liepajniekiem.lv
Gan Fausts, gan Mefistofelis
Brīdī starp abām izrādēm I. Resnis pauž, ka, nebūdams perfekts, vienmēr esot stipri tiecies pēc ideāla. ”Pēc izrādes mājās galvā izgriežu cauri visu, kas ir bijis, un vienmēr atrodu to, ar ko esmu neapmierināts. Dažkārt tās virtuves lietas, ko es zinu un kas mani neapmierina, nav pamanāmas zālē. Jāatrod kompromiss starp ideāli iedomāto un reāli iespējamo,” saka diriģents un piebilst, ka neteikšot, kā tas šoreiz izdevies, citādi puse raksta būšot viņa kļūdu uzskaitījums.
Jautāts, vai gājis gulēt ar labi padarīta darba sajūtu, viņš atbild, ka vienkārši iekritis gultā, pielicis galvu pie spilvena un tūlīt aizmidzis.
Viņš pilnīgi noteikti saskatot pats sevī kaut ko no Fausta, taču esot arī Mefistofelis.
”Visiem kaut kas no tā ir iekšā, es tā domāju,” saka diriģents.
Gardi izsmējies par to, vai žurnāliste no viņa sagaidot, lai slavē vai lai brāķē Liepājas orķestri, un noskaidrojis, ka ne vienu, ne otru, muzikālā kolektīva kādreizējais ilggadējais galvenais diriģents saka: ”Jebkurš tāpat ļoti labi saprot, ka tas nav Vīnes Valsts operas orķestris. Tiekties uz to vajag. Varbūt kādreiz arī būs. Ir lietiņas, ko vajag uzlabot, un tieši tāpēc ir jauns galvenais diriģents, enerģijas pilns un gana profesionāls. Viņam ar to arī būs jācīnās.”
Pirmo reizi nokāpjot orķestra bedrē savā koncertzālē, aizkustinājumam I. Resnis neesot ļāvies. ”Tad, kad ir jādara darbs, tad ir jādara darbs, kādēļ es šeit esmu ienācis. Par tāda veida emocionālajām lietām nav ne vajadzības, ne laika domāt. Es neapraudājos. Pilnīgi droši – nē,” viņš nosmaida. ”Priecājos par to, ka akustiski no bedres orķestris skan labi, ka ir iespējams sabalansēt ar skatuvi.”
Muzikālajam vadītājam esot žēl, ka jau tradicionāli šādi operu iestudējumi tiek parādīti tikai pāris reižu. ”Droši vien palaikam varētu būt atkārtojums. Taču, ja rādītu sērijā, diez vai varētu dabūt zāli pilnu,” spriež I. Resnis.
”INTIS” koristi kā sapnī
Operā par Fausta ilgošanos, Mefistofeļa kārdinājumu un Margeritas maldīšanos kopā ar pasaules klases solistiem Mikaelu Spadačīni (Fausts), Annu Bruļu (Margerita), Tomasu Eslu (Mefistofelis) un Pavlo Balakinu (Branders) un Valsts akadēmisko kori ”Latvija” uz skatuves arī Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktais koris ”INTIS”.
Režisore Huana Inesa Kano Restrepo koristiem uzticējusi zemnieku, baznīcēnu, kareivju, dēmonu un vēl daudzas citas lomas, bet ietērpusi viņus māksliniece Anna Heinrihsone.
”Jūtamies kā sapnī,” atzīst kora ”INTIS” dziedātāji. Kora dzīvē tā ir nebijusi pieredze, negaidīta un interesanta. Koristi esot pagodināti, ka piedalās lieliskā un tik nozīmīgā pasākumā kopā ar labiem mūziķiem.
Liels izaicinājums bijis dziedāt franču valodā un ātrā tempā tikt galā ar visām zilbēm. Tāpat grūti esot noticēt, ka šādu iestudējumu var radīt tikai divu nedēļu laikā, saka koristi, kuri zina, ka operu uzvešana parasti aizņemot vairākus mēnešus. ”Darbs dara dziedātāju,” atzīst ”INTIS” dalībnieks Normunds Dzintars.
Dziedātāji atzīstas, ka
vienīgā, kas uzreiz noticējusi šai idejai un dziedātāju varēšanai, bijusi kora vadītāja Ilze Valce, kura teikusi viņiem – dziediet kā operā!
Puiši no Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas neesot sapratuši ”pilnu bildi”, kas te vispār būs, uz ko ir parakstījušies, līdz sākuši darbu ar režisori. Tikai ģenerālmēģinājumos ar visiem tērpiem apjautuši, ko īsti ir paveikuši līdz galam. Tagad smejoties, ka pēc šīs pieredzes būšot ne vairs koris, bet teatrālais pulciņš. Ļoti pozitīvi dziedātāji vērtē sadarbību ar I. Resni, kurš nācis ar viņiem runāties, tāpat ar atsaucīgajiem solistiem.
”Koris un režisore iemīlējās no pirmā acu skatiena,” ievērojusi I. Valce. ”Tā bija neiespējamā misija, bet, ieraugot Huanu, visas raizes aizmirsās.”
Diriģente atzīst, ka pēc divu gadu pārtraukuma koris sācis normāli strādāt tikai aprīlī, īstenoti daudzi kovidlaikā pārceltie pasākumi, tāpēc koncerti bijuši vairākas reizes mēnesī. ”Vēlos pateikt paldies dziedātājiem, kuri izturēja! Tie ir tie stiprākie,” viņa saka, tāpat arī novērtē, ka ģimnāzija atļāvusi uzrunāt skolēnus, kuri varētu dziedāt.
Desmit minūšu stāvovācijas
”Izpildījums bija ekselents, izcili solisti, protams, koris ”Latvija”,” pēc izrādes saka etnomuzikoloģe un dziedātāja Igeta Ozoliņa. Mūzika melodiska, dziļa un bagāta.” Viņa uzsver lielo nozīmi, ka iestudējums veidots Liepājā un pašu spēkiem.
”Varbūt no režijas viedokļa nedaudz par statisku, prasījās vairāk darbības. Viss jau bija tāds filozofisks, dažādi simboli un nozīmes,” viņa atzīmē.
Anna Miščenko no Ukrainas stāsta, ka uzvedums paticis. ”Operas bieži neesmu apmeklējusi. Uzvedums šķita harmonisks,” viņa saka. Mūzika esot mazāk zināma, par operu neesot bijis viegli atrast informāciju, pauž Baiba Strēle. ”Tas, ko dara solisti, ir vienkārši nepārspējami,” viņa atzīst.
”Nezinu, vai te bija vecais Liepājas operas gars,” spriež aktrise Ināra Kalnarāja, ”bet man ļoti patika, kā režisore strādājusi ar mūsu kori ”INTIS”.
It kā viņi visi vienādi, tomēr izceļas katrs dalībnieks.
Mūzika pati par sevi ļoti romantiska.”
Opera daudziem saistoties ar milzīgām dekorācijām, gaismām, baletu, taču šajā uzvedumā viss bijis kā naglai uz galvas, uzskata Aivars Kalnarājs. ”Kādas tur dekorācijas, bet tik interesanti bija tie grāmatplaukti, ko viņi pārbīdīja,” viņš piebilst. ”Un desmit minūtes stāvovācijas! Tas taču kaut ko nozīmē.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
