Rīt Rīgā, Lielajā Ģildē, izskanēs jau divpadsmitais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts. Tradicionāli tajā piedalās visi profesionālie simfoniskie orķestri. Un Liepājas simfoniskais orķestris (LSO) nav izlaidis nevienus simfoniskās mūzikas svētkus, kā lielkoncertu dēvē diriģents Atvars Lakstīgala. Viņa vadībā orķestris kopā ar pianistu Rihardu Plešanovu pirmatskaņos Jēkaba Jančevska skaņdarbu “Turbidus”.

Šogad lielkoncerta tradīcijā ir izmaiņas. Nepiedalās Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestris. Muzicēs liepājnieki, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā, un pirmo reizi piedalīsies Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris sava galvenā diriģenta Modesta Pitrena vadībā. “Lielkoncerta tradīcija, manuprāt, kļuvusi tikai interesantāka. Es vienmēr esmu ļoti priecājies, kad cittautieši atskaņo latviešu mūziku. Cerams, šī vēlme tikai pieaugs,” saka A. Lakstīgala.

LSO rīt atskaņos divus monumentālus skaņdarbus. “Vienu liepājnieki jau ir iepazinuši, tas ir Jura Karlsona Devītais Liepājas koncerts orķestrim “Gliese 581”. Drīz tas iznāks arī albumā. Liepājas koncertu cikls ir noslēdzies, plānojam tos klausāmā veidā piedāvāt saviem faniem. Bet lielākā intriga, manuprāt, visā koncertā ir J. Jančevska jaundarbs “Turbidus”,” atklāj diriģents. Jaunais komponists jau ir iekarojis savu vietu kora mūzikas apritē, viņa skaņdarbus bieži izpilda konkursos un festivālos. Komponistam mūziku pasūta Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, kas vien jau liecina par muzikālajām kvalitātēm.

A. Lakstīgala stāsta, ka J. Jančevskis šo skaņdarbu rakstījis valsts simtgades kontekstā: “Ar domu – kādi būs nākamie 100 un vai būs? Vai mēs piedzīvosim Latvijas divsimtgadi? Autora jautājums ir pietuvojies tādam bīstamības slieksnim, to viņš arī parāda savā mūzikā.” Turbidus tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – neskaidrs. Skaņdarba aprakstā komponists teicis, ka tas pilnībā atspoguļo viņa personīgo skatījumu uz identitātes un piederības eksistenciāliem jautājumiem: “Grūti būtu noliegt, ka šobrīd savā valstī dzīvoju kā tukšā dzīvoklī, kurš par labāku cenu atdots jaunam īrniekam. Ņemot vērā pēdējā laikā gaismā nākušus notikumus, ietekmes sfēru sadalīšanas kontekstā mana sajūta kā pagaidu viesim diemžēl nebeidz augt. Varbūt šī skaņdarba rašanās pamatā ir naivas cerības un cēli ideāli, kurus gribētu saredzēt aiz nepielaužamās realitātes priekškara.” A. Lakstīgala atzīst, ka šī ir sarežģīta mūzika, kas atspoguļo sabiedrības sašķelšanos. “Mēs brīžam kaut kur skrienam, paši nesaprotam, kur. Brīžiem ir pilnīgs tukšums un, kā Jēkabs saka, tu it kā ej pa spocīgu, tukšu ielu un kaut kādas skaņas nesaprotami no kurienes nāk. Un tad pēkšņi kaut kas ātri aiztraucas garām,” stāsta diriģents. Komponists nav konkretizējis, kuru valstsvīru sacīto viņš atspoguļo savā skaņdarbā. “Bet šajā mūzikā ir daudzi groteski momenti. Es ļoti spilgti redzu, ka daudzi mūsu lielie valsts un pilsētu vadītāji nav tādi, par kādiem viņi izliekas, komponists to iedzīvinājis ar humoru,” atklāj A. Lakstīgala.

Runājot par mūzikas ierakstu jaunumiem, jāpiemin, ka janvārī LSO koncertzālē “Lielais dzintars” britu diriģenta Džona Gibonsa vadībā ierakstīja angļu komponista Viljama Vērdsverta darbus. Ierakstu šogad izdos kompānija “Toccata Classics”.

Jau februārī klajā nāks kompaktdisks ar Ukrainā dzimušā somu komponista Fridriha Bruka divām simfonijām – 17. un 18. simfoniju, ko orķestris pagājušā gadā ierakstīja diriģenta Māra Kupča vadībā.