”Mārtiņš vienmēr darīja tā, lai visiem šķistu – man viss labi! Fine latīņu valodā nozīmē beigas, sanāk vārdu spēle.” Koncertstāstu 21. novembrī varēs noskatīties gan tiešsaistē, gan kultūras namā ”Wiktorija”.

”Mārtiņš ir spilgta personība Latvijas mūzikas debesīs, un pats pirms desmit gadiem devies uz savām mīļajām debesīm, kuras gana apdziedājis. Daudziem ļoti mīļš mākslinieks, un katram cilvēkam jau ir savs redzējums par viņu,” saka Maija.

Tomēr ir vēl kāds laika periods, kurā viņš ļoti ražīgi strādāja. Kad M. Kalniņa un M. Freimanis mācījās 8. klasē, atnāca jauna skolotāja, kura piedāvāja apgūt ģitārspēli.

”Mēs savos 14 – 15 gados jutāmies ļoti pieauguši un zinoši, kā vajag pasauli uzbūvēt. Ģitāra bija viens no brīvības simboliem. Mārtiņš bija mazliet apguvis klavieres, es – akordeonu, bet šie instrumenti nobālēja ģitāras priekšā,” stāsta dziesminiece.

Jaunieši dziedāja dažādas populāras dziesmas, bet kādu dienu M. Freimanis atnesa uz mēģinājumu dziesmu ”Skumju putni”, kuru teicās kaut kur dabūjis. ”Mēs teicām, ka to noteikti vajag iekļaut repertuārā, un tikai tad viņš paziņoja, ka tā ir viņa paša pirmā uzrakstītā dziesma. Līdz vidusskolas beigšanai viņš sarakstīja ļoti daudz. Bija ansamblis ”Ilze”, grupa ”Trīsstūris”. Mārtiņa dziesmas tika pierakstītas kladēs,” atceras M. Kalniņa.

Kad Mārtiņš 2011. gadā nomira, viens no ansambļa ”Ilze” dalībniekiem Ingars Gudermanis atdeva Maijai kladi. ”Tur ir tikai dziesmas teksts un akordi, nošu nav. Nostalģiskās izjūtās ņēmu ģitāru un atklāju, ka par brīnumu lielāko daļu no šīm dziesmām zinu, tās skan manā galvā.

Bija dīvaina apjausma – ja ar manu atmiņu vai mani kaut kas notiek, dziesmas pazūd,” viņa pastāsta.

Ar grupas ”Tumsa” taustiņinstrumentālistu Normundu Kalniņu ik pa laikam pie klades atgriezušies. ”Viņš teica, lai es šīs dziesmas iedziedot kaut vai telefonā. Gadu no gada tas atlikās, līdz uznāca pandēmija, laika kļuva vairāk. Sapratām, ka šis ir īstais brīdis. Desmit gadus pēc Mārtiņa aiziešanas varējām uz dziesmām paskatīties distancēti no emocionālā sloga. Katrs jau bijām pieņēmuši Mārtiņa neesamību. Sasteidzot to visu, droši vien būtu vairāk ļāvušies sentimentam, nekā meklējuši muzikālās, filozofiskās un idejiskās vērtības,” atzīst M. Kalniņa.

Pirmā doma bijusi sasaukt visus Mārtiņa draugus – populārus mūziķus. Tomēr Maijai gribējies parādīt Mārtiņu tādu, kāds viņš bija, pirms kļuva par superstāru, ”Tumsas” līderi, aktieri.

”Viņš nav tikai sapņu pārdevējs, cilvēks ar traģisku bērnību un citiem akcentiem, kuri kļuva īpaši svarīgi pēc viņa aiziešanas. Kolorīts, daudzveidīgs, ar humoru apdāvināts, bezrobežu domāšanu, gatavs vienmēr iet pret straumi – arī tāds viņš bija.

Lai parādītu šādu Mārtiņu, nebūtu pareizi, ja dziesmas izpildītu tie, kas to darīja viņa slavas laikā,” vērtē M. Kalniņa.

Koncertstāstu veido daudzveidīga muzikālā komanda: Maija Kalniņa, Normunds Kalniņš, Ieva Tālberga, Roberts Dinters, Zanda Štrausa, Raitis Eleris, Kaspars Boroduško un Māris Zīlmanis.

Mūziku papildinās Maijas stāstījums. ”Man bija liels izaicinājums, kā to pateikt, neizskaistinot, nemelojot, neejot iepriekš ietos ceļus. Tikt klāt īstajam. Mēs visi kopā uztaisām esences bumbu, kurai pamatā ir Mārtiņš, bet arī mēs visi esam. Man ir jautājuši – Mārtiņš gan par šo būtu priecīgs? Mana godīgā atbilde ir tāda, ka es par to neko nezinu. Vienīgais indikators – vai es pati ticu un vai man tas ir vajadzīgs,” viņa atzīmē.