Ligita Kupčus-Apēna, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Nošu grāmatas ir vērtīgas ne tikai tādēļ, ka tajās apkopots konkrēta autora radītais. Svarīgi arī citiem nodot, atstāt mantojumā precīzu informāciju – dziesmu ar īstajiem akordiem, īsto melodiju.
– Kā tapa šis krājums?
– Mūziku es rakstu vairāk nekā 25 gadus. Pirmkārt, gribējās visu sastrādāto piefiksēt. Otrkārt, man bija iespēja to darīt sadarbībā ar izdevniecību “Musica Baltica”, un es esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, ka tas varēja notikt ar Liepājas Kultūras pārvaldes atbalstu, jo grāmatas izdošana ieguva finansējumu projektu konkursā. Un man liekas, ka tā ir tāda vērtīga lieta.
Nemitīgi e-pastā un sociālajos tīklos gan atsevišķi cilvēki, gan ansambļu vadītāji un koru diriģenti man jautājuši pēc konkrētām dziesmām, konkrētām notīm utt. Un līdz šim to visu esmu sūtījis katram atsevišķi. Bija sajūta, ka pēc tā ir pieprasījums. Arī tagad, kad grāmata izdota, interese ir liela.
Likās, ir arī forši apkopot konkrētā periodā paveikto. Šajā gadījumā tās ir dziesmas balsij ar pavadījumu, kas izrakstītas ar akordu (burtu) simboliem. Var spēlēt pavadījumu gan ar klavierēm, gan ģitāru, gan arī ar lielākiem ansambļa sastāviem.
Nošu grāmata nav tikai profesionāļiem, tā veidota, lai to lietotu arī mūzikas mīļotāji. Grāmatā ietvertas dažādas dziesmas, kuras ir izpildījuši un studijās ierakstījuši desmitiem dziedātāju.
Skaitīju, ka pa šiem gadiem ir sarakstīts gandrīz 200 dziesmu. Izlēmām, ka krājumā būs nedaudz virs 50 dziesmām. Un es tīri subjektīvi pats izvēlējos, kuras, manuprāt, būtu visvairāk pelnījušas iekļūt šajā izlasē.
– Dziesmas ir dažāda rakstura.
– Jā, rakstura ziņā tās ir dažādas. Ir dziesmas no skatuves darbiem, ir no dziesmu cikliem, no koru dziesmu cikliem, arī vienkārši dziesmas, kuras dziedātas koncertos un skan radio. Tāpat ir vairākas bērnu dziesmas, ko izpildījuši bērnu ansambļi. Grāmatā ir gan balādes, gan šis tas nebēdnīgāks. Faktiski – katrai gaumei.
Manas dziesmas ir dziedājuši un dzied daudzi dziedātāji – Andris Ērglis, Igo, Antra Stafecka, Zigfrīds Muktupāvels, Dainis Skutelis, Kristīna Zaharova, Normunds Rutulis un daudzi citi.
Es nekad nevienam savas dziesmas neesmu piedāvājis.
Kaut kā vienmēr ir sanācis, ka radošās sadarbības ir veidojušās pilnīgi dabiski. Tie ir cilvēki, ar kuriem man ir gan patīkami atrasties uz skatuves, gan arī ierakstu studijā, ar kuriem kopīgi veidoti dažādi projekti, viņu balsīs dziesmas skan ierakstos.
– Esat pedagogs, līdz ar to pieļauju, ka zināt, cik labi, ja ir materiāls, kurā var ielūkoties. Vai arī tādēļ nošu grāmatu izdevāt?
– Es gan īsti nezinu, vai tādā tiešā veidā to var saistīt. Jā, ikdienā strādāju ar mūzikas vidusskolas populārās un džeza mūzikas audzēkņiem, mācu viņiem kompozīciju. Strādāju ar audzēkņiem, kuri mācās mūziku un kuriem ir jau bērnu mūzikas skolas izglītība, un kuri pazīst, lasa notis, spēlē mūzikas instrumentus. Tā ir viena nosacīta auditorija – muzikāli izglītotie cilvēki.
Bet man ir arī svarīgi, lai tādi cilvēki, kuriem nav muzikālās izglītības, kuri kaut vai pašmācības ceļā apguvuši ģitārspēli, var paņemt šīs notis, dziedāt un spēlēt.
Bet, protams, šī fiksācija ir ļoti vērtīga un nozīmīga. Arī literāti, kad iekrājas dzeja, ik pa laikam izdod dzejoļu krājumus, un cilvēkiem ir iespēja tos vienkopus redzēt un iegādāties. Komponistiem ir līdzīgi.
Es esmu priecīgs, ka cilvēkus mana mūzika uzrunā, ka tā ir noderīga. Tas aizkustina,
un, protams, kā jebkuram autoram, arī man par to ir gandarījums. Izdodot nošu grāmatu, es vienkārši atviegloju piekļuvi manis radītajam materiālam.
Tas, ka tiek izdoti dziesmu krājumi, ir vērtīgi, jo tā ir tāda kultūras daļa, kura ir saglabājama. Cilvēki tomēr aiziet, un ir forši, ja viņu radītais tiek izdots un saglabāts, nevis paliek kaut kur pierakstos, arhīvos un nepieejams.
Precīza un korekta fiksācija tomēr ir būtiska, lai izvairītos no neprecizitātēm, kas ar laiku rodas. Manuprāt, – kā jebkurā mākslas jomā.
– Ieskicēsiet, kā top jauna kompozīcija?
– Manā gadījumā ir dažādi ceļi. Ir variants, ka dziedātājs jau ir nolūkojis tekstu, kuram viņš vēlētos manu melodiju, ir gadījumi, kad man vienkārši palūdz dziesmu, kur nav arī teksta, un tad es pats uzrunāju teksta autoru, dzejnieku vai arī izmantoju kādu no jau iepriekš atlasītiem dzejoļiem.
Bieži ir bijis tā, ka man top melodija un tad es dzejniekam to iedodu, lai uzraksta tekstu. Man ir bijusi ilgstoša sadarbība ar Guntaru Raču, un mums ir tieši šis variants, kad sākums ir melodija. Guntars ir muzikāls cilvēks un ļoti labi jūt materiālu, un prot to meistarīgi izdarīt.
Vēl viens cilvēks, ar ko pēdējos padsmit gadus aktīvi strādāju tandēmā, ir Igo, kurš ir gan mūziķis, gan talantīgs vārda meistars, kurš pats raksta dziesmām vārdus. Ar Igo mums ir otrādi – viņam vispirms ir gatavas tekstuālās idejas, un tad es rakstu mūziku, un pēc tam viņš atkal veic korekcijas tekstā.
Procesā izkristalizējas dziesmas gala variants, mums ir tāda sarežģītāka ķīmija.
Diezgan daudz esmu strādājis ar Jāni Peteru. Man ir tā privilēģija, ka Peters ik pa laikam atsūta savus jaunākos dzejoļus, kuri pat nekur vēl nav publicēti. Man ir iespēja no tiem izvēlēties piemērotākos un izmantot tos savām dziesmām. Petera dzejoļi ir nostrādāti, noapaļoti un nevainojami. Tos es parasti izmantoju neizmainītā veidā. Tikai radu tiem melodiju.
– Bet kāds ir pats radošais process? Pieļauju, ka iedvesmu negaidāt. Ja ir kas jārada, tad – jārada. Un jāstrādā, kamēr sanāk.
– Piekrītu. Ir reizes, kad rakstās vieglāk, citreiz – ne tik viegli, bet kopumā nesūdzos par iedvesmas vai radošuma trūkumu. Ļoti bieži ir tā – sēžos klāt un daru.
– Vai jebkuram dzejolim var piemeklēt melodiju?
– Mūzika ir ļoti tuva valodai – kā mēs runājam. Dzejolī jau ir iekodēts ļoti daudz informācijas. Paņemot dzejoli dziesmas radīšanai, tas iedod informāciju par tematiku, tēma ir skaidra. Līdz ar to jau dziesmai ir zināms raksturs. Un, ja ir zināms stāsts – vai tas būs plašs un lēns stāstījums, kaut kas balādisks, himnisks, vai tieši otrādi – ļoti jautrs, dinamisks, ātrs, varbūt nervozs –, tad arī melodija būs ar līdzīgu raksturu. Dzejolis iedod arī pulsāciju, pantmēru mūzikai.
Mūzikai un vārdiem vienam otrs ir jāpapildina.
Lai tas viss kopā būtu organiski, dzejas pulsācija ir jāņem vērā, un līdz ar to ir viegli saprast, kā rakstīt mūziku, – lai vārdi skanētu dabiski, ar pareiziem uzsvariem.
Ļoti cenšos respektēt rakstīto vārdu, lai tas būtu labāk nolasāms, lai klausītājiem vēstījums būtu saprotams. Saliekot neloģiskus uzsvarus, neloģiskām zilbēm – tad arī mūzika tiek uztverta grūtāk un nav tik loģiska. Visam jābūt dabiski un viegli.
– Vai tas, ko stāstījāt, ir dziesmas veiksmes pamats?
– Vienas receptes nav. Ir svarīgi, pirmkārt, lai dziesma ir dabiska un klausītājam uztverama. Otrkārt, ir svarīgs pats stāsts, jo cilvēki to laiž caur sevi, lai arī bieži to neapzinās, – to šo gadu laikā esmu sapratis.
Kādreiz, jaunības maksimālismā, man likās, ka mūzika viennozīmīgi ir galvenā. Teksts – nu, tur tā. Bet tekstam, iespējams, pat ir lielāka nozīme nekā mūzikai. Jo cilvēki ļoti stāstu laiž caur sevi un mēģina personificēties.
Plus vēl ir izpildītāja faktors un harisma uz skatuves, cik labi izpildītājs prot šo stāstu kā mediators novadīt līdz klausītājam – cik emocionāli un patiesi prot to izdarīt, cik viņš pats saprot, par ko dzied. Jo var jau nodziedāt formāli jebko, neiedziļinoties, un tad tas var nenostrādāt.
Kas man patīk, strādājot ar Igo, – ka mēs skrupulozi strādājam pie katra vārda, lai tekstā nebūtu formālisma vai plakātiskuma, lai nebūtu pašmērķīgums teksta labskanības vārdā – visu radām tā, lai dziesmai būtu saturs un vēstījums.
– Vai patlaban strādājat pie kaut kā jauna?
– Gada nogale izvērtusies ļoti darbīga, mūzikas rakstīšanai īpaši laika nav. Aiz muguras ir koncerti Nīderlandē, Beļģijā, Francijā, kuros kopīgā koncertprogrammā sastapās trīs latviešu diasporas kori. Viņi uzrunāja mani, uzrunāja Igo. Skanēja dziesmas, kam dziedāt līdzi, lai sajustu saikni ar Latviju, arī šeit neesot.
Priekšā ir lieli Ziemassvētku projekti, viena ir manu Ziemassvētku dziesmu programma ar Rīgas kamerkori “Ave Sol”. Viena no manām jaunākajām dziesmām, kas tikko ierakstīta studijā un drīz skanēs radio, ir apvienībai “Tev tuvumā” rakstītā dziesma “Kad gulbji aizlaižas”.
Man palūdza konkrētam Ziedoņa dzejolim, kuram ir tikai četras teksta rindiņas, uzrakstīt mūziku. Tas bija izaicinājums, bet man ļoti patīk rezultāts. Šobrīd studijā strādājam, lai ierakstītu Ziemassvētku dziesmu Igo izpildījumā, mums top kopīga Ziemassvētku programma, ar ko decembrī koncertēsim.
Bet ir arī tālāki radošie plāni – strādāju pie kora mūzikas, arī dziesmu cikla dziedošajai aktrisei Ditai Lūriņai un citiem darbiem un projektiem.
– Kā sabalansējat savu radošo dzīvi ar darbu skolā?
– Manuprāt, tīri veiksmīgi. Darbs ar jauniešiem ir iedvesmojošs. Viņi ir radoši, gudri maksimālisti. Man nebija mērķis strādāt skolā, bet nu jau to daru daudzus gadus, kopš 2015. gada esmu LMMDV.
Pedagoģija kaut kā iet roku rokā ar koncertdarbību, radošām lietām.
Mums LMMDV ļoti daudzi skolotāji ir koncertējoši, radošas personības, kuras rada un izpilda mūziku. Šīs lietas viena otru tikai papildina.
– Starp jaunajiem redzat nākamos komponistus?
– Jā, pie manis mācās vairāki ļoti talantīgi un radoši jaunie mūziķi, kurus mēģinu virzīt tālāk, manuprāt, viņiem noteikti vēlāk jāstājas kādā no mūzikas augstskolām tieši mūzikas kompozīcijas virzienā.
Starp audzēkņiem ir tādi, kam ir izteikts talants mūzikā, kam piemīt plašs redzesloks un individuāla, oriģināla muzikālā domāšana, sava mūzikas valoda. Dotības šajā virzienā mudinu nepamest novārtā. Tagad jauniešiem ir plašas iespējas – var studēt ne tikai Latvijā, bet arī pieņemt lielākus izaicinājumus un stāties augstskolās visā Eiropā, rodot pieredzi, jaunas iespējas un sadarbības.
Mums ir ļoti talantīgi jaunieši. Un konkurence vienmēr ir laba – tas ir attīstību veicinošs spēks.