Linda Kilevica
"Kurzemes Vārds"
Padomju laika skatuves kultūra nostiprināja aplamu priekšstatu par Ukrainas tautas mākslu – košas višivankas, atlasa bikses, bubeni un skaļi izkliedzieni, kam ar īsto folkloras tradīciju nav ne mazākā sakara.
Dziļi ievainota kultūra
Dzirdēt Liepājā autentiskas ukraiņu tautasdziesmas, solodziesmas un blakus tām – latviešu komponistu opusus varēja solistes Oksanas Nikitjukas izpildījumā kopā ar latviešu pianisti Hertu Hansenu.
Koncerts “Saulespuķu ceļš” turpinājās arī sarunā ar Oksanu, kuras dzīvi izmainīja karš. Viņa jau vairāk nekā gadu dzīvo un strādā Latvijā, ir soliste Valsts akadēmiskajā korī “Latvija”, uzstājusies ar orķestri “Sinfonietta Rīga”, ir koncertmeistare jauktajam korim “Ikšķile”.
“Es saprotu latviski, bet nerunāju,” koncerta sākumā pasaka dziedātāja.
“Līdzšinējā imperiālisma ēna un jūgs pārklājuši un mēģinājuši no mums noslēpt Ukrainas patieso vēsturi, kultūru, personības,”
norāda koncerta un sarunas vadītājs Orests Silabriedis.
“Ko mēs zinām? Valentīnu Silvestrovu, “Pjatnicu”, “DakhaBrakha”. Sofijas Rotaru laiks pilnīgi noteikti ir pagātnē. Krievu imperiālisms ir tik ļoti dziļi ievainojis ukraiņu nacionālo kultūru, ka piedošana šeit ir neiespējama, un mums ir ļoti daudz jāzina, jāmācās, ir nepieciešama vēlme izprast un zinātkāre.”
Latvijai un Ukrainai bijis līdzīgs liktenis – tradicionālās kultūras radošās izpausmes un tautas melodijas ilgus gadus tika apslāpētas un pat aizliegtas.
Koncertā “Saulespuķu ceļš” varēja uzzināt vairāk par Ukrainas tautas mūziku. Oksana bez pavadījuma nodzied divas dziesmas – katru no cita Ukrainas reģiona.
Viena melodija no Bukovinas – neliela novada rietumos pie robežas ar Rumāniju. Dziesma stāsta par divām dūjām, kas viena otru mīl, bet tad nāk mednieks un vienu nošauj. Otra dūja paliek viena, lidinās apkārt un meklē kādu, kas būtu līdzīgs viņas zaudētajam mīļotajam.
Otra melodija no Poļisjes Ukrainas ziemeļdaļā, kas ir dažādiem dialektiem, ritmiem un melodijām bagāts novads.
“Ukrainā patlaban gluži vai modes lieta ir iet pie vecajām dziedātājām, kas saglabājušas tradīciju. Oksana ir gājusi un klausījusies, īpaši Poļisjes novadā.
Var ticēt, viņas balsī runā ne tikai šodiena, bet arī liela, sena pagātne,”
uzsver O. Silabriedis.
Seko pareizticīgās baznīcas Lielās Piektdienas dziedājums no 17. gadsimta rokraksta.
Pagāniskā un baznīcas tradīcija Ukrainā ļoti dzīvi un dabiski savienojas, un to atbalsta mācītāji un, protams, priecājas cilvēki, kas iet baznīcā.
Komponistes Tetjanas Jašvili teksts un mūzika izauguši no tautas mūzikas un baznīcas melodijām. Viņa stāsta par savu pieredzi, glābjoties mājas pagrabā no uzlidojuma, dziesma ir veltīta Ukrainas mātēm un viņu drosmei.
Volodimirs Zadorcevs – viens no aizmirstajiem vārdiem, Kijivas avangardistiem, kuru entuziasti atkal mēģina atdzīvināt un nest uz skatuves, arī Oksana.
Cikls balsij un klavierēm ļauj iepazīt citādu ukraiņu mūziku, kurā par mīlestību, dzīvi, nāvi un bērēm runā pavisam sarkastiskā, ironiskā tonī.
Saknes jūt mūzikā
Izrādās, O. Nikitjuka dzimusi Krievijā, Irkutskā. Tas esot viņas dzīves lielais jautājums – kur ir manas saknes? Savas dzimtas pagātni viņa spēj izsekot un senčus nosaukt vārdos tikai līdz vecvecākiem.
“Nezinu savas saknes, varu tās tikai sajust mūzikā, kultūrā, valodā.
Kā savējo izjūtu Ukrainas rietumdaļu, kur ir kalni. Sāku mācīties Rietumukrainas dziesmas. Kad tās dziedu, cilvēki, kuri nāk no turienes, bieži man vaicā, no kura ciema vai pilsētas esmu. Saku, ka neesmu no Rietumukrainas, to iepazīstu no dziesmām un valodas.
Mans uzvārds ir tipisks Ukrainas rietumu daļai, un tā man jājautā sev, kā tas nākas, ka esmu piedzimusi Sibīrijā ar Rietumukrainas uzvārdu? Visu mūžu esmu aizvadījusi Kijivā – tad kas es esmu?” vaicā Oksana.
Viņa stāsta, ka Ukrainas tautas melodijas vāktas un apkopotas arī padomju gados, taču iegūlušas atvilktnēs. Pēc neatkarības atgūšanas ļoti daudz cilvēku sāka interesēties par folkloru.
Taču problēma ir tāda, ka vienmēr vajadzīgs kāds, kas tautasdziesmas nodzied. To izcili dara ansamblis “Drevo”, kas vairākas reizes uzstājies arī Latvijā, festivālā “Baltica”.
Tautas mūziku interpretējuši arī Ukrainas akadēmiskie dziedātāji, un šī ir padomju laikam raksturīga iezīme – dziedāt folkloru akadēmiskā manierē.
No šīs ietekmes būtu jātiek vaļā, nevar ukraiņu tautasdziesmas izpildīt itāļu belkanto stilā, tas ir pretdabiski, saka O. Nikitjuka.
Oksana pati mācās no tautas teicējām, atdarinot viņu dziedāšanas manieri. Poļisjē sēdējusi blakus slavenai tautas dziedātājai Uļanai Kotai.
“Tas ir grūti, jo notis nav uzrakstītas.
Vecmāmuļas dzied ceturtdaļtoņos vai pustoņos, tieši tā, kā tradīcijā ir, un ar muzikālo izglītību to atkārtot ir sarežģīti,”
pastāsta soliste.
Rietumukrainā, Bukovinā, tautas melodijās vairāk jūtot eiropeisku ietekmi no 18. un 19. gadsimta romancēm un ziņģēm, savukārt Poļisjē rodamas arī ļoti senas dziesmas.
Atšķirīgie ritmi
Pianistei Hertai Hansenai patīk, ka Oksana visu pasaka pa tiešo – mainām, darām. “Tas ir fenomenāli dziedātājai, ka viņa nekad nekļūdās,” uzsver pianiste.
Dziedot latviski, Oksanai lielākās grūtības sagādājis teksts. “Zvaigžņotiemi vainagiemi” – tie bijuši paši sarežģītākie vārdi, kurus kā studente atkārtojusi simtiem reižu. Taču pūles prasa arī ritms.
“Ukrainas tautas mūzika ir ļoti ritmiska, tā man ir asinīs.
Taču jebkuru latviešu melodiju es mācos, skaitot uz pirkstiem, kā lai to nodzied, līdz tā kļūst par savējo,”
viņa atklāj.
Kora dziedāšana Oksanai nav nekas jauns, viņa dziedājusi Ukrainas koros.
“Kora “Latvija” dziedātāji ir ļoti labi izglītoti, viņi var dziedāt jebko, strādā kā mašīnas. Atpūtai mēģinājumos nav laika. Ukrainas koros cilvēkiem ir jaudīgākas balsis, bet darba atmosfēra brīvāka, dziedātāji nav tik tehniski labi sagatavoti kā Latvijā,” viņa pauž.
Oksana korī šeit nedziedot ar visu savu balsi, kā to darītu Ukrainā, neieliekot dvēseli katrā notī, taču jauno pieredzi izkopt esot ļoti interesanti, tā līdzinoties spēlei – ko vēl es varu izdarīt?
Pagājušajā vasarā Oksana bija Dziesmu svētku koncertu klausītāju vidū. “Noklausījos visus “Koru karus” un apraudājos pie katra priekšnesuma.
Jūsu koristi tik ļoti mīl kora dziedāšanu, mūziku.
Šāda taisnā, līdzenā kora skaņa Ukrainā ir neiespējama, bet šeit balsis skan ļoti dabiski, bauda klausīties. Zinu, ka šie cilvēki nāk dziedāt pēc darba, jo ļoti grib to darīt.
Strādājot Ukrainā ar profesionāliem koriem, es allaž baidos lūgt kaut ko atkārtot. Šeit koristi paši lūdz atkārtot, vēlreiz pamēģināt grūtākās vietas. Joprojām esmu šokā, bet man tas patīk,” viņa norāda.
Lasiet un klausieties vēl:
Ukraiņu autoru eseju krājums “Karastāvoklis”. Piecdesmit jūtīgi un gudri cilvēki – rakstnieki un žurnālisti, bēgļi karavīri un brīvprātīgie – lasītājam palīdzēs apjaust, kā tas ir – būt karastāvoklī.
Oksana Zablužko “Planēta Vērmele”. Skaudras, pamodinošas un vajadzīgas esejas, lai mēs, iespējams, paguruši un pie kara pieraduši, tomēr spētu saglabāt modrību.
Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumu cikls “Ukrainas pasakalja” un “Ukrainas mūzikas stunda”.
