!? Mēģināju saprast, skatījos videoklipus, ielādēju ”VirtualDJ”. Iepatikās dīdžejošana un attīstīju to līdz labam līmenim. Skolas disenes bija standarts. Mācījos Liepājas 8. vidusskolā. Man bija forši skolotāji, kas atbalstīja visu, ko daru, vienmēt apvaicājās, kā ar mūziku? Sāku pats producēt mūziku, taisīt kaut kādus bītus, skaņu kompozīcijas. Sapazinos ar cilvēkiem, bija visādas apmācības.Viss ir pašmācības ceļā apgūts. Arī, pateicoties cilvēkiem ASV, kur vasarā paguvu uzspēlēt dīdžejsetu. Ir pazīstams talantīgs producents no Viļņas, ar kuru aprunājoties, iegūstu ļoti noderīgu informāciju. Nekas cits dzīvē man arī neinteresē, kā būt kreatīvam un katru dienu kaut ko radīt mūzikā.

Mārtiņš: Mans ceļš sākās ļoti interesanti. Televīzijā rādīja šovu ”Latvijas zelta talanti”, tur piedalījās bundzinieks Reinis Reķis. Viņš mani uzrunāja. Kopš tās dienas teicu mammai un tētim, ka gribu spēlēt bungas. Mamma spēlēja klavietes, tētis – ģitāru. Nekas nopietns, vienkārši spēlēja. Viņi mani aizveda uz ”Yamaha” mūzikas skolu, trīs gadus nospēlēju. Nedaudz apnika, taču pamats tika ielikts bungošanā. Paralēli bungām apguvu ģitārspēli. Kādu laiku paņēmu pauzīti no mūzikas, jo nodarbojos ar basketbolu. Liepājas 10. vidusskolā mani uzrunāja draugs – vai negribu spēlēt bungas viņa grupā? Tā bija grupa ”Collection of Six” pie Tomasa Kleina, ar kuru konkursā ieguvām pirmo pakāpi, mums bija labi panākumi. Grupa pašķīrās, es pārgāju uz Liepājas Valsts 1. ģimnāziju. Nodibinājām grupu ar to pašu sastāvu, taču ideja bija cita – spēlējām zaļumballes. Tā esmu ieguvis vislielāko mūzikas pieredzi, arī pirmo naudas garšu. Kad tur viss sāka iet uz beigām, atgriezos pie elektroniskās mūzikas, sāku producēt.

-Kā jūs abi satikāties?

Mārtiņš: Kopā ar draugiem sarunājām ar dēļiem izbraukt. Es jau zināju Kristeru, bet tad sapazināmies un noformējās draugu kodols, kāds esam arī šodien.

-Jūs stāstāt tik garas biogrāfijas un atmiņas reizēm grūti ataust; paliek iespaids, ka jums ir 70 gadu!

Kristers: Tāda sajūta pa laikam arī ir.

Mārtiņš: Vienkārši mūzikas biznesā daudz kas notiek. Kaut arī man ir 20 gadu, brīžiem ir sajūta, ka gribas no tās pilsētas prom, uz laukiem, ārā no cilvēces un strādāt savu.

-Jums pašlaik ir arī citi maizes darbiņi?

Kristers: Pagaidām, kamēr studija ir sākuma posmā, es paralēli strādāju mārketinga projektu aģentūrā ”Fortius”, nodarbojos ar reklāmu. Man tas patīk. Man ir tikai 21 gads, nekas liels tas nav, bet nākotnē es gribu, lai mana maize ir tikai mūzika.

Mārtiņš: Tā kā esmu students, man maizīte ienāk lielākoties no vecākiem, lai cik tas stulbi. Es atkal spēlēju grupā – ”Studentu blice”, kas nokomplektējās, kad pārvācos uz Rīgu mācīties. Tā ir arī ienākumu avots.

-Kāda būtu jūsu atbilde nīdētājiem, kas visu laiku vaimanā, ka Liepājā nekā nav, nekas nenotiek un ir jābrauc prom?

Kristers: Viss ir, tikai vajag gribēt un darīt. Es arī biju iedomājies, ka mana studija nebūs Liepājā, noteikti tā būs Rīga vai cita vieta, kur nonākšu. Tomēr man ir studija dzimtajā pilsētā. Vajag darīt. Mums ir ļoti daudz projektu, kurus gribam sākt saistībā ar studiju. Tie ir iespējami, jo mēs abi divi par to ne tikai runājam, bet gribam attīstīt un virzīt.

Mārtiņš: Protams, tādi cilvēki ir un būs. Vienīgais, ko varu viņiem pateikt,  – viss ir, tikai jābūt gribēšanai un degsmei to darīt. Mēs zinām, ka šī ir lieta, kuru gribam darīt.

Kristers: Pats galvenais ir neklausīties cilvēkus apkārt. Ja tos nedzird, viss ir kārtībā.