Par mūzikas spēcīgo ietekmi uz cilvēka organismu un garastāvokli šaubu nav – tā dziedina, atjauno, piepilda un iedvesmo. Tieši mūzika ir tā, kas 17 gadus vecās stendenieces GRĒTAS GRANTIŅAS dzīvē ir kļuvusi par galveno virzītājspēku. Jauniete ir sadarbojusies ar Latvijas spilgtākajiem māksliniekiem, dalījusi skatuvi ar labākajiem draugiem un uzstājusies lielākajās Latvijas koncertzālēs. Ikdienā Grēta ir sastopama Rīgas Doma kora skolā, kur cītīgi gatavo diplomdarbu, lai pabeigtu vidusskolu.

Tāpat kā lielākajai daļai mūziķu, arī Grētai mūzika ir bijusi labākais draugs kopš mazotnes. Dejošanu un dziedāšanu viņa sauc par neatņemamām savas bērnības sastāvdaļām. “Pabeidzot bērnudārzu, sapratu, ka gribu mācīties mūzikas skolā, tāpēc iestājos Talsu Mūzikas skolas vijoles klases nodaļā. Jau pēc neilga laika sapratu, ka vijole nebūs tā, kuru ar prieku un mīlestību spēlēšu katru dienu, tāpēc arvien vairāk sāku pievērsties dziedāšanai. Liela daļa nopelnu pienākas Lailai Lagzdiņai, kura mani iesaistīja mūzikā, un Baibai Veismanei-Rezongai, kura mani sapurināja tīņa gados un iedrošināja stāties mūzikas vidusskolā.

Šobrīd mūzika ir mans darbs, izklaide un atpūta. Iestājos Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļā, jo manu uzmanību piesaistīja dziedātāji, kuri māk sevi pasniegt un kustēties uz skatuves. Mūziklu nodaļā jaunieši apgūst dziedāšanu, aktiermeistarību un dejošanu, iemācās komunicēt ar skatītāju. Ikdiena Rīgas Doma kora skolā nav vienkārša, un ir jāsaprot, ka tā ir ļoti piepildīta, bet es ar to rēķinājos, un man tas sagādā prieku. Tam visam pa vidu ir mēģinājumi citiem projektiem – katra nākamā diena sagādā jaunus pārsteigumus. Dzīve ar mūziķiem ir krāsaina un neparedzama,” iespaidos dalās jauniete.

Būt kopā ar profesionāļiem

“Iespējas, kas man ir dotas pēdējo gadu laikā, ir neaptveramas, tāpēc arī mīlestība pret skatuvi ir tik liela. Sadarboties ar citiem mūziķiem sāku pagājušajā gadā – esmu gājusi uz noklausīšanos, lai cilvēki saprastu, vai esmu tā, ko viņi meklē. Kāds mani atrod caur projektiem, bet cits – ar interneta palīdzību. Ļoti daudz iespēju man ir devusi Annija Putniņa un Jānis Ķirsis – uzskatu viņus par saviem mūzikas vecākiem. Novērtēju iespējas dalīt skatuvi ar pieredzējušiem un atpazīstamiem mūziķiem, jo tas dod motivāciju cīnīties un darīt vēl vairāk. Ļoti daudz mācos arī no saviem vienaudžiem.”

Jau kādu laiku Grēta darbojas vokālajā grupā “Insomnia”, kuras sastāvā ir desmit mūziku mīloši jaunieši. Oktobrī tika aizvadīts grupas pirmais solo koncerts, kas norisinājās koncertzālē “Palladium”, bet šobrīd Grēta ir iesaistījusies koncertuzvedumā “Kaupēn, mans mīļais!”. Tā ir iespēja būt kopā ar profesionāļiem, gūt spilgtas emocijas un neatsveramu pieredzi. “Koncertā “Insomnia: sākums” Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris kopā ar apvienību “Insomnia” izpildīja manu oriģinālkompozīciju, kuras aranžētājs ir viens no grupas dalībniekiem – Roberts Memmēns. Brīdī, kad bijām uz skatuves, emocijas ņēma virsroku, un, kamēr pārējie dziedāja, es slaucīju asaras. Pagājušajā vasarā man bija neaptverama iespēja uzstāties Dzintaru koncertzālē kopā ar Latvijas jauniešu simfonisko orķestri Aināra Rubiķa vadībā un Intaru Busuli. Aicinot uz skatuves un iepazīstinot, Intars mani pieteica kā meiteni no Ģibuļu pagasta. Tā nu abi Ģibuļu pagasta iedzīvotāji vienojās dziesmā. Bērnības sapnis piepildīts!” prieku pauž Grēta.

Radošā nozarē ir ļoti viegli izdegt

Runājot par iedvesmas avotiem, viņa uzsver, ka nevēlas būt nevienas slavenības kopija. “Vēlos savākt labus ieteikumus un pamācības no citiem, bet būt pati. Kā ikvienu jaunieti, arī mani iedvesmo gan mūsu pašu, gan ārzemju mākslinieki, kuri ar lielu darbu un atdevi ir sasnieguši savus mērķus. Viņu karjera parāda, ka ar grūtībām sastopas visi. Citreiz liekas, ka plānoto neizdosies paveikt vienas dienas laikā, tad ņemu rokās plānotāju un salieku visu pa punktiem. Ir brīži, kad apvienot visu šķiet neiespējami un padošanās liekas vienīgais pareizais solis. Radošā nozarē ir ļoti viegli izdegt, bet ir jāatceras, kāpēc to visu iesāki. Visbiežāk man palīdz draugi un ģimene. Sazvanīšanās ar mammu un tēti dod ļoti lielu spēku un motivāciju. Sarunas ar draugiem par mērķu sasniegšanu parāda, ka neesmu vienīgā, kam gadās grūtāki brīži. Ikvienam cilvēkam dzīvē ir kāpumi un kritumi, bet galvenais ir atcerēties savu sapni.”

Par neatņemamu uzstāšanās sastāvdaļu jauniete sauc uztraukumu. “Tas mani pavada vienmēr, kad kāpju uz skatuves, bet neuzskatu, ka tas ir kaut kas slikts. Pēc koncerta bieži saprotu, ka pusi no tā neatceros, jo tas bijis tik pārpildīts ar emocijām, ka smadzenes stresa dēļ daļu aizmirst, bet pie tā esmu pieradusi. Galvenais ir izbaudīt mirkli, kad esi skatītāju priekšā, un dot to, ko vēlētos saņemt, ja būtu viņu vietā. Ja ieraugu zālē tuviniekus, mani pārņem daudz lielāks stress. Šī iemesla dēļ uzstāties Talsos ir grūtāk, toties, ja viss izdodas, mani pārņem trīs reizes lielāks emociju uzplūdums, jo katru uzstāšanās reizi uztveru ļoti nopietni un cenšos atdot sevi visu. Mamma stāstīja, ka tad, kad stājos mūzikas skolā un man bija jānodzied dziesma skolotāju priekšā, sākuma es esot bijusi kautrīga, bet dziesmas laikā iejutusies un tad pēkšņi iesaukusies: “Visi kopā!” Tāds ir mans sapnis – lai es saviem klausītājiem spētu pateikt “Visi kopā!” un viņi zinātu manu dziesmu vārdus un melodijas. Nākotnē vēlos izdot arī savu mūziku un iepriecināt klausītājus ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās,” skaidro jauniete.

Nepārprotama laime

Neskaitot muzikālās gaitas, Grētas sirdī nozīmīgu vietu ieņem dzīvnieki. Viņa cer, ka ar mūzikas palīdzību kādā dzīves brīdī spēs īstenot sapni par savu dzīvnieku patversmi. “Spēlēšanās ar dzīvniekiem un bērnu auklēšana ir mans vaļasprieks. Tā ir nepārprotama laime. Cik sevi atceros, vienmēr esmu sajutusi ļoti ciešu saikni ar dzīvniekiem, ciešāku nekā ar cilvēkiem. Gribu sniegt mūsu četrkājainajiem draugiem jaukas mājas, kur viņi justos mīlēti un aprūpēti. Neciešu cilvēkus, kuri atstāj mazus kaķēnus un sunīšus kastēs kaut kur mētājamies. Gribu atstātajiem dzīvniekiem dot otru iespēju, jo viņi to ir pelnījuši. Vēlos, lai mana patversme būtu mājīga, cilvēki varētu spēlēties ar dzīvniekiem un vest tos pastaigās, jo tieši rotaļu laikā starp dzīvnieku un cilvēku izveidojas saikne. Ja jau esmu piepildījusi daļu no bērnības mērķiem, kāpēc gan necīnīties par ko lielāku?”