– Nu jau pirms kāda laika Liepājas Mūzikas skolas audzēkņi satikās salidojumā. Tu arī tur biji?

– Jā! Ļoti gribēju atbraukt. Kopš Emiļa Melngaiļa mūzikas skolas beigšanas ne reizi nesanāca būt kādā no iepriekšējiem salidojumiem. Pats galvenais šoreiz bija satikt savu klavierskolotāju Daigu Hiršsoni. Viņa manā dzīvē ir īpašs cilvēks.

Kad iegāju ”Lielā dzintara” koncertzālē, kur notika koncerts absolventiem, sākumā apjuku – viss liels, cilvēku daudz. Pēkšņi kāds mani sauc: ”Linita! Vai tu man iesi garām?” Skatos – mana skolotāja! Viņa mani ieraudzīja, atcerējās un pasauca. Blakus bija brīva vieta, un visu koncertu sēdējām viena otrai līdzās.

– Kāpēc šī pedagoģe tev tik īpaša?

– Mana dzīve visu laiku bijusi saistīta ar mūziku, un Daiga Hiršsone mācīja to, kas man patika un bija aktuāli, – klavierspēli. Kā audzēknei man pret viņu bija milzīgs respekts un bijība. Reiz atklāti pateicu: ”Skolotāj, man no jums ir bail!” Uz to viņa atbildēja: ”Tas labi! Respektam jābūt!”

– Jau kopš bērnības biji muzikāla. Droši vien pirmie to pamanīja vecāki.

– Jā, protams. Visu laiku kaut ko dungoju, trallināju, dūdoju, vēl pirms iemācījos runāt. Tā ir mana būtība. Nevarēju to nedarīt, un tāpēc mamma zināja, ka citu variantu nav kā tikai un vienīgi mūzikas skola. Man vēl ir divas māsas. Viena no viņām laikam mēnesi mēģināja mācīties mūziku, bet nepatika. Dziedam gan mēs visas, taču mūziku mācījos tikai es.

Līdz pusaudzes gadiem apguvu klavieres, bet tad pamazām radās manas pirmās dziesmas. Skolotāja Eniņa pamanīja manu vēlmi radīt, kaut ko komponēt pašai. Jau tad, kad mācījos vēl Bērnu mūzikas skolā, viņa mani aizsūtīja pie Agra Engelmaņa, lai apgūtu kompozīcijas pamatus.

Vērīgi pedagogi spēj saskatīt bērna talantus. Tas ļoti, ļoti labi, ja bērnam ir vērīgi vecāki un pedagogi, kas pamana, saprot un attīsta, kas mazajam cilvēkam dots.

– Tev ir divi dēli un meita. Viņus esi virzījusi uz profesiju?

– Ļāvu un ļauju viņiem izvēlēties savu ceļu. Lai arī dēli mūziku nav mācījušies, abi pašmācības ceļā apguva ģitārspēli. Daniels, vecākais, tagad pat citiem māca spēlēt ģitāru. Ar jaunāko – Dāvidu – reiz pat muzicējām kopā vienā Ziemassvētku koncertā.

Dāvida sapnis ir kļūt par lidmašīnas pilotu. Tagad viņš dzīvo un strādā Islandē, lai pats nopelnītu studijām un īstenotu savu mērķi. Meitiņai Diānai Denijai 14 gadu, un viņā mīt mākslinieces būtība. To rādīs laiks, kurp vedīs viņas ceļš.

– Daudziem šķiet, ka daudz jau ir viens bērns, kur nu vēl trīs!

– Esmu ļoti laimīga, ka man ir trīs. Ja Dievs būtu devis, viņu būtu vēl vairāk. Vai bērni – tas ir grūti? Kā to vērtē un izsver… Varbūt, kamēr pavisam mazi, nav viegli negulēto nakšu dēļ, bet es ar savējiem esmu jutusi tik milzīgu prieku un gandarījumu, ka tas atsvēris visu citu.

Ja jāatbild vienā vārdā – nē. Man ar bērniem nebija grūti. Tagad, kad mājās dzīvo tikai meitiņa, mums vēl ir divi sunīši un divi kaķi. Kaut kur man tas savs mīļums ir jārealizē!

– Kā sanāca, ka aizgāji no Liepājas?

– Viss notika likumsakarīgi. Kad beidzu skolu un mūzikas skolu, bija skaidrs, ka tālāk jādodas mācīties uz Rīgu, uz Mūzikas akadēmiju. Ar mani sanāca kā ar daudziem studētājiem, kas aiziet uz galvaspilsētu un tur aizķeras. Iestājos Mūzikas akadēmijas klavierspēles nodaļā, bet tad sirdslietas nospēlēja savu lomu un nespēju sevi piespiest turpināt studijas.

– Pakāpjoties no Rīgas atpakaļ, tu, vēl skolā mācoties, sāki dziedāt restorānā ”Jūra” un klubā ”utt.”.

– Man bija 16 gadu, kad pirmo reizi kāpu uz restorāna skatuves. Es sevi zināju un tik ļoti gribēju dziedāt, ka neviens nespēja atrunāt. Labi, ka vecāki neuzstādīja ultimātu – ja tu tā, tad mēs tā…

Paldies maniem vecākiem, kuri bija saprotoši un toleranti un nenostājās kategoriskā pozā. Redzot, ka mans aicinājums ir dziedāšana, kā to var aizliegt un deguna priekšā aizbultēt durvis?

Arī ”utt.” klubā guvu labu pieredzi. Saņēmos un pat aizbraucu uz jauno talantu konkursu ”Meklējam solisti”, ko kā eksperimentālu projektu piedāvāja Latvijas televīzija. Ieguvu mūzikas žurnāla ”Saule” simpātijas balvu. Patiesībā jau tas jaunai dziedātājai ir ļoti svarīgi, ka kaut vienam esi iepatikusies!

– Kad un kā sākās tava dziedātājas karjera?

– Man vienmēr ir patikusi mūzika. Sākot no klasiskās un beidzot ar džezu. Savā pirmajā programmā pie Igo klubā ”utt.” dziedāju visu. Pavisam tur bija trīs labas pieredzes pilni gadi. Patika kāda dziesma – dziedāju, nedalot nekādos žanros, kategorijās.

Bija reizes, kad pēc uzstāšanās pienāca profesionāli mūziķi un teica, ka mana balss šķietot ļoti piemērota kantri mūzikai. Lai es mēģinu to paklausīties. Notika interesantais – kad sāku klausīties, sapratu – bāc! Šis žanrs man ļoti patīk!

– Ar ko kantri žanra dziedāšana ir īpaša?

– Tāpat kā ir sava maniere, kā jādzied, lai tu iederētos operā, tāpat sava maniere ir kantri žanrā. Grupa var spēlēt kantri mūziku visaugstākajā līmenī, bet, ja būs dziedātājs ar nepiemērotu balsi, tā visu sabojās. Man jautājuši, kā es iemācījos dziedāt kantri žanrā? Es neko speciāli neesmu mācījusies! Vienkārši citādāk nemaz neprotu dziedāt. Tā ielikts un dots.

Agrāk, pusaudzes gados, man bija zemāka balss, un netipiski meitenei es piedzīvoju balss lūzumu. Par to mūzikas pasniedzēji brīnījās. Balss nolūza divus mēnešus pirms skolas beigšanas eksāmeniem un ne viens domāja, ka mēģinu izvairīties no pārbaudījumiem, jo neticēja. Pirms tam biju pirmais soprāns, varēju dziedāt skaļi un augstu. Pēc lūzuma balss izmainījās ievērojami.

– Tevi atrada vai pati meklēji kantri žanra mūziķus, grupas?

– Man paveicies, jo nevienu neesmu meklējusi. Vienīgais, kur pati pieteicos, bija konkurss ”Meklējam solisti”. Pēc tam vienmēr mani kāds ir sameklējis un aicinājis dziedāt.

– Vai ir kāda viena grupa, ar kuru sadarbojies?

– Viss notiek plūstoši un mainīgi. Izvērtējot savu karjeru, varu teikt, ka esmu vienpate, vairāk pati par sevi. Grupas bijušas tāds mainīgais posms. Tad, kad izdevu pirmo un pēc tam otro soloalbumu, piedzīvoju tādu kā ”iekšējā ķeksīša” pielikšanas brīdi. Sauciet to par pašapliecināšanos.

Kad ar soloprogrammu koncertējām Latvijā un arī festivālos Lietuvā, mani piemeklēja pēkšņa apjausma. Proti, ka man labāk patīk dziedāt duetā ar otru dziedātāju, nevis vienai. Jā, es varu viena! Nekādu problēmu, bet būt duetā patīk labāk, jo tad notiek mijiedarbība, enerģijas apmaiņa, sievietes un vīrieša balss saskaņa.

– Kantri žanrs dzimis un izveidojies Amerikā. Kā to uztver Latvijā?

– Interesantākais, ka pat tie, kuri kantri mūziku noliedz, kāzās un bērēs paši to pieprasa. Patiesībā jau gandrīz visas ”Čikāgas piecīšu” dziesmas pēc būtības ir kantri žanrā, kas attīstīts dziesminieku manierē. Par viņiem stāvam un sajūsmā krītam. Tāpat Ilmāra Dzeņa izpildītās dziesmas tam pieskaitāmas, kuras joprojām spēlē vai katrā mājas ballītē. Arī tās nāk no Amerikas. No kurienes pasaule iepazina džezu, blūzu, arī roku? Bet es nesatraucos, jo katram sava muzikālā gaume.

– Šovasar Bauskā piedalījies Igo organizētajā, jaunajā festivālā ”Knifs”.

– Sabrauca tik daudz grupu, kas pārstāvēja visdažādāko mūziku. Igo piezvanīja un uzaicināja piedalīties. Viņš mani šad un tad atceras un paaicina.

”Knifā” bija iespēja uzstāties kopā ar grupu ”Dakota”, ar Ivaru Pētersonu, ar kuru daudz esam kopā koncertējuši. Tas bija kolosāli! Agrāk, jaunībā, pat nevarēju saprast, par ko mūziķi runā, – kāda tur enerģijas apmaiņa. Es gribēju dziedāt, atnācu un dziedāju. Kaut vai tukšā telpā. Tagad brīnišķīgi saprotu, par ko viņi runāja un runā.

Tas, ka publikai patīk mans izpildījums, ka tā aplaudē, dzied līdzi un ir priecīga, – nav nekā par to labāka.

Nu dzīvoju sajūtā, ka varu uzstāties kaut vai tikai vienā festivālā gada laikā, bet tas uzlādēs visam nākošajam gadam.

– Kādi plāni šai vasarai?

– Teikšu godīgi – man vairs nav vēlmes pēc ļoti aktīvas un piesātinātas koncertēšanas. Nedaru to, lai pelnītu naudu. Dziedāšanu gribu sev atstāt kā sirds prieku.

Man ir arī diezgan smaga koncertēšanas pieredze, kad nedēļā bija trīs četri koncerti, un tas bija kā smags darbs. Tad piedzīvoju, ko nozīmē būt iztukšotai līdz tādam līmenim, kad vairs nav vēlēšanās kāpt uz skatuves un dziedāt. Sapratu, ka tas nav pareizi. Kā tas var būt, ka manas dzīves lielākais prieks – dziedāšana – mani novedusi līdz izsīkumam, līdz ”nevaru”? Ļoti iespējams, kādu reizi pienāks brīdis, kad biežāk gribēsies koncertēt, bet tagad ļaujos savam priekam.

– Ja atmiņa neviļ, atceros tikai vienu reizi, kad dzirdēju tevi dziedam te, Liepājā.

– Tā varētu būt. Varbūt tas notika kādos jūras svētkos? Esmu ar koncertiem, uzstāšanos izbraukājusi vai visu Latviju, bet Liepājā uzstājos tikai vienu vienīgu reizi. Trīsdesmit gadu laikā tas nav daudz. Vai ne? (Smejas).

– Kam jānotiek, lai tu dziedātu liepājniekiem?

– Es nezinu… Liepāja sevi dēvē par roka pilsētu un ar to lepojas. Visā pasaulē mūziķi, dziedātāji, mākslinieki sadarbojas dažādos projektos. Kas tik ar ko nedzied kopā! Pie mums tas vēl nav raksturīgi.

Es esmu gatava dziedāt kopā kaut vai ar visroķīgāko dziedātāju! Tieši kontrasti ir interesanti. Teikšu tā – esmu gatava sadarbībai.

– Tagad parunāsim par mīlestību…

– Apzinos, ka atrodos savas dzīves laimīgākajā periodā. Pateicoties tam, ka izšķīros, esmu sevi atradusi no jauna. To var saukt arī par pārdzimšanu. Nekad savā dzīvē neesmu jutusies tik labi kā šodien, esot un dzīvojot viena, bez vīrieša vai partnera blakus. Domājot stereotipos, kāds varbūt izsauksies: ”Ak, nabadzīte! Viņa ir viena!” Un vēl tas televīzijas šovs ”Saimniece meklē vīru”, kurā pērn piedalījos. Arī tur viņa neatrada sev otru pusi… Televīzijas šovs ir tāda ilūzija… Šovs ir tikai šovs.

Protams, lieliski, ja blakus nostājas emocionāli, mentāli un fiziski līdzvērtīgs partneris. Attiecības, divas laulības man jau bijušas. Tā kā man ar sevi tagad ir tik labi, tad saprotu, ka jānāk kādam īpašam vīrietim, lai mēs būtu kopā.

– Tieši kādam?

– Ja īsi, tad tādam, kas netraucē dzīvot. Kas nemēģina mani mainīt, kas netraucē būt. Tas tiešām būtu lieliski atrast un būt kopā ar tādu, kas netraucē, bet iedvesmo un papildina.

Šajos četros gados pēc šķiršanās esmu izaudzējusi tik brīnišķīgus spārnus, ka neļaušu nevienam tos aplauzt tikai tāpēc, ka vīrietim ir pazeminātas vēlmes un vērtības.

Gribu, lai, kopā esot, ir foršāk nekā tagad. Ja kopā nav foršāk, tad labāk atsevišķi.

Nepiekrītu teicienam, ka, lai rastos veselums, jāsatiekas divām pusītēm. Es jūtos kā veselums, nevis pusīte. Jā, esmu pašpietiekama un blakus gribētu tādu pašu cilvēku, kurš arī ar sevi šajā dzīvē izdarījis diezgan lielu darbu. Tāpat kā es. Kurš spēj uzņemties atbildību pats par savu dzīvi, nevis tikai runāt, ka viss slikti. Kurš problēmu spēj saskatīt sevī, nevis tikai otrā cilvēkā vai situācijās. Ja cilvēks vainu nemeklē sevī, tad, manuprāt, viņš parāda, ka nav atradis pats sevi. Ja godīgi, tad kaut kur sirds stūrīti ceru, ka tas mans cilvēks mīt kaut kur netālu un mēs satiksimies.

– Kāpēc tas tomēr svarīgi?

– Tad, kad saslēdzas sievišķā un vīrišķā enerģija, tad dzīve iegūst pavisam citu jaudu. Var jau piesaukt austrumu gudrību, ka katrai sievietei vajadzētu sajust, ka vīrietis par viņu rūpējas, uzņemas atbildību. Enerģētiskā līmenī un pēc Visuma likumiem. Mēs, eiropietes spējam un esam stipras un varošas. Varbūt tāpēc tagad jūtos labi?

– Kas ir neticamākais, nepatiesākais, ko esi par sevi dzirdējusi, lasījusi?

– Komentārus internetā nelasu, jo zinu, ka maz tādu cilvēku, kas dalās ar ko labu. (Smaida). Tāpēc tiešām neesmu uzzinājusi nepatiesības par sevi. Man ir paveicies, jo draugu un paziņu loks ap mani ir atbalstošs un iedvesmojošs.

Komisks reiz bija gadījums, kad braucu koncertēt kopā ar ”Emburgas zēniem”. Tajā pasākumā dreskods bija džinsi un T krekls. Ieradāmies, un kāds no rīkotājiem pienāca un jautāja, kāpēc neesot paņēmuši līdzi meiteni Linitu. Bet es tur biju starp pārējiem mūziķiem džinsos un T kreklā kā visi.

– Savulaik audzēji dažādas rožu šķirnes. Kas tagad aug tavā dārzā?

– Daudzus gadus bija ne tikai aizraušanās, bet arī papildu ienākumus veidoja rozes. Arī šobrīd abos dārzos sastādītas galvenokārt tikai un vienīgi rozes, jo, kas ir sirdī, tam tur vieta uz palikšanu. Lauku dārzā pašreiz aug 400 rožu šķirnes, tāpēc darba vienmēr daudz.

– Kam nav žēl tērēt savu laiku?

– Laikam vienatnē ar sevi klusumā, kad varu būt saskaņā ar dabu. Šobrīd moderni to saukt par meditēšanu, taču tas ir svētīgs laiks un tik ļoti nepieciešams. Nesteidzīgie rīti un klusie vakari mani piepilda. Varu lasīt ezotērisko literatūru, iedziļināties Visuma likumu izpētē un dažādos attiecību modeļos. Pašai reizēm liekas, ka daļa no mana aicinājuma ir būt par Gaismu, tāpēc es daudz, ļoti daudz laika pavadu nevis realitātē, bet savā iekšējā pasaulē.

Apjautu jau 16 gados, ka šo pasauli uztveru mazliet savādāk nekā vairākums, un to pārmantojis arī vecākais dēls Daniels. Jā, sevis un pasaules garīguma izzināšanai veltu katru savu brīvo brīdi. Pat pavīdēja doma mācīties par psihoterapeiti, taču apzinos, ka esmu pārāk jūtīga un visu laižu caur sirdi. Tas būtu pagrūti manai būtībai, tāpēc esmu tur, kur esmu un baudu iekšējo brīvību neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.

VIZĪTKARTE

Linita Mediņa

• Kantri dziedātāja.
• Komponējusi mūziku daudzām savām dziesmām.
• Mamma diviem dēliem un meitai.
• Bijusī liepājniece, dzīvo Jelgavā.
• Izdevusi divus solo albumus ”Rīts kā brīnums” un ”Par tevi un mani”.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.