– Tātad tas Matīss, kas atbrauca no Skrundas mācīties, un tas, kurš pabeidza mūzikas vidusskolu, bija divi dažādi cilvēki?

– Ļoti labi pateikts, tā noteikti ir. Skrundā es spēlēju ģitāru, šeit sāku kontrabasu. Liepājā ieguvu ļoti daudz kontaktu, kas man par prieku ir saglabājušies, arī daudzus gadus dzīvojot ārzemēs.

Klasiskās mūzikas un orķestra vide man bija diezgan sveša, pirmie divi gadi pagāja iepazīšanas sajūtā, bet 3. un 4. kurss bija intensīva strādāšana uz mērķi. Notika atklāsme – ja gribu to sasniegt, jābāž deguns zemē un kārtīgi jārok. Ir svarīgi saprast, ka būs daudz jāiegulda.

Otrais mācību posms asociējās ar darīšanu. Apkārt bija cilvēki, kas mani atbalstīja, skolotāji, ar kuriem tagad esam labi draugi. Raitis Eleris ir mans pirmais skolotājs. Mēs bijām divi kontrabasisti, viņa pirmie audzēkņi. Izjutu, kā viņš par mums vienmēr rūpējās.

– Tavā ģimenē, dzimtā nav profesionālu mūziķu. Kas bērnībā ieinteresēja par mūziku?

– Tiesa, vismaz man pārskatāmā vēsturē nav neviena mūziķa. Atceros mūzikas raidījumus, likās forši, ka kāds uz skatuves spēlē un cilvēkiem tas patīk.

Mani aizrāva skatuves un klausītāju mijiedarbība, tas bija kā gaismas zibsnis.

Pirmā ģitāra man, mazam bērnam, bija no koka uztaisīta, lēkāju un attēloju savus televīzijas varoņus.

– Kāpēc ģitāras spēli nemācījies Liepājā?

– Gribēju, ļoti gribēju mācīties. Atnācu, nospēlēju iestājeksāmenā, bet tika aizvērta ģitāras klase. Tāda bija izglītības politika – visu uzmanību veltīt orķestra instrumentiem.

Man pateica, ka vienīgais, ko varu mācīties bez iepriekšējas bāzes bērnu mūzikas skolā, ir kontrabass. Man bija riktīgi jāatgūst tas laiks posms, bet bija aizraujoši un izaicinoši.

– Kā juties, pirmo reizi paņemot rokā lielo instrumentu? Uzreiz saprati, ko ar to darīt?

– Sākums nemaz neaizrāva. Mācījos kontrabasu, bet savā galvā biju ģitārists. Lielākā transformācija notika 4. kursā.

– Tad tu jau spēlēji Liepājas Simfoniskajā orķestrī.

– Jā, man bija 19 gadi, kad mēs, abi Raita skolnieki, sākām tur spēlēt. Tas bija viens no lielākajiem grūdieniem sākt domāt, ka es varu spēlēt klasisko mūziku. Sajūta, ka esi daļa no kopuma, daļa no milzīgas skaņas, un atkārtojās mijiedarbība – cilvēkiem patīk, viņi nāk uz koncertiem. Paldies orķestrim par uzticēšanos, jo mēs tikai dažus gadus bijām mācījušies instrumentu!

Dažreiz tiešām nostrādā tas, ka dod cilvēkiem iespēju ar uzticības kredītu. Tas nelikās kā pienākums, nāca nepiespiesti. Viss bija jauns, un katram jaunam sākumam ir šarms. Forši atcerēties, ka tas mani nebaidīja.

– Šī sajūta, ka nav bail no jauna sākuma, noderēja arī vēlāk?

– Tas ir ļoti interesants aspekts. Ar kursa biedriem tieši pārrunājām, ka pie katra jauna izaicinājuma šķiet, ka nevarēsi, bet izrādās – vari. Šī tēma manā karjerā vienmēr nākusi līdzi.

Man bija 22 vai 23 gadi, kad piezvanīja no “Sinfonietta Rīga” un teica:

“Mēs gribam tevi kā solistu sezonas noslēguma koncertā!” Pirmā doma bija, nē, es nevarēšu. Bet tādos brīžos vajag teikt “jā”, jo pēc tam pa solītim atradīsi veidu, kā sevi tajā redzēt.

Drosme nav tajā, ka nebaidies. Drosme ir tā, ka tu baidies, bet dari.

– Kas ir tava veiksmes atslēga? Daudzi pabeidz mūzikas studijas un visu mūžu paliek neredzami.

– Varbūt skan klišejiski, bet milzīga ticība sev. Atceros mūzikas literatūras stundas, kad skolotāji stāstīja par lieliem pasaules orķestriem. Tie šķita absolūti neaizsniedzami – es to nevarēšu, tas ir tikai tiem, kas to var. Tagad viegli teikt, bet es jau vidusskolas laikā sevi tur redzēju.

Jau Liepājā zināju, ka ir divi orķestri, kuros gribētu kaut nedēļu uzspēlēt, – Berlīnes filharmoniķi un Leipcigas “Gewandhaus”. Uzliec pilnīgi neaizsniedzamu sajūtu un skrien! Šobrīd esmu to izdarījis. Tā ir superīga sajūta – saprast, ka ir izdarāms.

Ticību apdraud daudzi faktori. Kaut vai zaudējumi konkursos, kad neveicas un nesanāk. Bet pēc katras reizes ir divas iespējas: man nesanāk, jo es nevaru, vai – labi, ejam tālāk! Svarīga ir prasme katru reizi pēc neveiksmēm atjaunoties.

– Kā to izdarīt?

– Tas ir muskulis, kas jātrenē. Redzamie panākumi ir tikai virsotne. Pirms katra uzvarēta konkursa ir bijuši seši septiņi, kuros nav gājis labi.

Man ir bijuši lūzuma punkti, kad šķiet, nevaru, nav tādas prasmes, talanta, meistarības. Katru reizi cel sevi atkal augšā. Sportā to sauc par čempionu domāšanu. Katru rītu sākas jauna diena.

To ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Tu pats zini, ka ir bijis slikts koncerts, un nākamreiz uz skatuves tā sajūta ir līdzi. Visgrūtāk ir to lauzt, bet tas atalgo.

– Kā tu saprati, ka tiešām vari īstenot it kā neizsniedzamo?

– Mūzikas akadēmijā mans skolotājs bija Sergejs Brīnums. Viņa vienkāršais skatījums uz lietām mani ļoti uzrunāja. Tu vari būt tāds, kāds esi, spēlēt tā, kā spēlē. Atkal ticība. Vajadzīgi cilvēki, kas ir tavi varoņi. Tāds ir mans šībrīža skolotājs Gunārs Upatnieks.

Nevar sapņot, ka lēciens būs pa taisno, vajag iet maziem solīšiem, jābūvē kā mājiņa. To es sapratu Rīgas laikā.

– Kā piesakās darbā “Gewandhaus” orķestrī?

– Ir interneta vietne, kur izsludina starptautiskus konkursus uz lielākajiem orķestriem. Pirmajā kārtā kandidātus atlasa pēc mūziķu CV. No tiem izsijā tos, kurus uzaicina uz konkursu četrās kārtās. Divas dienas notiek cīņas, līdz orķestris, saskaitot balsis, izvēlas vienu cilvēku, kuru grib redzēt savā kolektīvā.

Protams, mūzika nav tāllēkšana. Var būt tā, ka uzvar nevis tehniski spēcīgākais, bet stilistiski atbilstošākais. Tas ir visinteresantākais, cik subjektīva ir mūzika. Tas, kas vienam liksies vislabākais, otram šķitīs nepavisam ne labs.

– Stilistiski atbilstošu mūziķu izvēle tad arī garantē nemainīgu orķestra skaņu simt un vairāk gadus.

– Tieši tā, jo atlasa mūziķi, kuram instruments skan vispiemērotāk, tā, kā šī orķestra cilvēki grib dzirdēt. Pēc uzvaras konkursā seko gada vai divu pārbaudes laiks, kurā skatās, kā cilvēks iekļaujies kolektīvā. Tad vēlreiz notiek balsošana. Man nav pārbaudes laika, bet ir terminēts līgums uz pagaidām nenoteiktu laiku.

– Kāda ir ikdiena šāda līmeņa orķestrī?

– Ļoti intensīva. Mēs apkalpojam gan simfonisko programmu, gan Leipcigas operu, gan Toma baznīcu. Tas ir iespējams, jo “Gewandhaus” ir skaitliski lielākais orķestris Eiropā, ap 180 cilvēku. Intensitātei bija jāpielāgojas. Operā ir ļoti maz mēģinājumu, gandrīz tikai jāspēlē izrādes. Šobrīd jau jūtos komfortabli ar to. Ja liekas, ka ir par daudz, jāiemācās sevi menedžēt, sadalot enerģiju, kur tā vairāk nepieciešama.

Pati mūzikas tradīcija Leipcigā ir milzīga, to jūt uzreiz. Pirmais uzraksts, ko iebraucot redzi dzelzceļa stacijā, ir “Gewandhausorchester”. Orķestris ir viņu pilsētas lepnums, tas ir ļoti patīkami. Es dzīvoju pie Štrausa parka, blakus ir Baha iela. Viss ir riktīgi saistīts ar mūziku. Klausītāji piepilda zāles, lai gan Leipciga nav superliela pilsēta, apmēram tāda kā Rīga.

Nozīmīga ir Andra Nelsona klātbūtne, es ļoti izbaudu to, ka viņš ir orķestra mākslinieciskais vadītājs. Viņā ir vienkāršība, pat bērnišķība, patiesa interese par mūziku. Mēs visi mākam savu darbu labi darīt, bet tas, ko meklējam, ir iedvesma.

Spēlējot daudzos mēģinājumos un koncertos, rodas rutīna, kā jau jebkurā darbā. Tad, kad kāds iedvesmo un atrod tās vienkāršās sajūtas, kas mums visiem ir kopīgas, un spēj uz tām uzspiest, – tad koncerts patiešām ir maģija. Ja mēs to jūtam, arī klausītājs jūt.

– Vai lielā starptautiskā kolektīvā ir kāda nozīme tam, no kurienes katrs nāk? Ja neskaita diriģentu, “Gewandhaus” esat divi latvieši – tu un obojiste Amanda Tauriņa.

– Visi jau ir pieraduši, ka šāda līmeņa orķestros ir ļoti daudz ārzemnieku. Atvērtības ziņā viss atkarīgs no katra cilvēka. Laikam vissvarīgāk tas ir man pašam, ka esmu no citas valsts.

Vienmēr paliek sajūta, ka esmu no Latvijas un mēģinu integrēties. Tomēr nekādu spiedienu nejūtu. Mums ar Amandu ir labas attiecības, turamies kopā. Ar Andri Nelsonu ir profesionālas attiecības.

– Nav “Čau, Andri!”?

– “Čau, Andri!” ir. Bet ne personiskas attiecības.

– Ko dari Leipcigā ārpus darba?

– Savā dzīvē esmu izvēlējies ļoti kontrastainas lietas, nodarbojos arī ar smago mūziku. Beidzamajā laikā pēc koronas viss ir ļoti aktivizējies, spēlēju divās frontēs. Rokgrupa ir Berlīnē. Uz turieni es tāpat braukāju, jo mācos maģistrantūrā. Savienot abas pasaules – tā es sevi redzu. Ir ļoti interesanti spēlēties ar mijiedarbību.

Klasiskā mūzika ir intīmāka, tajā var atrast tādu dziļumu, kāda nav smagajā mūzikā, kas ir uz āru, uz enerģiju vērsta. Rokmūzikas brīvību un tuvuma sajūtu varu ienest klasiskajā mūzikā.

Tā mēdz būt stīva: aizejam, smuki apģērbušies, uz koncertu, apsēžamies, nedod Dievs, ieklepoties vai aplaudēt nevietā. Man vienmēr šķitis – nē, nē, tas nav tā, kā es to redzu. Tā vienkārši ir mūzika, un domāta, lai uzrunātu cilvēkus. Man nepatīk barjeras, vienmēr mēģinu tās nojaukt.

– Smagajā grupā tu spēlē ģitāru. Lasīju feisbukā draugu jociņu, ka kontrabass tev sieva, bet ģitāra – mīļākā. Tā tas ir?

– Orķestris ir sieva, bet rokmūzika – mīļākā, tā tas ir, jā. Joks nāk no Melngaiļskolas izlaiduma, kad es to frāzi pateicu.

– Mēs aizklīdām no jautājuma, kā tu jūties un dzīvo tādā vecā, kārtīgā vācu pilsētā?

– Par laimi, orķestrī darba laiks ir no desmitiem līdz diviem, citreiz vēl vakarā. Paliek laiks darīt citas lietas. Leipciga man ļoti patīk. Kad sāku tur dzīvot, pirmā sajūta bija: kaut kas līdzīgs Liepājai! Nodzīvoju trīs gadus Berlīnē, bet īsti nevarēju asociēties ar to. Varbūt tāpēc, ka milzīga pilsēta.

Leipcigā man ir skaidrs, kā šī pilsēta eksistē. Tas ir nomierinoši. Patīkami pārsteidz Leipcigas dažādība, jo šis tas ir gan no jaunā, gan vecā. Cik varu, sportoju. Spēlēju basketbolu, sāku nodarboties ar boksu. Ir ļoti svarīgi kustēties, jo mūziķi daudz laika pavada, sēžot vienā pozā. Arī mentāli svarīgi.

Bokss šai ziņā ir labākais, kas var būt, jo nevienu brīdi nevari sapņot apkārt. Nevar visu laiku domāt tikai par mūziku.

– Kāds ir tavs nākamais sapnis, ko piepildīt?

– Tas nav konkrēts “gribu darīt to”, bet ir filozofisks – ko es gribu paveikt, darot to, ko daru. Cik daudz spēju tuvoties tam, ko gribu pateikt mūzikā.

Notīs rakstīts, kā jābūt, bet es saprotu, ka darīšu savā veidā. Ceļš ir visaizraujošākā daļa. Tuvošanās sev un tam, ko pats gribu pateikt, ir mans lielais filozofiskais mērķis.

– Noslēgumā pasaki, kāpēc orķestros gandrīz nekur kontrabasu nespēlē sievietes?

– Tā nav, īpaši pēdējos trīs četros gados, kopš esmu Vācijā, sieviešu īpatsvars pieaug. Kādreiz tiešām ap 90 procentiem kontrabasistu bija vīrieši, bet tagad ir kādi 60 procenti. Latvijā tā nav, bet domāju, ka tas ir laika jautājums.

VIZĪTKARTE

Matīss Eisaks

• Dzimis 1993. gada 20. jūnijā Skrundā.
• Leipcigas “Gewandhaus” orķestra kontrabasists kopš 2021. gada 1. oktobra.
• Divi gadi aizvadīti Berlīnes Radio simfoniskā orķestra akadēmijā.
• Pabeidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju, studējis Čehijā Brno Mūzikas akadēmijā.
• 2017. gadā ieguvis Lielo mūzikas balvu kā gada jaunais mākslinieks.
• Klausās pilnīgi visu veidu mūziku, ļaujoties sajūtām.
• Cer nekad nejusties ļoti slavens.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.