– Cik bieži mēdzat atbraukt uz Liepāju, jaunības pilsētu, tad, kad nav jubileja jāsvin?

Zigmars: – Kapu tūrē (smejas). Protams, man arī šeit mazdēls dzīvo, pirmās laulības meita un znots. Sanāk vairākas reizes gadā. Paskatās, kas jauns uzbūvēts. Izstaigājām pludmali, aiz “Pūtvējiņiem” viss smuki uztaisīts.

– Vakarā, kad Liepājā atklāj atjaunotos Pūtiņus, jūs esat Grobiņā.

Zigmars: – Negribēju es iet uz “Pūtvējiņu” atklāšanu. No šiem abiem pasākumiem mēs izvēlējāmies būt Grobiņā. Aivara Priedola personiskam aicinājumam nevarēju neatsaukties.

Grobiņa ir ļoti svarīga vieta, man tur vecātēva mājas ir, īsi pirms Bārtas ceļa nogrieziena labajā pusē. Tur ir arī lauki, saimnieko mans znots, kuram tur ir autotirdzniecības vieta. Mēs tur neaudzējam ne kartupeļus, ne gurķus.

– Bet varbūt vajadzētu?

Zigmars: – Noteikti nevajadzētu.

Mirdza: – Nē, nē, nē! Es esmu pilsētas meitene. Varu kaut ko pagatavot, uzmeistarot, bet pa zemi ne. Ļoti nedaudz.

Zigmars: – Kā tad ne? Tev puķes aug.

Mirdza: – Jā, bet nav jau tur nekāds puķu dārzs.

– Kā jums patika atjaunotā koncertestrāde?

Zigmars: – No ārpuses izskatījās forši. Protams, jaušams, ka teritorija stipri samazināta. Tālāk jau tie, kas rīkos koncertus, varēs teikt savu viedokli. Negribētu ne kritizēt, ne arī teikt, kas tas ir ģeniāli.

– Vai gar Pūtiņiem ejot, arī jaunības romantika sirdī iekustas?

Zigmars: – Bez šaubām, jo dzīve man ir bijusi saistīta ar to stūri ļoti nopietni. Arī manam tēvam, kurš bija gan vijoles skolotājs Liepājas mūzikas skolā, gan arī spēlēja dažādos krogos, tai skaitā arī “Bangā”.

Skatos, ka “Banga” varētu būt tuvu tam, kā vecos laikos, kā tas paviljons ir būvēts.

Atceros, kā tēvs tur spēlēja, mēs ar mammu gājām riņķī paskatīties, kā tur ir. Priekšā bija bufete, tur varēja limonādi nopirkt. Tādu tagad vairs nevar dabūt, tā bija bērnības garšas limonāde no Liepājas rūpnīcas.

Lai gan lielākoties uz jūrmalu mēs gājām pa Pērkones ielu, gar trako namu. Tā vieta bija mazāk publiska, te bija tomēr cita auditorija, sevišķi padomju laikos – armijas ģimeņu saieti. Mēs no tā mēģinājām izvairīties.

Mirdza: – Bet tu taču spēlēji “Pūtvējiņos”.

Zigmars: – Tas jau pats par sevi, spēlēts vairākkārtīgi. Gāju turp arī uz simfoniskās mūzikas koncertiem, tur spēlēja Liepājas mūzikas skolas orķestris – priekštecis šībrīža Liepājas simfoniskajam. Bija “Liepājas vasaras” koncerti.

Mirdza: – Es arī tur diezgan daudz esmu bijusi. Filharmonijas laikos nebiju, tad uzstājāmies Liepājas teātrī.

Zigmars: – Jā, vēlākos laikos ne, nespēlējām “Pūtvējiņos” ar “Modo”. Bija tādi gadījumi, kad uz nedēļu paņēma Liepājas teātri un mēs spēlējām koncertus no pirmdienas līdz svētdienai. Piektdienās un sestdienās pa divi, bet svētdienās izmanījāmies pat trīs koncertus nospēlēt. Taču tās bija dažādas programmas.

Mirdza: – “Pūtvējiņos” tā aura bija, es atceros. Noskaņa bija mākslinieciska. Neraugoties uz to, ka bija traģiskas tualetes…

Zigmars: – Traģiskas? Tas ir maigākais vārds, kā varēja apzīmēt “Pūtvējiņu” tualetes. Tāpēc paziņām, producentiem, kas brauca uz šejieni, man bija tikai viens jautājums – kas ir ar mazmājiņām?

– Ko jums atbildēja?

Zigmars: – Teica, ka būšot par īsu, pārāk maz.

Mirdza: – Tagad netaisa tik garus koncertus, tik ilgi var iztikt. Kad vakar staigāju, biju pārsteigta, cik daudz tualešu jūras malā ierīkotas! Tas gan vareni.

– Tā tas ir, ka Liepājā daudz ko jaunu būvē. Vai savā mūzikas skolā esat iegājis? Tur zāle atjaunota.

Zigmars: – Teica, ka esot ļoti smuki, bet es neesmu iegājis. Ceru, ka uz skolas 100 gadiem atbraukšu, nevar nebraukt. Problēma tāda, ka tai brīdī neesmu Latvijā. Jāatgriežas pēdējā brīdī un no lidmašīnas jāpaspēj. Taču pasākums jau būs “Pūtvējiņos”, nezinu, vai skolu pagūšu apskatīt.

Mirdza: – Nākamajā dienā.

Zigmars: – Ja tur kāds būs tik vesels un varēs aizvest.

Mirdza: – Atkarīgs, kā svinēs. Tas ir bīstami.

– Tā jau savulaik gājis pēc koncertiem. Tagad jau tādi prātīgāki visi kļuvuši?

Mirdza: – Jā, jā. Tagad muzikanti īpaši nelieto alkoholu, ja nākamajā dienā muzicēšana.

Zigmars: – Kā – nelieto? Tikai ne vairs tādos apmēros kā senos laikos. Dabīgi, ka visam jābūt sajēgas robežās. Nevar jau teikt, ka visu laiku mākslas darbi rodas mokās. Paģiru mokās, teiksim. Tas tomēr ir darbs, kas jāstrādā ar zināmu regularitāti. Tomēr muzikantiem satikšanās prieku jau taisa nosacīti bohēmisks noskaņojums.

– Kā jūs vērtējat mūzikas dzīvi Latvijā? Tauta ik gadus tā pārdzīvo, ka netiekam Eirovīzijas finālā, tai pašā laikā nopietnās mūzikas pārstāvji ir ārkārtīgi slavenas zvaigznes.

Mirdza: – “Citiem zēniem” visu cieņu, viņi ir profiņi. Pat sabēdājāmies, ka viņi netika finālā.

Zigmars: – Tauta ar Eirovīziju aizraujas kā ar pašapliecināšanās sindromu. Tā jau notiek ne tikai Latvijā, visur zaudētāji ir nikni, dīvāna eksperti visu zina, kā vajag. Pasaulē ir daudzas citas lietas, kas šobrīd ir svarīgākas par Eirovīziju.

Mirdza: – Tomēr auditorijas apjoms tai ir milzīgs, kuru var trīs minūtēs uzrunāt. Nezinu citu mūzikas žanru.

Zigmars: – Jāņem vērā, ka tas ir ļoti specifisks un īsti nepārstāv mākslu, vairāk saistīts ar šā brīža popkultūras virsotni, kur nāk blakus efekti – politiskais balsojums, kaimiņu balsojums. Tās ir dīvainās sporta spēles.

Mani Eirovīzijā interesē, kā tur uzbūvēta skatuve, jo vienmēr ir kādi tehnoloģiski brīnumi. Šoreiz nekas īpašs nebija. Un tad es labprāt skatos, kā viņi balso, tā ir interesantākā daļa. Mūzika lielākoties uz mākslu nepretendē. Visi meklē formulu, bet tādas formulas īstenībā nav. Uz vienu nedēļu aizņem smadzenes, bet pēc tam aizmirstas.

Mirdza: – Akadēmiskajā mūzikā mēs tiešām esam tālu aizgājuši.

Zigmars: – Vēl joprojām velkas līdzi labas izglītības iesākta lieta – lai cik neriebtos to teikt, bet padomju laika skolu sistēma, piramīdas formula mūzikas izglītībā, kas no daudziem ļāva atlasīt pašus labākos. Mēs jau zinām, kāpēc.

Tolaik bija svarīgi parādīt pārākumu pār citām valstīm, un sports un kultūra bija propagandas līdzekļi. Taču cilvēki ieguva kvalitatīvu izglītību, bija skolotāji, kuri varēja to nodot tālāk. Gājām gar jaunuzbūvēto mākslas skolu Liepājā, tātad šī lieta strādā un dod augļus.

– Kā jūs esat pārcietuši divus kovida atsvešinātības gadus?

Mirdza: – Mēs bijām atgājuši prom no kopējās sabiedrības, pārvācāmies dzīvot uz laukiem, kur miers.

Zigmars: – Tie nav lauki, jūras mala Ģipkā. Lauki ir tad, kad brauc un rapši apkārt. Mēs ar Mirdzu neizslimojām, izlocījāmies cauri.

Bijām potēti, arī dzīvesveids bija tāds, ka pārāk daudz nekomunicējām ar cilvēkiem. Visi kopīgi sagaidījām mazmeitu. Mums ir divi mazbērni, bet man – trīs, un kopā tie nav pieci.

Es uzrakstīju divus lielus skaņdarbus. Balstoties uz mūziku filmai “Sarkanais mežs”, uzrakstīju simfonisku svītu, kuru nospēlēja janvārī latviešu simfoniskās mūzikas koncertā. Tad uzrakstīju garīgās mūzikas darbu – mesu ar klasiskajām piecām daļām, tikai ar to starpību, ka izmantoju latviešu dziesmu grāmatā rakstīto tekstu. Nezinu, vai kāds ir pirms manis to darījis. Pirmatskaņojums varētu būt 17. oktobrī. Audzēju savus tomātus un kartupeļus no gara laika. Uzrakstīju grāmatu par savu dzīvi, iznāks septembrī.

Man ir diezgan daudz ko pastāstīt par muzikantu dzīvi. Gan par Liepājas sākotnējo periodu, gan konservatoriju, gan radio “SWH”, “Zvaigznīti”, par epopeju ar “Lāčplēsi”, par operu, dzīvē daudz kas noticis.

Izmantoju tehnoloģiju, ko sauc par kvadrātkodiem, lai grāmatu atslogotu no dokumentiem. Videoierakstus tur nevar ielikt, mūziku nevar, arī fotogrāfijas, kurām nav tik laba kvalitāte drukai, ne, bet gribas – tāpēc teksta slejai blakus būs QR kodi.

– Tā taču būs pirmā interaktīvā grāmata Latvijas grāmatniecībā!

Zigmars: – Varbūt kāds jau kaut ko tādu ir darījis. Man gribas ielikt, un varbūt kādam būs interesanti. Īpaši dokumenti. Piemēram, Kultūras ministrijas pavēle par manu “iznīcināšanu” tādā un tādā gadā. Trīs lappuses krievu valodā. Ja neinteresē, var izlasīt, ka ir tāda lieta, un iet tālāk, teksts netiek sašmucēts ar dokumentiem. Kopā ir kādi 120 kodi.

– Kā ir komponistam sākt rakstīt grāmatu? Negribas vispirms savilkt piecas līnijas uz papīra?

Zigmars: – Tā saka, ka katrs cilvēks var vienu grāmatu uzrakstīt – tā ir viņa paša dzīve. Esmu uzrakstījis to, ko esmu piedzīvojis, no sava skatpunkta. Ļoti iespējams, ka cits ir redzējis no cita skatpunkta un teiks, ka es esmu ķēms, ka tā esmu uzrakstījis.

Grāmatā ir daudz sarkasma, joku, absolūti vājprātīgu notikumu, bet viss ir patiesība. Skatoties uz savu dzīvi, daudzkārt jāsmejas.

Mirdza: – Grāmata ir ironiska.

Zigmars: – Vienu brīdi domāju, ka varētu saukties “Šveika alias Liepiņa piedzīvojumi mūzikas karalaukā”.

– Kāds ir nosaukums?

Zigmars: – Grāmata sauksies “Mūzaīka”. No vārdiem mūzika un mozaīka kopā. Neesmu romānists, tāpēc man nebūs tēlu savienojumu un attīstības laikā un telpā. Tā sastāv no stikliņiem, kas savijas, kopsaucējs ir mūzika.

– Mirdza, jūs arī esat aprakstīta?

Mirdza: – Laikam.

Zigmars: – Diezgan vāji, mana privātā dzīve nav aprakstīta vispār. Jau ievadā uzrakstu, ar ko esmu bijis precējies, cik man ir bērnu un mazbērnu. Par mūsu privātām lietām grāmatā nav ne vārda. Bet rezonanse gan jau būs.

Mirdza: – Bija priekšlasījums Rakstniecības un mūzikas muzejā. Cilvēki gan asarojās, gan smējās. Tu jau redzēji auditorijas reakciju.

Zigmars: – Grāmata vairāk domāta laikabiedriem. Stipri šaubos, ka kādam, kuram ir 25 gadi, tas interesē, būsim reālisti.

– Pieminējāt rokoperu “Lāčplēsis”. Kopš Ukrainā ir karš, mums reizēm patīk sevi lutināt ar domu, ka atkal esam tikpat vienoti kā Atmodas laikā.

Zigmars: – Nav, nav. Vissliktākais ir tas, ka Rietumeiropas pārēdušamies mietpilsoņi, dzīvodami uz krievu izejvielu rēķina pa lēto, ir nonākuši gan fiziskā, gan psiholoģiskā atkarībā no Krievijas. Skaidrs, ka Ukraina pa šo laiku, kopš krievi bija izgājuši ārā, nevar tādā līmenī būt. Tad ir jautājums – vai Ukrainu uzskata par Eiropu vai atdod saplosīšanai? Pašlaik izskatās, ka viņus tur plosa kopā. Piedevām pie mums ir piektā kolonna, nav patīkami.

Vislielākā kļūda ir pieļauta pirms daudziem gadiem, kad skolās ieviesa divvalodu izglītības sistēmu. Problēma ir tikai tur. Brīnos par visiem tiem pie mums, kas pieļauj domu par trešo ceļu. Vai nu tu esi vienā pusē vai otrā.

– Vai sekojat līdzi, kā klājas Nacionālajai operai un baletam?

Zigmars: – Man īsti nav komentāra, jo nav nekā muļķīgāka, kā pašam tur nebūt un teikt, ka kādam kaut kas nesanāk. Opera vienmēr būs Latvijas galvenā kultūras iestāde, lai kā citi par to mestu zibeņus.

– Septembrī jums abiem būs kopīgs koncerts, un Mirdza būs uz skatuves. Cik gadus neesat dziedājusi koncertos?

Mirdza: – Laikam desmit, jo uz Zigmara 60 gadiem ar dažām dziesmām biju. Tagad tas arī nav mans koncerts, bet tavs.

Zigmars: – Tev 20. septembrī ir dzimšanas diena, tas ir tavs koncerts.

Mirdza: – Man, sevišķi tagadējos gados, ir ļoti svarīgi, ko es paužu. Tāpēc nosaukums koncertam ir “Par svarīgo”. Ja reiz vispār kaut ko daru uz skatuves, tad man tam vajag jēgu.

– Kas ir tas svarīgais?

Mirdza: – Ikdienišķas lietas.

Zigmars: – Būsim jau precīzāki. Svarīgās lietas ir ģimene, tavs bērns, vecāks, suns, kaķis, dzimtene, tava apkārtne, personiskās attiecības ar kādu citu cilvēku. Tās ir personiskas dziesmas, kuras nav pārāk pazīstamas.

Šajos gados dziedāt “Kas dārzā” vai “Puķu nakts” būtu pastulbi. Nebūs. Tagad visi rīko lielkoncertus, bet šis būs mazkoncerts. Tikai Mirdza, es un četri mūziķi. Spēlēsim mūzikas namā “Daile”, intīmākā gaisotnē.

Mirdza: – Zigmara mūzika ir melodiska, dziļa un bagāta. Katrs skaņdarbs skan kā poēma.

– Vai jums abiem patīk svinēt jubilejas?

Mirdza: – Nē. Kas tad tur par prieku. Nav arī bēdas, bet tas svarīgi bērnībā, kad nevar sagaidīt nākamo gadu.

Zigmars: – Mani tas vispār neuztrauc. 14. oktobrī, kad man ir dzimšanas diena, ir tas viens koncerts Rīgā. Varbūt aiziešu paklanīties.

VIZĪTKARTE

Zigmars Liepiņš

• Dzimis 1952. gada 14. oktobrī Liepājā.
• Pabeidzis Liepājas Mūzikas vidusskolu un Latvijas Valsts konservatoriju.
• Vadījis grupas “Zvaigznīte”, “Modo”, “Opus”.
• Rokoperas “Lāčplēsis”, operu “Parīzes Dievmātes katedrāle”, “No rozes un asinīm” autors.
• Bijis radio “SWH” prezidents, Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs.

Mirdza Zīvere

• Dzimusi 1953. gada 20. septembrī Rīgā.
• Apguvusi apģērbu modelētājas konstruktores profesiju.
• Dziedātāja, producente, uzņēmēja un režisore.
• Dziedājusi grupās “Modo”, “Opus”, veidojusi solokarjeru.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.