Sestdien ļaužu pārpildītā Sv. Trīsvienības katedrālē sanākušie varēja baudīt komponista Jāņa Lūsēna koncertprogrammu “Ar zvaigžņu kluso gaismu”, kas, pēc paša maestro vārdiem, iecerēta kā klusa un intīma saruna par cilvēkiem ļoti svarīgiem, taču ikdienas steigā bieži aizmirstiem jautājumiem.

Dziļi izjusto un dvēselisko atmosfēru vēl pilnīgāku darīja Zigfrīda Muktupāvela neatkārtojamais balss tembrs un tikai viņam raksturīgās vijoles skaņas, kā arī Jāņa Lūsēna juniora trāpīgi iespēlētā ģitāra. Starp atskaņotajām dziesmām, kuras jau iemantojušas popularitāti tautā, kā, piemēram, melodija ar Kārļa Skalbes vārdiem “Izsacīts vārds”, no jauna varēja atklāt pirms trīsdesmit gadiem Liepājā tapušās dziesmas ar Māra Melgavja vārdiem un arī pirmatskaņojumus ar nākamā gada jubilāra – emocionāli plosošā un piesātinātā Ojāra Vācieša dzejas vārdiem.

Taču koncerta kulminācija izvērtās izskaņā, kad pēc vairākkārtējiem aplausiem mūziķi atskaņoja saldo ēdienu jeb papildu skaņdarbus, jo, kā atzina solists Zigfrīds Muktupāvels: “Mēs jau arī esam tikai cilvēki, kuriem neizsakāmu prieku sagādā muzicēt tik kuplam klausītāju pulkam, kādā šovakar esat jūs, liepājnieki!”

Cerībā, ka šī tikšanās nebūs pēdējā, koncerts izskanēja ar bezgala aizkustinošo balādi “Uzliec savas vieglās rokas”. Un, kā atzīmēja grobiņniece Skaidrīte, “koncerts man ļoti, ļoti patika – tā patiešām bija veldze dvēselei. Pēdējās dziesmas laikā aizkustinājuma asaras vairs nespēju valdīt. Apbrīnoju mūziķu lielo talantu, ar kādu Dievs viņus ir apveltījis”.

Gunita Boka,
“Kurzemes Vārds”

Egona Zīverta foto

Zigfrīds Muktupāvels klausītājus priecēja gan ar savu balsi, gan vijoļspēli.