– Cik sen jau tavā dzīvē ir grupa “Tesa”?

– Grupu ar domubiedriem nodibinājām 2005. gadā, tad trijatā apvienojāmies ar nosaukumu “Tesa”. Varētu rasties jautājumi, cik ilgi varam un – vai vajag? Laika filtrs nav izmainījis to, ka kopā jūtamies ļoti labi pat pēc tam, kad esam kļuvuši par tēviem, mainījuši darbavietas un piedzīvojuši visu ko citu. Izmainījies tikai mēģinājumu grafiks.

Mūzika nav mans pamatdarbs. Ilgus gadus strādāju par skatuves tehniķi Jaunajā Rīgas teātrī, tagad – teātra apvienībā “Kvadrifrons”. Pēdējos gados jūtos kā pārejas posmā. Ja neskaita “Tesu”, tad radošā ziņā esmu nedaudz iesprūdis.

Ikdienā metālu neklausos, jo tas drīzāk ir atbildes reakcija uz to, kā jūtamies pasaulē. Taču jūtos ne tikai tā, tāpēc ļaujos arī citu žanru mūzikai. Teātra mūzika ļauj ieskatīties citos lodziņos. Komponēju Klāva Meļļa režisētam iestudējumam “Lepnums un aizspriedumi” Latvijas Nacionālajā teātrī, interaktīvai klausāmizrādei “Rolanda dziesma”, iekļaujoties kantri estētikā. Kādam studentu diplomdarbam bija jāatdarina krievu grupa “Kino”. Ļoti interesanti, bet arī biedējoši projekti, jo nelietoju nošu pierakstu. 70% no visa, ko mūzikā protu un zinu, esmu apguvis pašmācībā.

– Vai Lūcijas Garūtas un Emīla Dārziņa dziesmas kaverversija jāuzskata par “Tesas” sānsoli no žanra?

– Nē, jo grupai vienmēr patikuši eksperimenti. Dārziņa “Lauztās priedes” 2017. gadā piedāvāja iespēlēt komponists Jēkabs Nīmanis, bet Garūtas “Dievs, tava zeme deg” izvēlējāmies paši, jo tai ir tik jaudīgs ievads! Abus skaņdarbus nākotnē izdosim septiņu collu platē.

– Un tomēr saki, ka radošā ziņā jūties iesprūdis…

– Gribētos darīt vairāk. Katram radošam cilvēkam dots rīku kopums, kas palīdz viņam izpausties. Tā lietošana ir kā brīnums, kamēr atklājas kaut kas jauns. Savus rīkus esmu izpratis, man ir kļuvis mazliet garlaicīgi. Vēlos atrast jaunus veidus, kā izpausties. Akadēmiskajā pasaulē gluži negribas ieiet, tomēr pašmācības ceļā regulāri apgūstu mūzikas teoriju, mani saista akadēmiskās mūzikas elementi.

Esmu piedzīvojis vairākas pauzes. Tās ir vajadzīgas, jo cilvēki mainās un viņiem līdzi viss, ko viņi rada. Forši atskatīties uz paša atstātiem nospiedumiem. Galvoju, ka katram studijas albumam “Tesa” deva labāko, ko tobrīd no sevis varēja izspiest, — tik, cik pratām un spējām. Sanāk, ka katrs ieraksts ir kā dzintarā iekapsulēta “Tesa” konkrētajā laikā.

Līdz 2008. gadam albumi tapa uz sitienu – kā jauns gads, tā arī jauns albums. Tolaik mums bija 25 gadi, mūzikai veltījām laiku, cik vien vajadzēja. Pēc tam mūsu dzīve mainījās un albumi kļuva retāki un drūmāki (smejas). Noteikti jāpiemin Valmieras ierakstu studija “Hodila” un tās ierakstu inženieris Ģirts Laumans jeb Lomix, kā citi viņu sauc (šogad saņēma “Zelta mikrofona” labākā studijas producenta balvu – I. V.). Viņš nemitīgi pilnveidojas, tāpēc savu studiju visu laiku pārbūvē. Pēdējais albums, pateicoties Ģirtam, skan patiešām iespaidīgi.

“Control” tapa vairākus gadus – jau 2016. gadā Krievijā izpildījām dažas dziesmas no tā. Pie pēdējiem skaņdarbiem strādājām ar skalpeli un mikroskopu – tajā nav nevienas nejaušības! Tik kontrolētu procesu grupa piedzīvoja pirmo reizi, un tāpēc albumam tāds nosaukums.

– Vai skrupulozā pieejā bija vieta aizrautībai?

– Darbs ierakstu studijā man ir vismīļākais, tāpēc esmu iekārtojis nelielu privāto ierakstu darbnīcu, kur ķimerēties ar skaņu, pētīt tās ceļojumus telpā, izmaiņas mikrofonos… Interese ir gandrīz maniakāla.

– Mūziķi stāsta par ekstāzi, uzstājoties dzīvajā. Vai tu to izjūti?

– Man labā ziņa ir tāda, ka katrs koncerts reiz beidzas (iesmejas). Tikai nepārproti! Koncerti ir ļoti vajadzīgi, tomēr mana īstā vieta ir studijā. Esmu introverts un publikas atzinību neuzskatu par galveno.

Koncerti ir mirklīgi – tie beidzas, un nekas nepaliek. Pēdējos gados cenšamies visus uzfilmēt, lai pēc tam no ieraksta saprastu, kas īsti noticis.

Superkoncerts nav paredzams. Pirms tā viss kā vienmēr – ierodamies, saslēdzam instrumentus un tehniku, uzkāpjam uz skatuves, ieraugām publiku un… Ar necerēti labu uzstāšanos beigušās vairākas ārzemju tūres. Bijām pārguruši, apnikuši, vēlējāmies, kaut viss ātrāk beigtos, un pēkšņi – nepārspējams vakars! Vieglāk būtu nosaukt Eiropas valstis, kurās “Tesa” nav uzstājusies, piemēram, Spānija.

– Tikāt pat līdz Ugandai!

– Joprojām nesaprotam, kā kaut kas tāds sanāca… “Tesa” ļoti patīk eksperimentālās mūzikas festivālam “Skaņu mežs”. Tas iekļauts Eiropas nepieradinātās un elektroniskās mūzikas lielāko festivālu tīklā “Shape”. Ik gadu katru valsti prezentē viens mākslinieks, 2018. gadā mēs pārstāvējām Latviju. “Shape” ir sadarbības projekti visā pasaulē, ar vienu aizkūlāmies uz Ugandu.

Bijām nobijušies, jo ieradāmies citā kontinentā, turklāt elektroniskās deju mūzikas festivālā. Tā organizatori domāja par ekstrēmās mūzikas skatuvi nākamajos gados un mūs izvēlējās par eksperimenta trusīšiem. “Tesas” koncertam bija jāpalīdz organizatoriem izlemt, vai festivālam, kas pulcina māksliniekus no Āfrikas un Eiropas, ir vērts iet jaunā virzienā.

– Vai pārliecinājāt?

– Uzreiz sapratām, ka neiederamies. Kājas šausmīgi trīcēja, taču atpakaļceļa nebija. Prožektori tik spilgti, ka publiku nevarējām saskatīt. Pēc pirmās dziesmas dzirdēju neaptveramas ovācijas. Āfrikā visi bija kā traki uz ģitārām un bungām.

– Vai patīkat eiropiešiem?

– Mūsu koncertēšana ārpus Latvijas sākās bez ilūzijām, jo Eiropā ir simtiem līdzīgu grupu. Esam gandarīti, ka vācu kompānija “My Proud Mountain” izdod mūsu ierakstus un organizē koncertus. Jutāmies pagodināti, 2016. gadā Leipcigā uzstājoties ar žanra pionieru grupu “Neurosis” no Amerikas. Eiropā laimējies spēlēt labos alternatīvās mūzikas festivālos. Kopumā klājas forši.

– Arī Latvijā?

– “Zelta mikrofonu” neuztvērām nopietni, jo balvas noteikumi pašos pamatos šķiet dīvaini. Nav pareizi, ka balvu organizē viena mūzikas izdevniecība un ieraksti jāpiesaka pašiem māksliniekiem. Pareizāk būtu, ja neatkarīgi eksperti izvēlētos, kuri ieraksti pelnījuši būt pirmajā atlases kārtā.

Mums nesaprotama arī “Zelta mikrofona” ceremonija – to katru reizi pasniedz kā lētu joku, nevis kā lielus skaistus industrijas svētkus. Līdz šim “Tesa” palika savā universā, jo nebija intereses iekļauties jokā. Zināmā mērā arī tāpēc atturējāmies iesaistīties Latvijas mūzikas dzīvē. Saņēmuši “Zelta mikrofonu”, jūtamies tā, it kā būtu ienākuši pa aizmugures durvīm. Un sastapuši savējos. Lai vai kādi.