“Simfonija ir retrospektīva atgriešanās Liepājā tajā laikā, kad es mācījos mūzikas skolā, un arī nedaudz pirms tam, kad notika pirmā sastapšanās ar tādiem nopietniem mūzikas pārstāvjiem kā Imantu Kalniņu,” par “Romantisko simfoniju” stāsta tās autors, komponists Jānis Lūsēns. Viņa skaņdarbs līdz ar trim indiešu skaņraža Lakšminarjana Subramanjama darbiem rītvakar koncertā “Veltījums Latvijai” izskanēs Liepājas Simfoniskā orķestra izpildījumā diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā uz “Lielā dzintara” skatuves.

“Romantiskā simfonija” ir jau ceturtā no LSO pasūtītajām Latvijas simtgades cikla simfonijām. Un lai gan tās autors, komponists Jānis Lūsēns, kurš izveidoja leģendāro instrumentālo mūzikas ansambli “Zodiac” un kurš sakomponējis tādas muzikālas izrādes kā “Kaupēn, mans mīļais!”, “Sfinksa”, “Agrā rūsa” un citas, ar simfonisko mūziku ir labi pazīstams, sakomponējis “Leļļu operu” un “Putnu operu”, tomēr “Romantiskā simfonija” ir viņa pirmā simfonija.

Komponists šajās dienās ir savā dzimtajā pilsētā Liepājā, piedalās orķestra mēģinājumos, izstaigā pilsētu. Uz mūzikas skolu viņš iecerējis doties šodien, vakar bijis trīs stundu garā pastaigā pa Jaunliepāju, pa kapiem. Sastapts vakar dienas vidū pirms mēģinājuma koncertzālē “Lielais dzintars”, J. Lūsēns saka – par “Romantiskās simfonijas” pirmatskaņojumu nav uztraucies nemaz. Strādā. Notiekot darbs ar grupām, jāsakārto metroritmiskas lietas.

Lūgts pastāstīt par jaunā skaņdarba aizsākumiem un vai aicinājumu rakstīt simfoniju pieņēmis uzreiz vai tomēr pēc pārdomām, J. Lūsēns atcerēdamies smejas: “Nebija īpaši laika domāt, jo ap vienpadsmitiem vakarā piezvanīja Atvars Lakstīgala un teica, ka rīt jāiesniedz Kultūrkapitālā pieteikums par simfoniju. Es sapratu, ka laikam tā būs laba iespēja tomēr satikties ar simfonisko orķestri un es, protams, neapdomīgi piekritu, desmit reizes nožēloju, bet pēc tam atkal biju starā, ka esmu pārvarējis iekšējās grūtības atrast motivāciju, ko un kā rakstīt. Gribējās milzīgi lielu eksistenciālu darbu rakstīt, ar moderniem izteiksmes līdzekļiem. Beigās es uz to nospļāvos un sapratu, ka stāsts būs personīgs.” Ja reiz uzaicinājums izskanējis par Liepāju, tad arī skaņdarbs būs par to – viņš nodomājis.

“Četri gadi mūzikas skolā faktiski bija izšķirošais laiks manā dzīvē, un viss Liepājas laiks, kas šeit ir pavadīts līdz aiziešanai uz Rīgu un studiju sākšanai Latvijas Valsts konservatorijā, ir manas dzīves brīnišķīgākais laiks. Protams, arī tās divas atgriešanās, kad es strādāju teātrī par mūzikas daļas vadītāju.” Viņš atceras, ka vēlējies Liepājas teātrī jaunas vēsmas un cerējis, ka tas pārtaps par muzikāli dramatisko teātri, kāds tas sākotnēji bijis. “Tā ir brīnišķīga vieta, kur spēlēt operizrāžu koncertuzvedumus,” viņš vērtē un pasmejas: “Bet nekas man nesanāca, es te aplauzos. Viss rit savu gaitu, kā tam jānotiek. Liepājā ir koncertzāle, orķestrim ir sava vieta, teātrim – sava.

Viens no pasūtītāja izvirzītiem uzdevumiem bija rēķināties ar orķestra sastāvu, kas nav liels. “No orķestra bija vēlme, lai izmantoju tikai tos spēkus, kas šobrīd ir orķestra štatā, lai nav jāņem papildu cilvēki un lai pēc tam varētu ar to braukt apkārt un spēlēt. Bija jāiespringst, jo man patīk lielāki sastāvi. Bet viss ir labi,” J. Lūsēns vērtē.