Skatoties televīzijas šovus, rodas priekšstats, ka labi iemācīties dejot var pat dažās nedēļās. Tā nebūt nav. Lai kļūtu par divkārtējiem Latvijas čempioniem 10 dejās, deju kluba “Aura” dejotājiem Matīsam Grasmanim un Jeļenai Taranai bija nepieciešami 15 intensīvu treniņu piepildīti gadi, liela uzņēmība un gribasspēks īstenot savu mērķi.

Ātri iemācās patstāvību

Matīss un Jeļena ir ļoti atšķirīgi jaunieši. 19 gadu vecajam Matīsam kā jau puisim patīk ar draugiem uzspēlēt volejbolu, futbolu un basketbolu. Lai gan pašam tā nešķiet, draugi viņu raksturo kā ļoti komunikablu un jautru cilvēku. Bet, lai viņa rakstura šķautnes, domu gājienu izprastu, citiem ir nepieciešams ilgāks laiks – Matīss tā uzreiz visiem neatklājas. 18 gadu vecā Liene ir ļoti centīga, un atšķirībā no Matīsa viņai patīk izplānot, ko darīs rīt un parīt, un viņa ir sievišķīgi emocionāla. Taču, kad abi iziet deju laukumā, kļūst par vienu veselumu – viņi ir līdzīgi pēc auguma, ir saskaņots viņu vizuālais tēls, un vienlīdzības zīmi var likt starp viņu dejošanas prasmi.

Abi jaunieši dejo jau kopš dažu gadu vecuma, taču par deju pāri kļuva tikai pirms sešiem gadiem, kad abiem iepriekšējie partneri izdomāja mest mieru šai nodarbei. Jeļena jeb Liene, kā viņu sauc draugi, atzīst, ka sākotnēji viņiem nemaz negājis tik viegli, jo katrs darbojies savā deju klubā – Liene “Aurā”, taču Matīss savulaik pārstāvēja sporta deju klubu “Akcents”, un katram skolotājam ir savs rokraksts, un vairākas lietas viņi iemāca mazliet citādāk. “Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr mēs sadejojāmies. Sākumā viens ar otru nerunājām, jo esam diezgan kautrīgi cilvēki, bet ar laiku sadraudzējāmies,” atceras Liene. Matīss partneri papildina, ka nekļūt par draugiem praktiski nav iespējams, jo viņi ļoti daudz laika pavada kopā. Piemēram, kad dodas uz treniņiem Rīgā vai uz sacensībām, viņi kopā ir visas 24 stundas dienā. Bet, lai gūtu panākumus kā pāris, talants un draudzīgums nav vienīgās svarīgās un nepieciešamās lietas. Vēl būtiski ir tas, lai dejotāji būtu līdzīga auguma un līdzīga būtu viņa centība, griba daudz laika un enerģijas veltīt treniņiem.

Matīss un Liene apmeklē ne tikai deju kluba “Aur” nodarbības, jau vairākus gadus viņi papildus skolojas pie vairākkārtējiem Latvijas čempioniem Latīņamerikas dejās Ojāra Bāča un Santas Lodiņas un Latvijas čempiona standartdejās Kristapa Cīruļa. Ieguldītais laiks talanta noslīpēšanā ir vainagojies ar panākumiem. Pērn abi liepājnieki pirmo reizi startēja pieaugušo grupā un 10 dejās izcīnīja augsto pirmo vietu. Šogad viņi savus panākumus atkārtoja un uz Liepāju atkal atveda Latvijas čempiona titulu. “Tas ir psiholoģiski grūti, ja ir jāaizstāv čempiona tituls. Man bija ļoti grūti. Pēc tam, kad nodejojām un kad sāka saukt, kurā vietā katrs atrodas, man trīcēja kājas,” neslēpj Matīss.

Jau pēc dažām nedēļām jauniešiem gaidāms vēl viens ļoti svarīgs notikums – Eiropas čempionāts Kišiņevas pilsētā Moldovā. Kā viņiem tur veiksies, esot ļoti grūti paredzēt, jo 10 dejās nevarot zināt, kāds profesionālais līmenis būs dažādu zemju dejotājiem.

Jaunieši uzsver, ka doties uz sacensībām un īstenot savus sapņus viņi nevarētu, ja nebūtu finansiāls atbalsts no Latvijas Sporta deju federācijas, Liepājas Sporta pārvaldes un ģimenes, jo dejošana ir ļoti dārgs prieks. Kleita vien var izmaksāt no 200 līdz pat 1000 latiem. Matīss un Liene neslēpj, ka vecāki dažreiz pakurn, ka liela daļa no ģimenes budžeta aiziet deju nodarbībām un tērpiem. Taču atvasēm ir arguments pretī – viņi bija tie, kas savas atvases aizveda uz deju nodarbībām un lika iemīlēt šo nodarbi.

Izskaidrot, kas dejošanā ir tik īpašs, abi uzņēmīgie jaunie cilvēki uzreiz nemaz nevar. Matīss prāto, ka, pateicoties dejošanai, ātri iemācījies kļūt pastāvīgs, jo, jau mazam braukājot uz sacensībām, gribot negribot vajadzēja pašam tikt galā ar daudzām lietām. Daudz komplimentu viņš saņem arī par stalto stāju. Liene piebilst, ka dejošana skolniecei bijis veids, kā pamukt no vecāku lielās, bet ne vienmēr bērna gribētas gādības. “Dejošana – tā ir sevis realizācija. Tas ir mērķis, uz ko tiekties. Tu centies sasniegt to, ko vēlies, un, kad tas ir paveikts, esi lepns un pārņem liels gandarījums,” apgalvo Liene.

Un tomēr – dejošana nav tikai skaista mūzika, tērpi, balvas un komplimenti. Tas ir arī atņemtais laiks skolai, vecākiem un draugiem, tā ir atsacīšanās no daudzām citām interesēm, hobijiem, un tās ir arī traumas. “Pagājušo gadu čempionāta laikā man savilka muguru, laikam tika saspiests kāds nervs, un es nedēļu nogulēju uz gultas, nevarēju paiet. Vajadzēja dzert zāles un veikt speciālus vingrinājumus,” nepatīkamos brīžus atceras Liene. Jaunieši zina teikt, ka dejotāji vēl biežāk gūst traumas nekā futbolisti. Daudziem ir problēmas ar ceļu locītavām un muguru, jo meitenes jau no mazotnes dejo ar augstpapēžu kurpēm, kas deformē mugurkaulu, un dejojot muguras izliekums nav dabisks.

Šovam neteiktu “nē”

Šogad Liene beigs Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klasi, un viņa domā turpināt mācības Rīgā Latvijas Universitātē. Un turpināt dejošanu. Arī Matīss, kurš pērn absolvēja ģimnāziju, domā doties uz galvaspilsētu un arī kļūt par Latvijas Universitātes studentu.

Kas zina, iespējams, mēs liepājniekus ieraudzīsim kādā no nākamajiem šoviem “Dejo ar zvaigzni”, jo Matīsam un Lienei pret to nav noraidoša attieksme. Lai gan profesionālie dejotāji tajos nevar parādīt visu savu meistarību, jo nav prasmēs līdzvērtīga partnera, tomēr tā ir laba iespēja saprast, ko nozīmē būt par skolotāju, pārliecināties, vai piemīt spēja paskaidrot, iemācīt sarežģītas lietas. Turklāt televīzijas raidījumos var atļauties dejā iepīt šova elementus, akrobātiskus trikus, kas ir liegts sacensībās. Liepājas gados jaunie dejotāji teic, ka šo šovu skatās arī tāpēc, ka tajā iesaistījušies dejotāji, ar kuriem kopā piedalījušies sacensībās un kuri vairāk vai mazāk viņiem zināmi.

Inita Gūtmane,

Deju laukumā Liene un Matīss ir skaists, saskanīgs un panākumiem bagāts pāris.