Tā var raksturot ambiento džeza operu “Pilsētas romance”, kuru ceturtdien varēja dzirdēt, redzēt un baudīt Latviešu biedrības namā. Tās idejas autore ir eksliepājniece Antra Dreģe, vokālās grupas “Putni” vadītāja, un tās tapšanā roku pielikuši vairāki citi mūsu pilsētas ļaudis.

Tik maz cilvēku! Tā bija pirmā doma, kas ienāca prātā, ieraugot Latviešu biedrības nama zālē nelielu skaitu cilvēku. Ir ļoti žēl, ka liepājnieki laiž garām tādus unikālus sarīkojumus, atsakoties dzirdēt un redzēt to mākslinieku veikumu, kurus ne tikai pašu mājās slavē, bet kuri atzinību guvuši arī ārvalstīs. Un cilvēku, kas iesaistījušies “Pilsētas romances” tapšanā, patiesi ir daudz. Viņu vidū arī Liepājas mūziķi – kontrabasists Aivars Meijers un pianists Normunds Kalniņš, kurš uzvedumā turklāt ne tikai spēlē savu mūzikas instrumentu, bet arī dzied. Jāteic, ka mūziķa vīrišķīgā un samtainā balss uz sieviešu fona ir negaidīts un ļoti patīkams akcents.

“Pilsētas romance” izceļas ar krāsainību, kas attiecināma gan uz muzikālo materiālu, gan skatuves iekārtojumu un vokālās grupas “Putni” sieviešu apģērbu. Krāsainība tērpos, skatuves rekvizītos nenovērš uzmanību, bet – tieši pretēji – papildina dziesmās pausto domu, norādot, ka jūtu gamma, emocijas ir tikpat krāsainas kā varavīksne.

Vērojot dziedātāju vairāk nekā stundu garo darbošanos, ir skaidrs, kāpēc, pēc A. Dreģes teiktā, šis uzvedums “Putnu” dalībniecēm ir liels pārbaudījums un smags darbs. Viņas dzied, dejo, tēlo, spēlē mūzikas instrumentus un vēl izstāsta savu mīlestības stāstu.

Džeza operas muzikālo materiāli radījuši trīs komponisti, sava aroda meistari – Niks Gothams, Uģis Prauliņš un Kristaps Pētersons. Opera ir muzikāli daudzveidīga, un visu laiku ir pārsteiguma noskaņa – kas tad sekos tālāk. Ņemot vērā muzikālo materiālu, piemērotus un interesantus skatuviskos risinājumus ir radis “Pilsētas romances” režisors Mārtiņš Eihe, liekot pilsētas meitenēm gan uzkopt skatuvi, gan diskutēt ofisā, gan stādīt puķes, gan glābties pieturā no lietus un, drebot no aukstuma, izjusti atklāt savu dvēseles pasauli.

Izskanot džeza operai, ilgi skanēja klausītāju aplausi, arī diriģentes Ilzes Valces: “Šis ir ārkārtīgi smalks lielpilsētas uzvedums, kas stāsta par īstām pilsētas meitenēm, ļoti aizņemtām, lietišķām, bet kuras ir atstājušas vietiņu mazam puķu podiņam kā tādai romantiskai saliņai. Mēs viņas redzam gan ofisā, gan pie spoguļa, gan pie puķupoda. Tajā pašā laikā viņas ir trauslas sievietes, kas bēg no lietus. Tā ir ļoti dažāda jūtu gamma. Gribētu uzteikt sieviešu ansambļa “Putni” profesionālo un milzīgo darbu, kas ieguldīts, lai pusotru stundu varētu dziedāt no galvas visu mūzikas materiālu un brīnišķīgi tēlotu. Katra no meitenēm dzied, runā, tēlo un spēlē kādu mūzikas instrumentu. Dara visu – kā tas ir laikmetīgā teātrī. Sēdēju un ar saldu baudu vēroju, kā šīs meitenes darbojas. No vienas puses, tas ir tik ikdienišķi, bet, no otras puses, tik nostrādāti, noslīpēti. Ja pirmajā fragmentā skatījos, kā darbojas Antra vai kāda cita “Putnu” dalībniece, tad vēlāk viņās saskatīju kādu konkrētu tēlu, personāžu. Mūziķes bez kompleksiem atveido savu lomu. Tas bija ārkārtīgi jauki. Liela meistarība.

Jāsaka paldies arī Mārtiņam Eihem par smalko režiju un mūziķiem par smalko, profesionālo muzicēšanu. Šajā operā ir apvienojušies trīs komponisti. Tā nav jauna ideja, ka vairāki autori rada vienu darbu. Pārsteidzoši ir tas, cik labi šie trīs komponisti ir atraduši kopīgu akordu, saskaņu. Nav jūtams, kur beidzas Nika Gothama mūzika un kad sākas Uģa Prauliņa skaņdarbi. Mūzikas fragmenti cits citu pārklāj ārkārtīgi dabiski un organiski. Tas ir ļoti būtiski. Vēl es aizdomājos, ka šī ir mūzika, ko vīrieši raksta sievietei. Viņi ļoti smalki centušies uztvert šīs sieviešu stīgas.

Džeza operā izmantota arī dziedošā runa, kas ir viens no laikmetīgiem izteiksmes līdzekļiem. No vienas puses, tā ir ikdienišķa sadzīves valoda, no otras puses – tā pacelta pāri ikdienišķajam. Tā skan it kā kanonā, it kā duetā, un klausītājs pats var izvēlēties, kuram no šiem runātājiem pievērst uzmanību.

Esmu ārkārtīgi apmierināta, ka aizgāju uz šo džeza operu. Es guvu emocionālu un intelektuālu baudu. Vēl nākamajā rītā manī skanēja melodijas un rādījās skati no “Pilsētas romances”. Esmu ārkārtīgi pateicīga “Putniem” par uzdrošināšanos un novēlu drosmi ko tādu tupināt.”

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Ambientā džeza opera “Pilsētas romance” ir gan muzikāli, gan vokāli krāsaina.